Inspektors atstāja kafejnīcu kopā ar Lautonu.
— Vējiņš atvēsinās sakarsušās galvas, — Čārlijs teica.
— Tomēr es jums ieteiktu kādu laiciņu turēties tālāk no Kīna. Norunāts?
— Es uz viņa pusi pat nepaskatīšos. — Lautons jau bija atguvies. — Ir nu gan neģēlis! Man viņš visu laiku bija pretīgs, bet, ja strādā tūrisma biznesā, pienākums liek pret visiem izturēties vienādi. — Viņš uzlūkoja inspektoru. — Ticiet man, esmu jums bezgala pateicīgs! Varat būt drošs, ka padevīgajam ķiniešu kalpam turpmāk būs ne mazāk padevīgs amerikāņu kalps… Un manā Ņujorkas namā vienmēr būsiet gaidīts un mīļš ciemiņš.
— No sirds pateicos, doktor, — Čārlijs tencināja.
— Tagad pats apjēdzu, cik muļķīga un bīstama bija mana "ģeniālā ideja" ar siksnu apmainīšanu. Nesaprotu, kāpēc tā izdarīju. Droši vien ar gadiem esmu sācis izturēties pret saviem tūristiem kā kaķene pret kaķēniem. Ka tik ar viņiem kaut kas nenotiek… Un, tiklīdz kāds no viņiem iekuļas nepatikšanās, metos to izpestīt.
— Es to varu saprast. — Čārlijs piekrītoši pamāja.
— Vēlreiz pateicos un nožēloju, ka uzreiz nesapratu, kas jūs par cilvēku. — To pateicis, doktors devās uz savu kajīti.
Čārlijs vēl kādu brīdi uzkavējās uz pastaigu klāja un apcerēja pēdējo stundu notikumus. Pēkšņi kāds viņu pasauca. Atgriezies Čārlijs ieraudzīja atpūtas krēslā sēdošo Teitu.
— Kāda jauka izdevība pateikties jums par komplimentu, ko saņēmu ar Viviana starpniecību, — inspektors teica, apsēzdamies līdzās advokātam.
— Tas nebija kompliments, bet gan mana visdziļākā pārliecība, — Teits atbildēja. — Atvainojiet, ka pārtraucu jūsu pastaigu. Laikam apdomājāt šovakar dzirdēto? Atzīstieties — art tas bija viens no jūsu eksperimentiem…
— Ideja pieder Maksim Minčinam. Es tikai izmantoju tās izraisītos rezultātus.
— Par to ne mirkli nešaubos.
— Būtībā šīs vakariņas bija detektīva sapnis. Tu tikai sēdi, nekur neiejaucies un ieklausies, ko cilvēki runā. Runāja patiešām daudz. Turklāt reizi no reizes pateica to, ko nemaz
nevelējās…
— Ko nevēlējās… — advokāts domīgi atkārtoja.
— Kā tad. Arī jūs…
— Redzat nu! Tas tikai pierāda, ka esmu jūs pareizi novērtējis. — Advokāts pasmaidīja.
— Ticu, ka mēs domājam par vienu un to pašu.
— Protams.
— Varbūt pateiksiet, kur kļūdījāties?
— Es teicu, ka Dreika vietā varēja atrasties jebkurš no mums, ka viņa nāve bija nejaušības rezultāts.
— Pareizi. Jums par to vilcienā no Nicas uz Sanremo pastāstīja inspektors Dafs. Tas rakstīts viņa piezīmēs. Bet jūs nevilšus pieminējāt Honivudu! No kurienes jūs zināt, kas bija rakstīts vēstulē viņa sievai?
— Pirmo reizi dzirdu par tādu vēstuli!
— Tādā gadījumā kas jums pateica, ka Dreiku nejauši nogalināja Honivuda vietā? Dafs to nesacīja.
— Viņš tiešām ne.
— Kurš tad?
— Piespiedāt gan mani pie sienas. — Teits iesmējās.
— Neko darīt, būs vien jāatklāj šausmīgs noslēpums. Tikai baidos, ka tas maz ko līdzēs. Man pastāstīja Marks.
