— Godājamais advokāts mūs jau informēja par misteru Kenaveju…
— Jā, es arī paķēru savu spieķīti un apmetu nelielu līkumu ostas tuvumā. Atgriezos ātri, jo domāju, ka misters Teits vēlēsies, lai pirms gulētiešanas kaut ko palasu priekšā. Biju pārsteigts, viņu kajītē neatradis. Viņš atgriezās deviņos divdesmit un lasīja savu Sunday Times, līdz aizmiga.
— Labi. Un jūs, mister Minčin?
— Man arī nav nekā slēpjama. Kad sākās tas debesu izvirdums, mes ar Sediju špacierējām pa pilsētu. Iemukām ķinītī, bet izrādījās, ka to filmu jau pirms gada bijām redzējuši Čikāgā. Sedijai vēl niezēja nagi iepirkties, tāpēc pametām kinoteātri. Viņa tik pamatigi izrevidēja bodītes, ka kravas autiņš būtu īstā laikā. Tāds tuvumā negadījās, un mēs atgriezāmies uz "Artura" apkrauti kā mūļi. Ņemiet vērā, inspektor, ka kabatā neturēju ložmetēju un spieķi biju atstājis kajītē.
Čārlijs pasmaidīja.
— Tagad jūs, mister Benbov!
— Mums gāja gandrīz tāpat kā Minčiniem, — viņš paskaidroja. — Paskraidījām pa veikaliem, lietusgāzi pārlaidām Janga viesnīcas vestibilā un pēc tam atgriezāmies uz kuģa. Atceros — teicu Netijai, ka esmu nāvīgi noguris. Tas tapcc, ka stiepu smago kinoprojektoru, kuru man laimējās smieklīgi lēti nopirkt. Pie mums tik lielisks aparāts maksā trīs reizes dārgāk. Savelkot īsāk, uz kuģa uzrāpāmies apmēram ceturksni pēc deviņiem.
— Misis Pamelas gaitas man ir zināmas. Pienākusi mistera Kīna kārta.
— No sākuma aiz ziņkāres vēroju bridža partiju. Pats nespēlēju un ar padomiem neiejaucos.
— Un pēc tam?
— Pēc skandāla izgāju uz klāja ieelpot svaigu gaisu. Arī gribēju pastaigāties, bet no debesīm sāka pilēt. Es necieāu lietu, it sevišķi tropisko lietu. Paņēmu kajītē grāmatu, atnācu šurp, mazliet palasīju, izsmēķēju cigāru un īsi pirms kuģa atiešanas devos uz kajīti gulēt.
— Vai salona bez jums bija vēl kāds?
— Neviens. Pat stjuarti bija kaut kur izkūpējuši.
— Visbeidzot misters Ross. Man stāstīja, ka arī jūs vakarvakarā esot devušies pastaigā.
— Es? — Misters Ross pārsteigts iesaucās. — Es ne mirkli neatstāju kuģi, inspektor!
— Tiešām? Jūs esat redzēti kāpjam augšā pa trapu. Deviņos piecpadsmit minūtēs.
— Tas nevar būt!
— Tiem, kas jūs redzēja, acis rāda labi.
— Man vienalga. Atkārtoju, ka visu laiku biju uz kuģa.
— Un pat uz visniecīgāko brītiņu to neatstājāt?
— Goda vārds, inspektor, neatstāju gan, — Ross, kā allaž, runāja laipni, lai gan varēja manīt, ka Čena neatlaidība viņu mazliet kaitina. — Es pavakariņoju augšējā klāja restorānā. Brītiņu atpūtos pirmās klases salonā un devos gulēt sava kajītē. Dienas pirmajā pusē jau diezgan izstaigājos, kāja sāka smelgt pēc velna, un pastaigas lietū mani nevilina.
— Kā lai es tādā gadījumā izturos pret neapstrīdamo faktu, ka divi cilvēki deviņos piecpadsmit redzējuši jūs kāpjam augšā pa trapu un aizejam kajītes virzienā?
Ross mirkli apdomājās.
