— Iespējams, ka noder šī: "Stirnai nekad nevajag rotaļāties ar tīģeri…"
— Trāpīts acī! Sl paruna ar zelta burtiem būtu jāieraksta bridža spēles noteikumos.
Ari inspektors atstāja kafejnīcu un devās uz kuģa pakaļgalu, lai klusībā baudītu mēnessgaismas ņirboņu okeāna viļņos. Pēkšņi caurspīdīgajā krēslā iznira Kašimo sīkais augumiņš. Inspektors gandrīz bija paguvis aizmirst par praktikanta eksistenci. Toties Kašimo inspektoru nebija aizmirsis.
— Skolotāj, es to atradu! — viņš tikko sadzirdami čukstēja.
— Ko tu atradi? — Čārlijs nesaprata.
— Atslēdziņu.
— Vai vari man to parādīt? — Inspektora balsī skanēja gan sajūsma, gan notieība.
— Varu, skolotāj. Iesim!
Viņi piesardzīgi gāja pa kuģa augstākās klases koridoru, līdz apstājās pie Teita un Kenaveja luksusa kajītes durvīm. Izmeklējis no saišķa vajadzīgo atslēgu, Kašimo klusu atslēdza durvis. Ieslīdējuši kajitē, viņi tās aizvēra. No bagāžas skapīša praktikants izvilka prāvu, dažādu viesnīcu uzlīmēm apklātu ceļasomu un uzspīdināja lukturīša staru uz Kalkutas hoteļa Great Eastern košās etiķetes.
— Pārvelciet tai ar roku, skolotāj! — Kašimo izdvesa.
Čārlijs tā izdarīja, un viņa pirksti zem uzlīmes sataustīja plakanas atslēdziņas kontūras. Kašimo pavirzīja staru tālāk, līdz tas apstājās pie diviem apzeltītiem iniciāļiem.
— M. K. — Čārlijs izlasīja un sajūsmināts pavērās praktikantā.
— Kašimo, no tevis tiešām iznāks īsts detektīvs! — viņš sirsnīgi noteica.
16
IELŪDZ MAKSIS MINČINS
Pec brītiņa Čārlijs Čens atkal vēroja mēnesstaru rotaļas okeāna bezgalīgajā spoguli. Viņš nevarēja vien beigt priecāties par praktikanta izcilajām spējām. Vienīgi ar fantastiska novērotāja talantu apveltīts cilvēks varēja pamanīt, ka starp daudzajam uzlimēm tieši šī ir ar nelielu izcilni. Vai arī Velbijam piemita tādas pašas spējas? Neticami!
Droši vien Skotlendjarda seržants arī bija atklājis atslēdziņu zem tās pašas uzlīmes. Tā varēja parādīties uz Marka Kenaveja ceļasomas tikai pēc Kalkutas, jo citās pilsētās nebija viesnīcas ar nosaukumu Great Eastern…
Bet Velbijs Pamelai nosauca atslēdziņas numuru! To cauri uzlīmei nespētu saskatīt pat visfantastiskākām spējām apveltīts novērotājs… Vai tas nozīmētu, ka seržants atslēdziņu redzējis citā vietā? Varbūt ir vēl trešā atslēdziņa? Tomēr — kāpēc tādā gadījumā tik rūpīgi tiek slēpta otrā?
Slepkava stūrgalvīgi turpina jaukt pēdas ar viltus mājieniem: vispirms aizdomas tiek novirzītas uz Lautonu, ar kura čemodāna siksnu nožņaugts Hjū Moriss Dreiks; pēc tam, atgriezdamies pēc uzbrukuma Dafam, viņš velnišķīgi imitē Rosa klibošanu; un, visbeidzot, šis it kā neapgāžamais Marka Kenaveja vainas pierādījums… Bez šaubām, Marks nav slepkava. Bet kurš grib viņu par tādu pataisīt? Varbūt gudrais advokāts Teits, kabatas pulksteņa īpašnieks un procesuālo formalitāšu cienītājs?