— Re kā! Un Markam, protams, pastāstīja…
— Zināms, ka Pamela Potere. Kas gan cits?
— Paldies, mister Teit. Jūs turējāties godam. — Čārlijs Čens piecepās.
— Zināt, patiesības teikšana atvieglo sirdi.
Inspektors lēnā gaitā devās uz deju zāles pusi. Ieraudzījis dejotāju vidū Marku un Pamelu, viņš pacietīgi nogaidīja, līdz apklusīs mūzika, un piegāja pie jauniešiem.
— Lūdzu burvīgo dāmu nākamo fokstrotu pavadīt kopā ar mani. — Čārlijs ceremoniāli paklanījās.
— Ar vieglu sirdi uzticu jums šo dārgumu, — Marks tāpat atbildēja.
Orķestris sāka spēlēt nākamo deju, un Čārlijs aizveda savu partneri tālāk no dejotājiem.
— Ceru, ka ievērojāt — es lūdzu šo fokstrotu pavadīt kopā ar mani, nevis dejot, — inspektors svinīgi sacīja. Vieglprātīga lēkāšana traucē nopietnu sarunu. Un bez tam…
— Kas "bez tam"?
— Bez tam pie mums Ķīnā mēdz teikt, ka prātīgs zilonis nekad necentīsies tēlot taurenīti. Es jūs nolaupīju Markam ne vien tāpēc, lai baudītu divvientulību, bet galvenokārt tāpēc, ka taisos jums uzdot dažus nopietnus jautājumus.
— Un es tā cereju, ka esmu iekarojusi jūsu sirdi!
— Vai nu jums vēl būtu jātīko pēc jaunām uzvarām! Labāk ķersimies pie maniem jautājumiem. Pirmais: vai esat kādam stāstījusi par Honivuda vēstules saturu? Otrais: vai esat kādam no grupas tūristiem teikusi, ka vectēva noslepkavošana bija nejauša?
— Vai dieniņ! Vai es to nedrīkstēju darīt?
— Sena paruna saka: "Dievi mums devuši divas ausis un tikai vienu muti." Tas nozīmē — mazāk runāt, vairāk klausīties.
— Tīrais posts, es vienmēr esmu darījusi otrādi.
— Jums vēl ir laiks laboties. Tātad kam jūs esat to stāstījusi?
— Dabiski, ka misis Lūsai.
— Dabiski. Un kam vēl?
— Tikai Markam. Markam Kenavejam.
— Un Marks savukart izpļāpājās misteram Teitam…
— Zinu. Tas mani pamatīgi saniknoja. Tiesa, es viņu nelūdzu turēt muti, bet Markam pašam tas bija jāsaprot. Ciest nevaru tādus cilvēkus!
— Nevarat ciest? Kas attiecas uz Marku, tad es gan esmu pamanījis pretējo…
— Nūja, jūs tūdaļ teiksiet, ka mēs visu laiku pavadām kopā un tā tālāk. Varbūt te ir kāds cits, ar ko man izklaidēties? Uz Kīnu vai Vivianu es bez riebuma pat paskatīties nevaru. Uzaicināt klibo Rosu padejot vai uzspēlēt tenisu būtu īstākais sadisms. Benbovs un Maksis ir kā salipuši ar savām sievām, doktors Lautons mūžīgi aizņemts, bet Teits nepārtraukti činkst par visādām kaitēm. Sevi jūs nupat iecēlāt prātīgo ziloņu kārtā. Atliek vienīgi Marks! Bet tas nebūt nenozīmē, ka esmu viņa dēļ zaudējusi galvu.
— Tiešām nenozīmē?
— Jūs man neticat?! Vai tad jūs neredzat, kā viņš uzvedas? Vai tad ir iespējams iemīlēt cilvēku, kas nepārtraukti plātās ar cēlajām Bostonas tradīcijām, Harvardas izglītību un tamlīdzīgām muļķībām! Viņš man vienkārši krīt uz nerviem.