— Mister Čen, jūs vēl nožēlosiet, ka noraidījāt manu priekšlikumu, — Kīns nosauca pakaļ aizejošajam inspektoram un larski atslīga atpūtas krēslā.
Pagāja otrā, pēc tam trešā ceļojuma diena. Čārlijs nepārtraukti interesējās par atslēdziņu zem Kalkutas viesnīcas uzlīmes, un nenogurdināmais Kašimo reizi no reizes ziņoja, ka tai neviens nav pieskāries. Brauciena vienmuļību pēkšņi atdzīvināja Makša Minčina ideja sarīkot Lautona grupas tūristiem pamatīgas atvadu vakariņas. Pat tie, kas agrāk atklāti cervtās izvairīties no eksgangstera sabiedrības, priekšlikumu uzņēma ar sajūsmu. Inspektors Čens negaidīto atsaucību vērtēja filozofiski: "Jūra savieno gan tālas zemes, gan svešus ļaudis." Čārliju uz balli personiski uzaicināja Makša laulātā draudzene. Pirms tam, galvā pārskaitījusi gaidāmos viesus, Scdija izbīlī konstatēja, ka iznāk velna ducis! Tāpēc kā četrpadsmitais tika pagodināts policijas inspektors.
Maksis šo ziņu uzņēma kā īstens paraugvīrs.
— Man principā pret mentiem nav iebildumu, — viņš Čenam draudzīgi paskaidroja. — Viņi jau cilvēki vien ir. Reiz pat Čikāgas policijai sarīkoju pamatīgu banketu, un visi palika apmierināti. Smokings nav obligāts, mister Čen. Uz tādam formalitātēm man nospļauties.
— Man arī tās ir vienaldzīgas, — Čārlijs piebalsoja.
— Sakiet, lūdzu, — vai jums būs nepatīkami, ja vakariņu laika pēkšņi pieminēs slepkavību Brūma viesnīcā?
— Kādā nozīmē? — Maksis apjucis jautāja.
— Vēlos panākt, lai cilvēki nepiespiestā atmosfērā atjaunotu atmiņā skumjo notikumu ar misteru Dreiku. Varbūt viņi atcerēsies kādu detaļu, ko oficiālajā pratināšanā noklusēja. Kā jūs domājat?
— Velns viņu zina, — Minčins šaubījās. — Labāk būtu tādas lietas nepieminēt. Man jau tās Čikāgā bija apriebušās. Mēs ar sievu gribam, lai visi j>a īstam izlustētos, kārtīgi paēstu un iedzertu. Bet ja nu jums tik ļoti vajag… Neviens nedrīkst teikt, ka viņam aizbāzta mute pie Makša Minčina galda! Tikai to gan paturiet vērā — arī rokudzelžus nevienam pie mana galda neuzliks, lai ko viņš neizmuldētos! Pēc tam varat darīt ar slepkavnieku, ko gribat, bet šis vakars būs mans. Norunāts?
— Norunāts, mister Minčin! — Un abi vīrieši cieši sarokojās.
Galds, pie kura nevienam neaizbāž muti un neuzliek rokudzelžus, bija klāts augšējā klāja elegantajā kafejnīcā. Ēdienu un dzērienu pārpilnība žilbināja acis. Neviens no viesiem nesūdzējās par apetītes trūkumu, tāpēc uzmanīgais namatēvs dzenāja viesmīļus, lai krājumi tiktu papildināti. Valdīja jautrība, ciemiņi centās cits citu pārspēt asprātībā. Maksis priecājās, ka vakars paiet zem laimīgas zvaigznes. Kad beidzot pasniedza kafiju, viņš piecēlās.
— Dārgie draugi, — Minčins aizkustināts iesāka. — Lēdijas un džentlmeņi! Mūsu pasaules ceļojums tuvojas beigām. Mēs esam piedzīvojuši daudz jauku brīžu. Gadījās arī pa ēnainākai dieniņai. Par sevi varu sacīt, ka visu laiku jutos lieliski. Kāpēc? Tāpēc, ka par mums nepārtraukti un pašaizliedzīgi rūpējās doktors Lautons! Uzdzersim uz mūsu sargeņģeļa, brīnišķīgā šefa veselību! Urā!
