— Nevar būt… Un kas to izraisīja?
— Ja tas jūs interesē, bija tā. Pēc izjukušā banketa mana večiņa tonusa pacelšanai izteica vēlēšanos palēkāt danču zālē. Bet, kad jau neiet, tad neiet. Uz trapa viņai nolūza papēdis un nācās steidzīgi atgriezties kajītē pēc citām kurpēm. Vai varat iedomāties, ko viņa tur ieraudzīja? Atvērtā čemodāna rakņajās kajīšu apkopējs!
— Cūcība! — Čārlijs sašutis iesaucās. — Vai viņš pievāca ko vērtīgu?
— Tur jau ir tas joks! Lai gan čemodāna virspusē Sedija bija salikusi visādus zelta un dārgakmeņu grabuļus nieka miljona vērtībā, tas šķībacainais antiņš… Vai, atvainojiet, mister Čen! Es negribēju…
— Nekas, nekas, stāstiet vien tālāk, — Čārlijs mudināja.
— Vārdu sakot, to muļķi interesēja vienīgi raibās viesnīcu etiķetes, kas atradās pašā apakšā. Ko lai saka par tādu idiotismu?
— Jūs aizraujaties ar viesnīcu uzlīmju kolekcionēšanu?
— Kā to ņem… Mēs tās krājam dēlam. Viņš mācību dēļ nevarēja piedalīties ceļojumā, tāpēc mēs apsolījām atvest viņam visu to viesnīcu etiķetes, kurās apmetīsimies. Ieraudzījusi, ka tas šmurgulis šķirsta rūpīgi savākto uzlīmju paciņu, Sedija gandrīz zaudēja prātu! Par laimi, viņš paguva ievilkt nāsīs tikai vienu etiķeti.
— Tikai vienu? No kuras viesnīcas?
— No Kalkutas Great Eastern. Droši vien tāpēc, ka tā bija viskrāšņākā. Tas draņķis paguva to labi nobēdzināt. Būtu jūs dzirdējis, kā Sedija uz viņu brēca! Man gan nāca smiekli: iekārot spožu papīriņu, kad turpat blakus ir zelta kaudzes. Patiešām jāpiekrīt, ka Austrumi ir neizdibināmi…
Čārlijs nešaubījās, ka gangstera naivā izbrīna ir patiesa.
— Mēs izsaucām kapteiņa palīgu, — Minčins turpināja,
— un viņš apzvērēja, ka tas gnīda mūsu kajīšu tuvumā vairs nerādīsies. Čikāgā par tādiem pekstiņiem viegli var dabūt lodi pierē, bet es jau dusmas ilgi neturu. Dēlam nolēmām neko nesacīt. Neapjausts zaudējums sirdi nesāpina.
— Aizvien vairāk pārliecinos, — teica Čārlijs, — ka jums ir visas iespējas kļūt par filozofu. Tā varētu būt garantija mierīgām vecumdienām.
— Ceru, ka tā arī būs, — Minčins apgalvoja un turpināja rīta skrējienu. Tikko viņš izgaisa aiz kafejnīcas stikla kuba, no smēķētāju salona iznāca Kīns. Inspektoram neizdevās ignorēt viņa parādīšanos.
— Hallo, mister Čen! Nu kā — vai izdevās?
— Kas izdevās? — Čārlijs nīgri sarauca uzacis.
— Protama lieta, izmantot vakarējā ballītē iegūtās ziņas. Tur taču visi bez jēgas palaida mutes.
— Vismaz jums neviens to nelika darīt. — Inspektors smīnēja.
— Zināms. Es runāju tikai tad, kad vēlos, un saku tikai to, ko gribu. Var teikt, ka noziedznieks jums ir tikpat kā rokā.
— Jus domājat, ka misters Benbovs…
— Kas te runā par Benbovu? Es taču neesmu idiots! Lai gan pat idiotam būtu skaidrs, ka visu ievārījis Lautons. Tas taču burtiski krīt acīs — šie viņa fokusi ar siksnu un vēl nerimtīga vēlēšanās pārtraukt ceļojumu! Nicā pēc Honivuda nāves Lautons pats man teica, ka neredzot jēgu turpināt braucienu.
— Pēc jūsu domām, ar to pietiek, lai cilvēku pakārtu?
— Varat nešaubīties, es atradīšu arī cilus pierādījumus! Vēl jo vairāk tāpēc, ka mis Potere man apsolīja kārtīgu honorāru.
— Jūs piedāvājāt viņai savus pakalpojumus?
— Cik ilgi tad var skatīties, kā jus ne ar ko netiekat galā! Es vismaz zinu, ko meklēju. Varbūt jūs domājat, ka esmu uz nepareizām sliedēm?
— Nē, kāpēc? Mums ir paruna, ka ceļu uz skolu var parādīt pat ciema plānprātiņš.
— Kurš te būtu tas plānprātiņš?
— Neviens. Tā ir tikai tāda paruna.
— Stulba paruna! — Kīns noburkšķēja un devās prom.
Diena pagāja mierīgi, bez vērā ņemamiem notikumiem.
Pirms vakariņām Čārlijs iegriezās Teita un Kenaveja kajītē. Marks bija viens un, lūkodamies spogulī, sēja elegantu kaklasaiti.
— Patrons aizgāja uzpīpēt, — viņš paskaidroja. — Es izmantoju laiku, lai rūpīgi sagatavotos randiņam ar mis Poteri. Viņai, kā zināms, ir milzu augstas prasības pret sava deju partnera izskatu.
— Jūs vakar atkal saplūcāties? — Čārlijs smaidot jautāja.
— Un es biju tā pārliecināts, ka nekas nespēs izjaukt jūsu romantisko noskaņojumu. Bet esmu ieradies citā jautājumā, mister Kenavej, un gribētu, lai tas paliek starp mums.
— Džentlmeņa goda vārds!
Čārlijs atvēra bagāžas skapja durvis un izņēma laukā Marka ceļasomu.
— Vai redzat? — Viņš piedūra pirkstu vienai no uzlīmēm.
— Redzu. Visparastākā Kalkutas viesnīcas etiķete.
— Vai esat pārliecināts, ka Kalkutā uzlīmējāt savai ceļasomai tieši to?
— Kā lai es to zinu? Izskatās, ka jā. Vai tam kāda nozīme?
— Lieta tā, ka šī etiķete uzlīmēta virsū otrai. Un starp tām ir kaut kas paslēpts. Palūkojiet pats.
Marks pataustīja uzlīmi un sadrūma.
— Tiešām. Atgādina plakanu atslēdziņu.
— Tā ar! ir atslēdziņa, — Čārlijs apstiprināja. — Dublikāts no tās, kas kopā ar pulksteņķēdes posmu bija sažņaugta Hjū Morisa Dreika plaukstā.
Kenavejs klusi iesvilpās.
— Un kam ienāca prātā atslēdziņu iesmērēt man?
— Tieši tas mani interesē…
— Ari es beidzos vai nost no ziņkāres. — Marks domīgi palūkojās uz Tekā guļamtelpas pusi. — Un nerimšos, kamēr savu ziņkārību nebūšu apmierinājis.
— Nerimstiet ies gan. Tikai dariet to tā, lai neviens nepamana. Domāju, ka atslēdziņu centīsies paņemt pirms ieiešanas Sanfrancisko ostā. Tiklīdz redzēsiet, ka atslēdziņas vairs nav, tūdaļ ziņojiet man. Bet tagad atliksim somu vietā.
— Sakiet lūdzu, mister Čen, — Marks iejautājās, — vai arī Pamolai es nedrīkstu…