"Jāiet gulēt," Čārlijs beidzot nolēma. "Rīt sākšu ar Marku… Kā varēja notikt, ka atslēdziņa nonākusi pie viņa?"
Taču no rīta uzsākt sarunu ar Marku nebija viegli. Jauneklis, acīmredzot būdams visai nelāgā noskaņojumā, pastaigu klāju mēroja ar tik milzīgiem soliem, ka inspektors knapi turēja viņam līdzi.
— Atsaucot atmiņā savu jaunību, — Čārlijs aizelsies teica, — es nudien nespeju atcerēties neko tik briesmīgu, kas tik jaukā rītā būtu varējis izsist mani no garīgā līdzsvara. Cik jums ir gadu? Ap divdesmit?
— Divdesmit pieci, ; — Marks noburkšķēja. — Bet gandriz katra cejojuma diena pa pārītim piesviež klāt.
— Vai uzbrukušas nepatikšanas? — inspektors līdzjūtīgi vaicaja.
— Es nezinu, vai tās var saukt par nepatikšanām, mister Čen. — Marks nopūtās. — Kā lai jūs mani saprastu, ja nekad neesat kalpojis par aukli juridiskam spīdeklim, kas bīstas no novecošanas… Neesmu ne acu aizvēris, jo visu nakti lasīju viņam priekšā. Brīnos, ka vēl spēju izdvest kādu vārdu! Un šī viņa mūžīgā žēlošanās par veselību, par karstumu, par caurvējiem…
— Es vismaz ceru, ka pēc lēkmes Brūma viesnīcā tās jūsu patronam vairs nav atkārtojušās?
— Un kā vēl! Vienreiz tā uznāca Sarkanajā jūrā, bet toreiz man palīdzēja kuģa ārsts. Toties Kalkutā es aiz bailēm tik tikko nenosirmoju… Nevaru vien sagaidīt to laimīgo brīdi, kad Sanfrancisko patronu nodošu viņa dēla rokās! Esmu pārliecināts, ka mana skaļā atvieglojuma nopūta aizlidos līdz pat Dienvidpolam!
— Un es jau taisījos jūs apskaust. — Čens pasmaidīja.
— Apceļot gandrīz visu pasauli uz bagāta advokāta rēķina — vai tas nav vilinoši?
— Uz šī āķa jau es arī uzķēros, — Marks atbildēja. — Tā maa vajadzēja! Vai tad vecāki mani necentās pārliecināt: izmanto vasaru jurista prakses apgūšanai, Bostonā ir tik daudz juridisko kantoru, gan ar laiku tur atradīsies vieta arī tev… Bet nē — es gribēju būt gudrāks par visiem un laidos ceļojumā ar dižo Teku…
— Bostona, — Čārlijs sapņaini atkārtoja. — Man vienmēr ir licies, ka tai jābūt ļoti skaistai un ļoti mierīgai pilsētai. Un cik labā angļu valodā tur runā! Zināt, mister Kenavej, man reiz Honolulu bija tā laime izdarīt nelielu pakalpojumu kādai ģimenei no Bostonas, un, goda vārds, ne pirms, ne pēc tam neesmu dzirdējis tik burvīga valodā izteiktu pateicību. Tā skanēja kā mūzika!
Marks sāka smieties. Dzimtās pilsētas pieminēšana uzlaboja jaunekļa garastāvokli.
— Pēc dabas esmu visai konservatīvs, — Čārlijs turpināja. — Vienmēr esmu uzskatījis, ka īstu džentlmeni var pazīt pēc viņa runas manieres un vārdu izvēles. Tā mani mācīja tēvs, un es savukārt to mācu saviem bērniem. Tāpēc mani priecina doma, ka pasaulē ir tāda pilsēta kā Bostona, kurā vecāki droši vien līdzīgi audzina savus bērnus.