Minčina tosts doktoru patiesi pārsteidza. Skaļie aplausi viņu samulsināja vēl vairāk, un Lautonam vajadzēja saņemties, lai teiktu atbildes tostu.
— Paldies visiem. — Viņš centās apvaldīt balss drebēšanu. — Jūs jau zināt, ka es sen darbojos tūrisma biznesā, un mani ar kaut ko pārsteigt nav viegli. Un tomēr jūs mani nepārtraukti pārsteidzāt. Vispirms jau ar to, ka, neraugoties uz zināmiem apstākļiem, jūs mani nepametāt. Un arī pēc tam nesagādājāt nekādas nepārvaramas raizes, lai gan iemeslu netrūka. Pat toreiz, nu jau pagātnē iegrimušajā traģiskajā dienā Brūma viesnīcā jūs visi lieliski turējāties, uzvedāties saprotoši un disciplinēti. Vārdu sakot, jūs pierādījāt, ka esat īsti amerikāņu tūristi. Uz jūsu veselību, draugi!
— Bravo, doktor! — reizē ar aplausjem iesaucās Minčins.
— Tie bija lieliski vārdi! Ja jau šefs pieminēja to traģisko dienu, arī es piemetināšu, ka mums visiem tas bija traģisks pārdzīvojums. Un tā kā esam sākuši runāt par tādām lietām, lūdzu pievērst uzmanību mūsu goda viesim Honolulu policijas inspektoram misteram Čenam. Savā mūžā esmu sastapies ar daudziem viņa profesijas pārstāvjiem un nevienam no tiem zeļļiem neesmu vēlējis veiksmi. Šodien Maksis Minčins riskēs atkāpties no saviem principiem! Es no visas sirds vēlu misteram Čenam veiksmīgi pabeigt iesākto lietu! Galu galā tā ir mūsu visu kopējā lieta.
Čārlijs piecēlās un ar cieņu paklanījās Minčinam.
— Es savukārt vēlos no visas sirds pateikties mūsu viesmīlīgajam namatēvam un viņa apburošajai laulātajai draudzcnei, kuras skaistums aizēno viņas daudzos briljantus un safīrus (laimīgā Sedija apmulsusi nosarka), par labajiem vārdiem un burvīgo vakaru. Viņa vēlējums pilda ar vīrišķību manu sirdi, lai gan līdz šim ne man, ne manam draugam Skotlendjarda inspektoram Dafam veiksme nav uzsmaidījusi. Ķīnā tādās reizēs ir pieņemts noliekt galvu un teikt: "Ko tu, cilvēk, liktenim padarīsi!" Bet es pārāk ilgi dzīvoju amerikāņu vidū un netaisos noliekt galvu likteņa priekšā. Tāpēc, cienījamās lēdijas un godātie džentlmeņi, pacelsim kausus par to, lai cīņā pret netaisnību mums palīdz gan vīrišķība, gan veiksme!
Pagaidījis, kamēr apklust aplausi, tostam piecēlās Čenam pretī sēdošais Teits.
— Tā kā te tika aizskarta likteņa tēma, — viņš iesāka labi nostādītā oratora balsī, — tad ziniet, ka ceļojuma laikā es ne reizi vien apcerēju savu likteni un nacu pie slēdziena, ka, neraugoties uz mūs piemeklējušām nepatikšanām, liktenis bijis mums labvēlīgs. Pat tajā iepriekšējo runātāju pieminētajā traģiskajā dienā es taču varēju atrasties nelaimīgā Honivuda… tas ir… man sajuka… Hjū Dreika vietā… — Viņš uz mirkli aprāvās. — Labāk jau nepieminēt tik bēdīgas lietas. Vārdu sakot, es priecājos, ka esmu dzīvs un man bijusi laime iepazīties ar tik jaukiem cilvēkiem!