Pēc Teita uzstājās misis Lūsa, sasmīdinādama visus ar apgalvojumu, ka ir ar mieru sekot doktoram Lautonam kaut vai līdz elles vārtiem. Pamela piemetināja, ka tādā gadījumā elle pārvērstos paradīzē. Tad pienāca Kīna kārta.
— Ko te vēl sacīt? Mēs pamatīgi esam izmalušies pa pasauli, esam pacietuši, ka mūsu darīšanās bāž degunus nepiederīgas personas. Paldies Dievam, ka tas viss ir pagājis. Es tikai apskaužu tos, kas prata uzvesties tā, ka ne matiņš no galvas nenokrita. Mani, piemēram, vienīgi par to, ka vēlējos uz nakti palasīt, gandrīz saraustīja gabalos, toties cienījamo Elmeru Benbovu nezin kāpēc neviens nepamanīja tajā naktī jauki pastaigājamies pa Brūma viesnīcas koridoriem. Es jau nu gan viņu pamanīju, bet ko nu vairs cilāt tik vecas lietas… Vai ne, draudziņ?
Šoreiz neviens neaplaudēja. Lai gan Kīns runāja rotaļīgā toni, misteram Benbovam joki nebija prātā. Viņš lēnām nolika savu glāzi uz galda un pigcēlās.
— Man daudzkārt ir nācies uzstāties saviesīgos vakaros, bet līdzīgā situācijā tas notiek pirmoreiz… Viss, ko jūs tikko dzirdējāt, ir tīrākā patiesība. Es tiešām tajā naktī koridorā saskrējos ar kapteini Kīnu. Biju jau nolicies gulēt, kad pēkšņi atcerējos, ka neesnm aizsūtījis meitai apsveikuma telegrammu. Viņa ir dzimusi septītajā februārī, to viegli pārbaudīt. Mēs ar sievu to gribējām izdarīt no paša rīta, bet sākas ekskursija, pēc tam klīdām filmēdami, un telegramma izskrēja no galvas. Nodomāju, ka varu to izdarīt arī nakti, klusām piecēlos, apģērbos, izgāju no viesnīcas un nosūtīju apsveikumu no Rīdžentstrītas telegrāfa. Sieva bija tā nogurusi, ka gulēja cieša miega. Man nebija neviena liecinieka, jo telegrāfiste uz mani pat acu nepacēla. Es biju pārbijies līdz nāvei un aizmirsu, ka telegramma pati jau ir liecība. Ja tas notiktu štatos, es, zināms, uz karstām pēdām visu izstāstītu šerifam, bet svešā zemē… Uzvedos kā īsts gļēvulis. Un biju bezgala pateicīgs kapteinim Kīnam, ka viņš mūsu sastapšanos noklusēja. Jāteic, ka esmu viņam pateicīgs arī tagad, jo viņš atbrīvoja mani no sirdsapziņas mokām. Patiešam.. .Ar visu to gandrīz aizmirsu, ko gribēju sacīt iepriekš… Ā, atceros! Mēs ar sievu pateicamies visiem un it īpaši misteram Minčinam par brīnišķīgo vakaru un gribam jūs visus rīt uzaicinat noskatīties manis uzfilmētos ceļojuma iespai dus, lai atsauktu atmiņā visskaistākos kopā pavadītos brīžus!
Draudzīgu piekrišanas saucienu pavadīts Elmers Benbovs apsēdās. Toties Kīns demonstratīvi nolika neizdzerto glāzi un ar nicīgu smīnu atbildēja Makša Minčina saniknotajam skatienam. Džons Ross steidzās pārtraukt nepatīkamo pauzi un, atspiedies uz spieķa, strauji pieslējās kājās.
