— Protams, mister Benbov. — Lautons uzmundrinoši pamāja. — Mums abiem nekas nav slēpjams.
— Sākumā doktors Lautons domāja, ka par siksnas pazušanu nevajadzētu uztraukties, bet, kad es viņam pastāstīju par savu nakts gājienu uz telegrāfu, viņš saprata, ka lieta ir nopietna. Kīna liecība un manas siksnas izmantošana slepkavībai varēja kļūt par fatāliem manas vainas pierādījumiem. Un tad nāvessods neizbegams! Redzēju, ka doktors Lautons sāk pa īstam uztraukties. Un tas manu izbīli vēl vairāk kāpināja — es nespētu pārciest arestu svešā valstī… Pirmā doma, kas iešāvās prātā — tūdaļ mesties uz kuģi un atgriezties mājās, štatos. Doktors piespieda mani saņemties. Viņš teica, ka tic manai nevainībai un visu nokārtos. Man tikai jāizliekas, ka nekas nav noticis. Es viņam paklausīju. Doktors turēja vārdu: pateica, ka siksna nozagta no viņa čemodāna. Tā ir patiesība no viena gala līdz otram. Jā, gandriz aizmirsu… Kad es Parīze veikalā pirku jaunu siksnu, jo man bija apnicis staipīt rokās smago kameru, to ievēroja misters Vivians un diezgan indīgi piezīmēja, ka ieroču iegādei esot nepieciešama policijas atļauja. Toreiz es tam nepievērsu uzmanību, bet tagad redzu, ka viņš kaut ko noskārta…
— Jūs patiešām noskārtāt? — Inspektors ieinteresēti uzlūkoja Vivianu.
— Bez šaubām. — Viviana balss tonis bija izaicinošs.
— Man ir lieliska redzes atmiņa. Atcerējos, ka Lautona čemodāna siksna bija gaišāka un mazliet platāka. Es gan nedomāju, ka Benbovs būtu spējīgs kādu nožņaugt, bet… Tāpēc nolēmu prasīt padomu cilvēkam, kas tādas lietas saprot. Devos pie ievērojamā advokāta mistera Teita. Viņš deva padomu ar saviem novērojumiem neplātīties.
— Tagad jums šķiet, ka padoms bija slikts? — Čārlijs jautāja.
— To es neesmu teicis, inspektor. Mēs ar misteru Teitu nesen apspriedām šo lietu, un viņš sacīja, ka pienācis laiks celt gaismā patiesību par siksnu. Pēc viņa domām, pirmkārt, esot noplakušas kaislības katrā cilvēkā meklēt grēkāzi, un, otrkārt, no visiem, kas līdz šim noņēmušies ar slepkavības izmeklēšanu, jūs esot visjēdzīgākais.
— Pateicos godājamajam advokātam par manu necilo spēju pārak augsto vērtējumu. — Čārlijs nolieca galvu. — Es to neesmu pelnījis.
— Man vairāk nav ko piebilst, — Benbovs atkārtoja un smagi iezvēlās krēsla. — Ja doktors Lautons manis teikto apstiprinās…
— Protams, apstiprinu, — Lautons rāmi teica. — Iekams inspektors Čens sāks man pārmest nozīmīgu faktu slēpšanu, mēģināšu izskaidrot savas rīcības motīvus tajā briesmīgajā dienā. Biju kā spīles: no vienas puses — mūsu ceļojuma tālākais liktenis, no otras — pasaulē spēcīgākās policijas spiediens. Ja tā atrastu kaut niecīgāko pierādījumu, ka slepkava ir viens no tūristiem, mani plāni nešaubīgi tiktu sagrauti. Galvenais uzdevums bija izrauties ārpus Skotlendjarda jurisdikcijas. Biju pārliecināts, ka Benbovs nevar būt slepkava, bet kā to ieskaidrot svešas valsts policijai? Ja vēl būtu tikai telegramma, bet ko iesākt ar sasodīto siksnu? Sāku lauzīt galvu un pēkšņi atcerējos, ka man ir gandrīz tada pati. Tā bija lieliska izeja no strupceļa, un, kad inspektors Dafs jautāja, vai esmu to kādam redzējis, iesaucos, ka tā izskatās gluži kā manējā. Nakti ne uz mirkli savu numuru nebiju atstajis, netieši pierādījumi, līdzīgi Benbova pastaigai uz telegrāfu, man nedraudēja. Devos uz savu numuru, noņēmu čemodānam siksnu un apliku to sev apkart zem džempera. Biju pārliecināts, ka mūsu apģērbu nekratīs. Inspektors Dafs manai versijai noticēja, siksnu es vēlāk aizsviedu, un Benbovs palika ārpus aizdomām.
— Jūs arī, — sarkastiski piezīmēja Kīns.
— Kādā nozīmē? — Lautons apjucis jautāja.
— Triks ar siksnu bija veikli izdomāts. Ja Dafam pret jums vēl bija kādas aizdomas, jūs tās iznīcinājāt vienā rāvienā. īstais slepkava nekad labprātīgi neieliks policijas rokās tik bīstamu pierādījumu pret sevi. Un Dafs uzķērās uz jūsu āķa!
— Pie velna, kas tie par neglītiem mājieniem? — Lautons pārskaities pielēca kājās.
— Tas taču ir vairāk nekā skaidrs. No tā brīža jūs kļuvāt par Skotlendjarda uzticības personu! Un plosījāt mūsu dvēseles ar savām nopūtām par nelaimīgo ceļojuma sākumu. Bet varbūt jūsu vaidēšanai bija vēl kāds iemesls, ko? Tas taču ir pilnīgi iespējams!
Saniknotais Lautons metās virsū Kīnam.
— Piecelies, draņķi! — viņš brēca. — Es gan esmu vecs vīrs, bet tas nekavēs mani…
— Doktor, ludzu, nomierinieties! — Čārlija Čena iespaidīgais augums tik tikko varēja iespraukties starp cīņas kārē satrakotajiem vīriešiem. — Saprātīgam cilvēkam nav jāpievērš uzmanība tādas niecības naida izvirdumiem. Te, izņemot misteru Kīnu, nav neviena, kas šaubītos par jūsu godīgumu. Ieskaitot arī jūsu padevīgo ķīniešu kalpu! — Inspektors apņēma aizvainojumā trīcošo Lautonu ap pleciem un aizvilka viņu labi tālu no Kīna.
— Nu tik iet vaļā! — Maksis Minčins uzjautrināts iesaucās. — Un es, muļķis, vēl taisījos baļļuka beigās uzaicināt visus sadoties rokās un nodziedāt: "Nav spēku, kas mūs spētu šķirt!" Būs labāk, mīlīši, izklīst pa savām alām, iekams nav sākusies šaudīšanās!