— Bez tam? — Čārlijs bija pati uzmanība.
— Bez tam esmu ievērojusi, ka misters Ross savu spieķi vienmēr tur kreisajā rokā, bet tas kungs to turēja labajā. Tāpēc nedrīkstu apgalvot, ka viņu sazīmēju. Manuprāt, tas nebija misters Ross.
Saspringtajā klusumā Ross nesteidzīgi izstiepa klibo kāju.
— Re, kā iznāk, inspektor… Es taču jau teicu, ka visu vakaru ne soli nespēru nost no kuģa. Necerēju gan, ka to tik ātri izdosies pierādīt.
— Tātad baļķis sakropļoja jūsu labo kāju? — Čārlijs domīgi iejautājās.
— Kā tad. Tāpēc jau man Ir ērtāk spieķi turēt kreisajā rokā. Vieglāk saglabāt līdzsvaru un ātrāk var paiet. Tā darīt man ieteica ārsts, un es ātri pārliecinājos, ka viņam taisnība.
— Noteikti, — Maksis Minčins piekrita. — Agrā jaunībā kāds drauģelis man sašāva potīti. Kreiso. Veselu gadu nācās klumburēt ar nūju. Labajā rokā! Tikai tā varēju tikt uz priekšu.
— Pateicos, mister Minčin! — Ross laipni teica un uzlūkoja Čenu. — Acīmredzot pat visveiklākais noziedznieks kādreiz kļūdās. Viņš gan prata nospert kaučuka uzgali, bet nepievērsa uzmanību tam, kurā rokā turu spieķi. Nu jau gandrīz jūtos kā viņa parādnieks.
— Es savukārt esmu ļoti pateicīgs jums visiem. — Čārlijs pasmaidīja. — Šī sastapšanās man deva daudz.
Tūristi pamazām cits pēc cita atstāja salonu. Vienīgi Teits vēl vilcinājās.
— Pratināšana jums daudz vis neatklāja, — viņš teica.
— Jums tā šķiet?
— Jā, man tā šķiet. Lai gan nešaubos, ka jūs pamanījāt ne tikai kaučuka uzgaļa pazušanu, bet ievērojāt arī manu saminstināšanos ar pulksteni.
— Protams, — Čārlijs piekrita.
— Jūsu eksperiments izdevās. Tikai žēl, ka par upuri kļuva nevainīgs cilvēks.
— Gadās. Man padomā vēl citi eksperimenti, — inspektors apgalvoja.
— Ja tas jūs interesē — savu pulksteni nopirku pirms izbraukšanas no Ņujorkas.
— Pirms? — Čārlijs uzsvērti pārjautāja.
— Jā, pirms. To var apliecināt Marks Kenavejs.
— Pagaidām ticu tāpat.
— Paldies. Es savukārt ar vislielāko labpatiku vērošu jūsu eksperimentus. Pats brīnos, kāpēc mani ieinteresējis jūsu darba stils.
Advokāts aizgāja, un inspektors Čens iegrima domās. Šīrīta tikšanās ļāva viņam tuvāk iepazīties ar Lautona grupas tūristiem, gūt nojausmu par to cilvēku raksturiem, ar kuriem turpmāk nāksies cieši kontaktēties. Sākumam ar to pietika.
Kajītē, kur Čārlijs atgriezās pārģērbties pusdienām, viņu iztraucēja radists. No Honolulu bija saņemta radiogramma.
"Čārlij, drīz būšu uz kājām un pats turpināšu izmeklēšanu. Tu tur nejaucies, pārāk bīstami. Biju karsonī, kad lūdzu tevi turpināt. Dafs".
Čārlijs Čens skaļi iesmējās un tūdaļ uzrakstīja atbildi, ko lūdza radistam nekavējoties noraidīt.
"Jūtu līdzi, ka vakardienas skaidrā saprāta vietā tevi atkal moka murgi. Veseļojies un nebēdā ne par ko. Turpinu tavu darbu, viss iet labi, tavs Čārlijs."
Vakarā kuģa kafejnīcā inspektors Čens pļāpāja ar Pamelu Poteri un Marku Kenaveju.
— Vai šodien tālu tikāt nozieguma izmeklēšanā? — Pamela vaicāja.
— Tieši siint piecdesmit jūdzes tuvāk Sanfrancisko. Čārlijs viņai uzsmaidīja.
— Tik vien? Diez kas nav…
— Vē! noskaidrojās, ka slepkava cenšas panākt, lai aizdomas kristu uz nevainīgu cilvēku.
— Uz misteru Rosu, vai ne?
— Jā. Jūs taču tagad piekrītat misis Lūsas secinājumiem?
— Tagad man nekas cits neatliek. Es jau vakar ievēroju, ka tas cilvēks dīvaini klibo. Kurš gan tas varēja būt?
— Ikviens no tiem, kam patīk pastaigas lietū, — noteica Marks, iemezdams kafijā vēl vienu cukurgraudu.
— Un arī no tiem, kas tādas pastaigas necieš, — Čārlijs piemetināja. — Piemēram, kapteinis Kīns. Vai viņš vēl nav atmetis paradumu naktīs ložņāt gar citu durvīm?
— Tā gluži nevar teikt… Pēc Jokohamas Vivians viņu pieķēra ošņājoties pie savas kajītes durvīm un sacēla pamatīgu traci. No tā brīža kapteinis, šķiet, atradis sev rāmāku nodarbošanos.
— Rādās, ka misteram Vivianam veicas ar skandālu rīkošanu?
— Jūs laikam domājat vakarējo tesiņu bridža partijas laikā? Tipiska vētra ūdens glāzē. Viņš uzsprāga bez jebkāda iemesla. Ja Vivians vēl būtu paspēlējis, varētu piejaut, ka tracis sacelts, lai pārtrauktu partiju. Bet viņš vinnēja!
— Sakiet lūdzu, mister Kenavej, — Čārlijs viltīgi pamirkšķināja, — vai jūsu patrons savu rokaspulksteni patiešām nopirka Ņujorkā?
— Varu apzvērēt pie Bībeles. — Marks iesmējās. — Piedodiet, ka smejos, bet misters Teits apgalvoja, ka jūs pie pirmās izdevības man to prasīšot. Viņš domāja, ka ceļojumā būs ērtāk ar rokaspulksteni. Kabatas pulksteni patrons glabā ce'ļasomā. Ja palūgsiet, viņš jums to parādīs.
— Vai pulksteņķēde ir vesela?
— Nezinu, kā tagad, bet Bombejā tā bija kārtībā.
Kafejnīcā ielūkojās Teits un, ieraudzījis omulīgo sabiedrību, pienāca pie viņu galdiņa.
— Izskatās, ka kafijas dzeršana iet uz beigām. Jaunieši, kā būtu ar vienu bridža partiju? Mēs ar misis Lūsu nolēmām jūs izaicināt uz kauju.
— Vai dieniņ, es taču no bridža neko nejēdzu, — Pamela mēģināja pretoties.
— Tieši tāpēc jau jūs aicinu, — advokāts protestu noraidīja. — Man ļoti patīk vinnēt, un tādi pretspēlētāji kā jūs ir tīrā Dieva dāvana!
— Piedodiet, ka jūs pametam. — Pamela piecēlās.
— Kas par atvainošanos! Labu veiksmi spēlē!
— Par kādu veiksmi var būt runa… Mūs gaida pilnīga sagrāve. Varbūt jums šinī sakarībā ir prātā kāda ķīnieša paruna?