— Jau iepriekš brīdinu, ka manā runā nebūs nekādas novēlotas atzīšanās. — Misis Lūsa skaļi iesmējās, un visi atviegloti uzelpoja. — Vienīgais, ko varu teikt, ir tas, ka ceļojums man šķita bezgala interesants. Es ilgus gadus tam gatavojos, bet nevarēju pat iedomāties, ka viss notiks tik aizraujoši. Ja arī reizēm mūsu sajusmu kaut kas apēnoja, tas nekas. Vismaz man nav par ko žēloties. Esmu laimīgs, ka mums bija tik lieliska tūristu kompānija un tik pieredzējis un gudrs vadītājs kā doktors Lautons! Bēdājos, ka neesmu varējis līdzīgi mūsu kinoentuziastam misteram Bcnbovam iemūžināt ceļojuma iespaidus lentē, lai atkal un atkal par tiem sajūsminātos savā Takomā. Protams, es biju tikpat satriekts kā pārējie, kas smacīgajā guļamistabā ieraudzīja ar doktora Lautona čemodāna siksnu nožņaugto nabaga Hjū Morisu greiku…
— Kā jūs zināt, ka tā bija čemodāna siksna? — Vivians viņu pēkšņi pārtrauca. Ross pārsteigts aprāvās. Klusumā varēja dzirdēt, kā pilnos apgriezienos strādājošo kuģa mašīnu izraisītajā vibrācijā iedžinkstējās kristāla glāzes.
— Kā es zinu? — Koktirgotājs beidzot atguvās. — Vēl Londonā inspektors Dafs inus iepazīstināja ar dažām slepkavības detaļām, un es labi atceros…
— Ja jau šodien te visi spēlē ar atklātām kārtīm, — Vivians viņu vēlreiz salti pārtrauca, — tad man jums jāsaka, ka Hjū Morisu Dreiku nenožņaudza vis ar čemodāna siksnu, bet gan ar siksnu no kinoaparāta. Tā ir iznācis, ka es zinu, kam tā siksna piederēja. Tā piederēja misteram Elmeram Benbovam!
Visu acis pievērsās Elmeram Benbovam, kas sēdēja savā krēslā kā zibens ķerts.
17
AUGĻU PILNA ĀBELE
Ieilgušo klusumu partrauca Maksis Minčins. Viņš pieceļas un ar tikko kā no troņa, atteikušos monarha cienīgu žestu izņēma no pogcauruma neļķes pumpuru.
— Beigta balle, mīlīši! Uzskatīsim, ka bankets nav noticis. Sedij, mūsu vakars ir galīgi izgāzies. Čikāgā gan nevienam pat prātā nevarētu ienākt rīkot skandālus, iekams viesi nav piecēlušies no galda. Te valda citi likumi. Mister Benbov, jums acīmredzot nāksies uzstāties vēlreiz.
Pārvarējis šoku, Benbovs sparīgi pielēca kājās.
— Es pieļāvu kļūdu un esmu sodīts pēc nopelniem. Kad stāstīju par telegrammu, nedrīkstēju noklusēt par siksnu.
— Kuru jūs, pats par sevi saprotams, aizsūtījāt kā dāvanu meitai? — Kīns ņirgājās. Benbovs pagriezās pret savu galda kaimiņu.
— Es, kapteini, nezinu, ar ko esmu izpelnījies jūsu naidu. Iespējams, ka esat nojautis, ka jau no paša sākuma uzskatu jūs par nepatīkamu tipu. Tomēr līdz pat šim brīdim es to nevienam neesmu izpaudis. Šķiet gan, ka arī citi domā tāpat… Nē, siksnu es neuzdāvināju meitai. Žēl, ka to neizdarīju, jo tad slepkavam būtu bijis jāmeklē cits nāves rīks. — Viņš vienā rāvienā iztukšoja zeltera glāzi. — Es ceļos agri, un par mistera Dreika nogalināšanu man vēl pirms policijas ierašanās pavēstīja portjē. Durvis bija puspievērtas, un es pār viņa plecu ielūkojos guļamistabā. Ieraudzītais lika man šausmās nodrebēt. It kā nepietiktu ar to, ka tur nāves miegā dusēja misters Dreiks, kuru visi bijām paguvuši iemīlēt! Es neticēju savām acīm — siksna, kas žņaudza viņa kaklu, mats matā līdzinājās manas kinokameras siksnai! Pa galva pa kaklu metos uz savu numuru un pārliecinājos, ka siksnas pie kameras nav. Es visu izstāstīju Netijai. Siksnu varēja nozagt iepriekšējā vakarā, kad bijām izgājuši staigāt un pēc istabenes lūguma durvis neaizslēdzām. Netija teica, ka prātīgākais būs doties pie doktora Lautona un informēt viņu par zādzību. Tā arī izdarīju. Vai drīkstu turpināt, doktor?