— Sakiet, ludzu, — kāpēc šie divi cilvēki domāja, ka redz tieši mani?
— Pirmkārt, melnkoka spieķis.
— Tādi spieķi ir gandrīz visiem. Otrkārt?
— Klibošana, mister Ros. Kā būsiet ievērojuši, visi neklibo.
— Inspektor, jūs taču esat saprātīgs cilvēks. — Ross cieši uzlūkoja Čenu.
— Nepārspīlēsim.
— Nenāk ne prātā! Tieši tāpēc, ka esat saprātīgs, izstāstīšu dīvainu lietu, kas ar mani atgadījās pēc pusdienām. Šis spieķis, — Ross pacēla to gaisā, — nav pirkts Singapūrā, es to iegādājos Takomā pēc tam, kad salauzu kāju. Es toreiz lūdzu izgatavot spieķim kaučuka uzgali, lai būtu vieglāka un klusāka staigāšana. Vakar pēc ekskursijas atgriezies uz kuģa, es drusku nosnaudos. Pēc tam devos pusdienot un manīju, ka ar spieķi kaut kas nav kārtībā. Sākumā neapjautu, kas īsti. Un tikai pie restorāna durvīm ieraudzīju, ka kaučuka uzgaļa vairs nav. Kāds to bija noņēmis. Tajā mirklī garām gāja Marks Kenavejs, un es viņam pažēlojos par uzgaļa izgaišanu.
— Tas tiesa, — Kenavejs apliecināja. — Mēs pēc tam vēl ilgi lauzījam galvas par dīvaino notikumu. Man šķita, ka kāds ir muļķīgi pajokojis.
Iestājās klusums. Atvērās durvis, un salonā ienāca misis Lūsa. Viņa tūdaļ metās klāt Čenam.
— No Dieva puses, kas noticis ar inspektoru Dafu? — viņa satraukta vaicāja. — Vai viņš arī ir noslepkavots?
— Nē. Tikai ievainots un jau veiksmīgi izoperēts.
— Prieks to dzirdēt. Tātad slepkavam sākusi drebēt roka. Acīmredzot tāda nodarbošanās ar laiku slikti iedarbojas uz nerviem. Un ko jūs te darāt, mister Čen?
— Esmu necienīgs inspektora Dafa aizvietotājs.
— Labāku aizvietotāju par jums nemaz nevar atrast! Par to nav ne mazāko šaubu. Es ilgus gadus esmu pavadījusi ar ķīniešiem, pazīstu viņus ļoti labi, tāpēc manis teiktais nav kompliments, bet drīzāk atvieglojuma nopūta. Zinu, ka tagad nelietim neizbēgt! Sen jau bija laiks, — vecā dāma kareivīgi noteica.
— Jūs ieradāties tieši īstajā brīdī, — Čārlijs sacīja un rūpīgi palīdzēja vecajai dāmai apsēsties. — Mums steidzīgi nepieciešams vērīgs liecinieks. Pēc tam kad es jūs un mis Poteri vakar atvedu uz ostu, jūs abas vēl kādu laiku stāvējāt uz klāja netālu no trapa un redzējāt tos, kas atgriezās pēc pastaigas pilsētā. Vai starp viņiem bija arī misters Ross?
Misis Lūsa, acis pievērusi, koncentrējās. Un tad noraidoši papurināja galvu.
— Es nezinu, — viņa teica.
— Nezināt? — Čārlijs pārsteigts iesaucās.
— Nezinu gan.
— Nevar būt, misis Lūsa! — iejaucās Pamela. — Jūs vienkārši esat aizmirsusi. Mēs vēl gribējām iet palūkoties, kas redzams no otras puses, un tajā mirklī…
— Tajā mirklī mums garām aizgāja klibs cilvēks ar spieķi. Es, mīlulīt, visu labi atceros. Arī to, ka uzsaucu viņam, bet tas cilvēks pat neatskatījās. Misters Ross tā nekad neuzvestos. Viņš ir īsts džentlmenis, lai gan nodarbojas ar tik rupju lietu kā koktirdzniecība. Bez tam…