Divdesmit trešā numura durvīs Dafs saskrējās ar Heiliju.
— Sveiks, vecīt! Nāc tik iekšā!
Plašajā guļamistabā jautās daudzkārtējās fotografēšanas atstātā magnēzija dvaka. Ja šajā telpā pēkšņi ierastos karaliene Viktorija, viņa te justos kā mājās: noņemtu aubi un omulīgi atlaistos riteņotā zemā dīvāniņā. Iekārta atgādināja deviņpadsmito gadsimtu. Alkovā krietnā attālumā no loga atradās plata gulta. Tajā mūžīgā mierā gulēja vecs vīrs. Dafa vērtējumā nelaiķim varēja būt gadu septiņdesmit. Pat ja ap sirmgalvja kaklu neatrastos stingri savilkta ādas siksna, varētu redzēt, ka nāves cēlonis ir nosmakšana. Detektīvs pamanīja, ka pirms nāves Dreiks mēģinājis pretoties slepkavam. Tagad inspektors klusēdams aplūkoja savu nākamo kaujas lauku. Aiz loga biezēja migla un slēpti skanēja vienkārša melodija, ko spēlēja kāds no daudzajiem Londonas apkārtklejojošiem orķestrīšiem.
— Vai policijas ārsts nelaiķi jau apskatīja? — Dafs jautāja.
— Jā. Uzrakstīja ziņojumu un aizgāja, — Heilijs atbildēja. — Pēc viņa domām, nāve iestājusies apmēram pirms četrām stundām.
Dafs uzmanīgi, lai neaizskartu iespējamos pirkstu nospiedumus, no nelaiķa kakla atraisīja siksnu un atdeva to daktiloskopistarn. Pēc tam viņš rūpīgi aplūkoja mistera Hjū Morisa Dreika mirstīgās atliekas. Pacēlis nelaiķa kreiso roku, viņš lūkoja iztaisnot dūrē savilktos pirkstus un pārsteigts iekliedzās. Plaukstā atradās platīna pulksteņķēdes trīs posmi ar mazītiņu atslēdziņu galā! Kopā ar Heiii’ju viņi lūkojās uz Dafa kabatslakatā novietoto atradumu. Atslēdziņas vienā pusē varēja samanīt numuru "3260", bet otrā bija iegravēta firmas zīme: "Dītriha seifi. Kantona, Ohaio". Dafs paraudzījās mirušā stingajā sejā.
— Nabadziņš, — viņš līdzjūtīgi sacīja. — Pēdējās dzīves minūtēs viņš mēģināja mums palīdzēt. Un palīdzēja arī.
— Tas vismaz ir vairāk nekā nekas, — Heilijs piekrita.
Dafs domīgi vērās kolēģī.
— Iespējams… Taču manai gaumei tas viss ir pārāk amerikāniski. Es tomēr esmu Londonas policijas inspektors.— Viņš nometās ceļos un sāka uzmanīgi pētīt grīdu.
Istabā kāds ienāca, bet Dafs bija pārāk iedziļinājies bonierētās virsmas aplūkošanā. Kad inspektors beidzot pacēla skatienu, viņš tūdaļ pielēca kājās un samulsis centās notraukt no biksēm putekļus. Telpas vidū stāvēja slaida, burvīga, neparasti zilacāina meitene.
— Vai dieniņ, ē-ē, labrīt, — Dafs apjucis izgrūda.
— Labrīt, — maigā balsī atsaucās meitene. — Es esmu Pamela Potere. Nogalinātais ir mans vectētiņš. Vai gribat ar mani aprunāties? Jūs taču esat no Skotlendjarda, vai ne?
— Jā. Esmu gan.
Amerikāniete šķita pavisam mierīga, tikai vijolīšu zilo acu kaktiņos varēja manīt asaru pēdas.
— Jūs Anglijā ieradāties kopā ar māti?
— Māte aiz bēdām ir kā sajukusi. Varbūt, kad mazliet nomierināsies, arī viņa atnāks. Pagaidām vajadzēs iztikt ar mani. Kas jūs interesē?
— Vai jums ir kādas aizdomas sakarā ar notikušo?
Meitene enerģiski papurināja galvu.
— Pilnīgi nekādas. Tam vienkārši nav iespējams noticēt. Vectētiņš bija tik labsirdīgs, ka viņam vienkārši nevarēja būt ienaidnieki. Prātam neaptverami….
No Klardžesstrītas puses joprojām skanēja ielas orķestra spēlētā melodija.
— Aizveriet logu! — Dafs pavēlēja saviem palīgiem un atkal pievērsās Pamelai. — Vai jūsu vectētiņš Detroitā bija ievērojama persona?
— Protams, kopš sendienām. Viņš bija viens no automobiļu ražošanas pionieriem. Tiesa, pirms pieciem gadiem viņš atstāja firmas vadītāja posteni, saglabādams vietu kontroles padomē. Pēdējā laikā viņš galvenokārt nodarbojās ar labdarību. Viņš tam tērēja simtiem tūkstošus dolāru. Pilsētā viņu cienīja un mīlēja pilnīgi visi.
— Iznāk, ka misters Dreiks bija ļoti bagāts.
— Tas tiesa.
— Un kas… — Dafs saininstinājās. — Piedodiet par netaktisko jautājumu, bet nedrīkstu no tā izvairīties: kas mantos viņa īpašumus?
Meitene apdomājās.
— Man tas pat prātā neienāca… Ja vectēvs visu nav novēlējis labdarībai, tad mantiniece ir māte.
— Un pēc kāda laika arī jūs?
— Es un brālis. Tā es domāju. Un kas tad ir?
— Droši vien nekas. Kad jūs pēdējo reizi redzējāt vectēvu dzīvu?
— Vakar pēc vakariņām. Mēs ar māti taisījāmies uz teātri, bet vectētiņš nolēma palikt viesnīcā, jo jutās noguris, turklāt izrāde nesagādātu viņam nekādu prieku, tāpēc ka…
Dafs pamāja.
— Tāpēc ka jūsu vectēvs bija pakurls.
Meitene notrīsēja.
— Kā jūs to zināt?
Tad viņa ieraudzīja, ka Dafs skatās uz naktsgaldiņu, uz kura atradās klausāmais aparāts. Pamelas Poteres acis atkal kļuva mitras, un viņa aizsedza ar rokām seju. Savaldījusies meitene notrauca no vaigiem asaras.
— Jā, tas ir vectētiņa aparāts.
— Lūdzu neko neaizskart! — Dafs brīdināja.
— Saprotu. Lai gan aparāts līdzēja maz, viņš to vienmēr lietoja. Mēs no viņa atvadījāmies un devāmies uz teātri. Viņš teicās tūdaļ iet gulēt, jo gribēja ceļā doties spirgts. Jūs droši vien zināt, ka šodien mums vajadzēja braukt uz Parīzi. Mēs vēl viņu brīdinājām nenogulēt aizbraukšanu. Mūsu numurs atrodas stāvu zemāk. Vectētiņš teica, ka neaizgulēsies, jo sarunājis stāva apkalpotāju un tas viņu laikus pamodināšot. No rīta mēs gaidījām viņu apakšējā hallē, lai kopā dotos brokastot, un tad… tad parādījās pārvaldnieks un pateica, kas noticis…
— Kā uz to reaģēja jūsu māte? Vai bija satriekta?