— Tie tik bija koki! Diženi, kupli… īsti aristokrāti. Kolosāls mežs!
— Un kāds ir jūsu skaistākais piedzīvojums? — Čārlijs jautāja Pamelai.
— O, man to ir ļoti daudz! Kuru lai izvēlos? Nez kāpēc man nāk prātā lidojošā zivs, kas kādā saulainā rītā Sarkanajā jūrā uzlēca uz mūsu kuģa klāja… Viņa izskatījās tik jocīga un mīlīga. Es pie sevis lo nokristīju par Marku…
— Pateicos. — Kenavejs iesmējās. — Es arī to zivtiņu atceros, tikai es viņu nosaucu par Pamelu!
— Bet man, — kautrīgi ierunājās misis Benbova, — atmiņā palicis maharadža, kurš Deli pie viesnīcas sēdās savā greznajā rolsroisā. Viņš no galvas līdz kājām bija ietinies zelta brokātā! Es tūlīt iedomājos, ka pēc atgriešanās Akronā vedīšu Elmeru pie drēbnieka.
— Es gan vislabāk atceros pēdējo vakaru Jokohamā, — steidza pavēstīt Kins. — Biju iegriezies pasta nodaļā pie ostas vārtiem. Un tur ieraudzīju doktoru Lautonu sarunājamies ar to plecīgo stjuartu, ko pēcāk atrada nobendētu dokos. Es vēl pajautāju doktoram, vai viņš negrib kopā ar mani atgriezties uz kuģa, bet nācās čāpot vienam. Sapratu, ka doktoram kompanjons nav vajadzīgs. Gāju pa dambja malu un raudzījos, kā līcī margo džonku un zvejnieku laiviņu uguntiņas. Tuvumā neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. — Kīns uzlūkoja Lautonu. — Šķiet, tieši tur atrada nogalināto, vai ne?
— Man viss ir sakartots, džentlmeņi, — Benbovs steidza noklusināt briestošo skandālu. — Varam sākt! Te redzams, kā mēs atstājam Ņujorku. Vai nav jocīgi, ka toreiz mēs cits citu vēl nepazinām? Bet tagad— cepures nost! Mūsu Brīvības statuja! Pēdējā Amerikas panorāma… Re, tur mēs visi esam. Misters Dreiks smaida. Neviens vēl nezina, kas mūs ceļā sagaida…
Sekoja Londouas kadri ar Brūma viesnīcu, iepirkšanās procesa fiksētiem Fenuvikiem, inspektoru Dafu, kas sēžas Skotlendjarda mašīnā. Pēc tam nāca Lamanša šķērsošanas skats, tālāk Parīze, Nica… Benbovs visu cītīgi komentēja. Varēja just, ka auditorijas interese aug augumā. Čārlijs neatraudamies vērās uz ekrāna redzamajās Nicas šaurajās ieliņas. Pēkšņi viņš i/?dzirda sev aiz muguras sēdošā Teita kluso balsi.
— Mister Čen, lūdzu, palaidiet mani garām… Man… man jātiek ārā. Jūtos ļoti slikti. — Pat salona puskrēslā varēja saskatīt, ka advokāts ir inironīgi bāls. — Es nesaukšu Marku. Negribu viņam sabojāt pēdējo vakaru. Mazliet pagulēšu, un man kļus labāk. — Un advokāts nedzirdamiem soļiem izslīdēja no salona.
Čārlijs turpināja verot Angļu krastmalu, pa kuru slāja nesteidzīgi tūristi, šad tad ielūkodamies Nicas suvenīru veikaliņos un visādu preču tirgotavās. Tad kā burvīgā pasakā acīm garām slīdēja Ēģipte, Indija, Singapūra, Ķīna… Beidzot visi pa īstam varēja novērtēt kautrā akronieša vērīgumu, entuziasmu un inteliģenci. Benbovs bija radījis istu himnu viņu ceļojumam!
