Čārlijs noliedzoši papurināja galvu. Tajā mirklī atvērās durvis un kajītē ienāca Teits.
— Piedodiet, ka iztraucēju svarīgā sarunā…
— Ko jūs, dārgais advokāt! Mēs spriedām par to, kā iekarot visai simpātiskas jaunas dāmas sirdi. Tas nav nekāds īpašs noslēpums.
— Vai tādā gadījumā mēs šo apspriedi nevarētu turpināt pie aperitīva glāzes?
— Ar vislielāko nožēlu esmu spiests atteikties, mister Teit. — Čārlijs nopūtās. — Aperitīvi veicina apetīti, un es to nedrīkstu atļauties.
Vakariņu laikā inspektors izjautāja Pamelu par viņas kontraktu ar Kīnu.
— Nekā nesaprotu! — Pamela gandrīz aizrijās ar saldējumu. — Kādi man var būt kontrakti ar šo glumo tipu?
— Vai tad jūs nelūdzāt viņu iesaistīties vectēva nāves apstākļu noskaidrošanā?
— Kā jums kaut kas tāds varēja ienākt prātā!
— Kins pats man to sacīja. Tik drausmīgu meli neesmu vēl redzējis.
— Taču, ja runa ir par kontraktiem, — meitene pusbalsī teica, — tad vienu es esmu noslēgusi. Ar sevi. Mums ir atlicis tik maz laika…
— Tas tiesa. Es arī par to nepārtraukti raizējos.
— Tāpēc nolēmu sastādīt visu mūsu grupas vīriešu sarakstu un mazliet palauzīt galvu ap to. Re, te tas ir. — Viņa izņēma no somiņas rozā papīra lapu. — Pie katra vārda esmu pierakstījusi faktus, kas kaut vismazākā mērā var izraisīt aizdomas. Iznāca, ka aizdomas var turēt visus, izņemot Marku Kenaveju un Maksi Minčinu. Nav neviena fakta, kas liecinātu pret viņiem.
— Tur jūs kļūdāties, — inspektors saeīja. — Ir iemesli, kas ļauj turēt aizdomās arī viņus.
— Ko tādā gadījumā lai iesāk? — Meitene bija izmisumā,
— Neko. — Inspektors paņēma Pamelas sarakstu un saplucināja to mazos gabaliņos. — Jums nav jālauza sava glītā galviņa, lai atminētu šo mīklu. Tā ir jau atminēta.
— Atminēta? — Mis Potere ar grūtībām valdījās, lai nesāktu kliegt. — Vai jūs zināt, kas noslepkavoja manu vectētiņu?
— Zinu. Vēl gan ir jaatrod daži pierādījumi, lai viņu varētu nodot Anglijas tiesai, bet nešaubos, ka tos atradīšu.
— Vai pateiksiet man, kurš ir slepkava?
— Vai jūs pati nevarat uzminēt?
— Protams, nel Kā lai es to varētu?
— Mūsu iespējas bija pilnīgi vienādas. — Čārlijs viņai uzsmaidīja. — Tikai jūs savējās neizmantojāt. Un es pat zinu, kāpēc. Jo jūsu domas ir pārāk aizņemtas ar kādu jaunu cilvēku, kas jūs nepārtraukti kaitina. Tā kā man šādu traucējošu apstākļu nebija, es uzminēju pirmais. Dažu iemeslu dēļ savu atminējumu vēl neizpaudīšu.
Un Čārlijs Čens lieliskā noskaņojumā ķērās klāt saldējumam.
19
ANGĻU KRASTMALA
Beidzamās ceļojuma dienas rītā Čārlijs saņēma Dafa radiogrammu.
"Trūkst vārdu, lai pateiktos par visu, ko mūsu labā esi paveicis. Saņēmām apstiprinājumu, ka pirms piecpadsmit gadiem Kalkutas juvelieris sadarbojies ar Dienvidāfrikas dimantu kontrabandistiem. Par dārgakmeņu transportu Kimberlijā atbildēja Džims Everhards. Domāju, ka zamša maisiņi atliecas uz to laiku. Diemžel Sanfrancisko ierasties nevaru, ar aresta orderi būs kapteinis Flanerijs un seržants Velss. Ceru driz būt uz kājām, tavs Dafs."
Laiks bija apmācies, un tūristi kajītēs pamazām pakoja čemodānus un ceļasomas. Atkalredzēšanās gaidās ar dzimteni daudzi bija aizmirsuši ielūgumu uz kino seansu. Pie pusdienām Benbovs apstaigāja galdiņus un laipni atgādināja, ka ap pusdeviņiem vakarā gaida visus kuģa priekšgala salona.
Pēc astoņiem mākoņi sabiezēja, saule galīgi pazuda un kļuva pavisam tumšs. Sijājās sīks lietutiņš, un pamazām visu ietina necaurredzama migla — gandriz tāda, kāda Hjū Morisa Dreika nogalināšanas naktī klājās pāri Londonai. Miglas svilpes dobjā rēkoņa satrauca pasažierus, un viņi caur iluminatoriem bailigi vērās piķa melnajā tumsā, kas klāja okeānu. Kad Čārlijs pusdeviņos iegāja salonā, tur jau bija sapulcējušies visi ielūgtie un ar nepacietību gaidīja, kad Elmers Benbovs sāks apsolīto seansu.
— Kamēr mūsu cienījamais kinooperators vēl gatavojas filmas demonstrēšanai, — inspektors vērsās pie klātesošiem,
— man ir neliels priekšlikums. Es vēlētos, lai ikviens no jums dažos vārdos pastāstītu par spilgtāko iespaidu šajā ceļojuma. Ja nav iebildumu, pirm© es lugtu izteikties vispieredzējušāko tūristi misis Lūsu.
— Tie bija dresētie kaķi, — vecā dāma nekavējoties atbildēja, nepievērsdama uzmanību pārējo skaļajiem smiekliem.
— Jā, dresētie kaķi nelielā Nicas teātrītī. Viņi darbojās ar tik apbrīnojamu grāciju, ka es to nemūžam neaizmirsīšu.
— Tur nav ko brīnīties, mister Čen, — teica Lautons.
— Arī es ceļojuma beigās daudzkārt esmu saviem tūristiem uzdevis līdzīgu jautājumu, un gandrīz vienmēr viņu atbildes mani satrieca.
— Misis Spaisere, vai drīkstu šo jautājumu uzdot arī jums?
— Kāpēc ne? Man tikai drusku jāpadomā. Vai dieniņ, nu protams! Vakarkleita, kas bija mugurā dāmai blakus ložā Parīzes Operā. Tā bija tikpat fantastiska kā misis Lūsas kaķi! Tādā kleitā ikviena sieviete izskatītos par divdesmit gadiem jaunāka.
— Mans spilgtākais pārdzīvojums vēl ir priekšā, — paziņoja Vivians. — Neesot jau pieklājīgi uz kādu rādīt ar pirkstu, bet rīt no rīta, kad pie apvāršņa iznirs Sanfrancisko, es to noteikti izdarīšu. Atgriešanās dzimtajā pilsētā būs mans lielākais pārdzīvojums!
Maksis Minčins noslēpa kabatā neaizdedzināto milzu cigāru.
— Puika Itālijas ciematiņa, kuram pirmo reizi atļāva kučierēt vezumu ar diviem izkāmējušiem mūļiem iejūgā, — viņš domīgi teica. — Es vēlētos, lai viņa laimīgo ģīmīti būtu redzējis mans dēls. Viņš bija tā sašutis, kad es pirms došanās ceļā viņam kadilaka vietā uzdāvināju buiku.
— Bet man atmiņa palicis Fontenblo mežs, — sacīja Ross.