Uz ekrāna nozibēja pēdējie kadri, un Elmers sāka kārbās ievietot filmu ruļļus. Pēc dažām minūtēm salonā palika vairs tikai viņš un detektīvs, kas piedāvājās kino entuziastam palīgos nogādāt aparatūru un filmas uz kajīti. Nolicis kārbas uz galda, Čārlijs iejautājās:
— Mister Benbov, kas dzīvo blakus kajītēs?
— Pa kreisi — misis Lūsa un mis Potere, bet pa labi kajīte nav aizņemta.
— Acumirkli. — Čārlijs izgāja koridorā un tūdaļ atgriezās. — Pašlaik abā* kajītēs neviena nav. Arī koridors ir tukšs.
— Un kas par to? — Benbovs jautāja, akurāti uzlikdams vāciņu projektora futrālim.
— Viena no jūsu filmām, mister Benbov, ir tik vērtīga, ka iesaku to glabāt zem pamatīgas atslēgas. Vai jums ir čemodāns ar tādu slēdzeni?
— Zināms, ka ir, — Benbovs pārsteigts atbildēja. — Par kuru filmu jūs runājat?
— Par to, kas uzņemta Nicā. Jums pašam tajā nekas nelikās dīvains?
— Šķiet, ka ne…
— Var atrasties visai vērīgi cilvēki, kas nežēlos neko, lai dabūtu to savos nagos. Bet es gribētu, lai to filmu vispirms redzētu Skotlendjarda pārstāvji. Varbūt jums ir prātā datums, kad filmējāt Angļu krastmalu?
— Uzreiz nepateikšu, bet man ir pierakstīts, kad un kur notikusi filmēšana. — Galīgi apjukušais Benbovs sameklēja biezu kladi. — Re, te atzīmēts, ka Angļu krastmalu esmu filmējis divdesmit pirmā februāra rītā.
— Jūsu kārtības mīlestība pelna apbrīnu, — Čārlijs atzinīgi teica. — Ta dara godu visiem Amerikas kinoamatieriem. Vēlreiz lūdzu neaizmirst par pamatīgo atslēgu. — To teicis, viņš atstaja Benbova kajīti.
Čens taisnā ceļā devās uz kuģa radiomezglu un nosūtīja Sanfrancisko policijas kapteinim Flanerijam radiogrammu.
"Lūdzu steidzami pieprasīt Nicas policijai noskaidrot klientus, kas divdesmit pirmā februāra rītā apmeklēja drēbnieka Brīna darbnīcu Angļu krastmalā, kā arī uzzināt, kādas virsdrēbes tika labotas. Policijas inspektors Čens."
Izgājis no radioinezgla, viņš uzmanīgi lika soli pēc soļa ux norasojušā trapa. No kapteiņa tiltiņa puses durvis uz luksusa kajīšu koridoru bija aizslēgtas, un Čārlijam nācās mest līkumu pāri glābšanas laivu klajam, lai beidzot tiktu pie miera. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka no skursteņa ēnas iznirst tumša figūra ar kaut ko spīdošu rokā. Ne mirkli nedomādams, Čārlijs instinktīvi nogāzās uz mitrās klāja virsmas. Vienlaicīgi atskanēja šāviens. Inspektors turpināja nekustīgi gulēt, līdz sadzirda attālināmies soļus. To radīto troksni gan tūdaļ pārmāca miglas svilpe. Šāviena izbiedēti, pirmie atskrēja radists un kapteiņa palīgs. Linčs palīdzēja Čārlijam piecelties.
— Dieva dēļ, inspektor, kas te notika?
— Kāds mēģināja uz mani šaut, bet es viņu mazliet apsteidzu, — Čārlijs gandriz ar lepnumu paskaidroja.
— Mēs nedrīkstam pieļaut, ka uz "Karaļa Artura" notiek tādas lietas! — Linčs saniknots iesaucās.
— Nepieļaujiet gan, — Čārlijs labsirdīgi piekrita. — Arī es turpmāk neko tādu nepieļaušu. Rīt no rīta uz kuģa uzkāps divi policijas virsnieki, kuri ir pilnvaroti šo strēlnieku nodot Londonas tiesai.