Pēc šī paziņojuma viņš devās uz savu kajīti, stingri apņēmies kārtīgi nomazgāties dušā. Taču jauko nodomu izjauca satrauktais Marks Kenavejs.
— Ser! Mister Čen! Lūdzu, lūdzu, ienāciet mūsu kajītē! Ātrāk!
Pārbiedētā Marka pavadīts, Čārlijs iegāja kajītē un ieraudzīja tur nekustīgi gulošo, nāves bālo Teitu.
— Lēkme?
— Jā. Tā sākusies, kad mēs ar Pamelu bijām deju zālē. Es paspēju viņam iedot zāles, un patrona elpa jau sāk izlīdzināties. Bet es jūs saucu cita iemesla dēļ… Tikai nupat uzzināju, ka uz jums ir šauts. Un tagad paraugieties… redzat, kas atrodas uz grīdas blakus kojai?
Čārlijs piegāja tuvāk un ieraudzīja, ka līdzās Teita pār kojas malu pārkartajai rokai uz grīdas mētājas pistole.
— Es… Es pieskāros stobram, — Marks izbīlī čukstēja.
— Inspektor, man likās, ka tas ir silts!
— Silts gan. — Čārlijs bezrūpīgi pacēla ieroci. — Kā nu nebūs silts, ja no ta nesen šauts. Varu saderēt, ka uz mani. Un pie viena varu saderēt, ka līdzās jūsu un manu pirkstu nospiedumiem uz stobra atrodas arī jūsu patrona pirkstu nospiedumi.
— Teits! — jauneklis šausmās iesaucās. — Tātad tomēr Teits…
Čārlijs mierīgi atvēra bagāžas skapi, izņēma Marka ceļasomu un uziika to uz krēsla. Viņš netiecās sataustīt atslēdziņu. Jau pie pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka virsējā Kalkutas viesnīcas uzlīme ir norauta un lietiskais pierādījums izgaisis.
— Tīri nostrādāts, — inspektors konstatēja.
— Pie kā to lai tagad meklējam? — Kenavejs čukstus iejautājās.
— Pie tā, kurš man vajadzīgs. — Čārlijs pasmīnēja.
— Pie tā, kas uz mani šāva.
— Kur gan Teits to būtu noslēpis? Kabatā?
— Pie mistera Teita atslēdziņas nav. Tā atrodas pie slepkavas, kas prot aprēķināt vairākus gājienus uz priekšu. Viņš saviem nekrietniem nolūkiem nekaunējās izmantot pat nelaimīgā mistera Teita slimību. Viņš atnāca pēc atslēdziņas, ieraudzīja, ka advokāts ir bezsamaņā un ielika viņa rokā pistoli, no kuras tikko šāva uz mani. Tas ir cilvēks ar ļoti attīstītu iztēli. Rīt ar vislielāko prieku nodošu viņu kapteinim Flauerijam.
20
LAIKS ĶERT ZIVIS
Inspektors Čens ielika pistoli kabata. Kenavejs jau bija atguvies.
— Paldies Dievam, — viņš atviegloti nopūtās, — man tikpat ka akmens no sirds novēlās. — ieraudzījis, ka Teits sakustas, Marks pašūpoja galvu. — Lēkme pariet. Nelaimīgs cilvēks. Lai gan pierādījums šķita neapgāžams, es tā arī pa īstam nenoticēju, ka viņš varētu būt slepkava. Neraugoties uz savām dīvainībām, misters Teits ir patiesi krietns cilvēks un nav spējīgs uz noziegumu.
— Par to nav ne mazāko šaubu, — Čārlijs piekrita. — Neviens nedrīkst uzzināt, kas te notika. Lai mūsu medījums uzskata, ka esam uzķērušies uz viņa āķa. Tā mums būs vieglāk viņu notvert.
— Bušu mēms ka zivs, — Kenavejs apsolīja. — Sanfrancisko ir deguna gala, un man pietiks rupestu, lai dabūtu uz kājām misteru Teitu. Nodošu viņu dēla rokās, un ar to mani pienākumi beigsies. Ne par kādiem pasaules labumiem es vairs šādu darbiņu neuzņemšos!
— Patiešām, reizēm ir labāk kļūt par aukli sev. — Čārlijs uzsmaidīja Kenavejam un grasījās atstāt kajīti. Bet jauneklis viņu uz mirkli aizturēja.
— Mister Čen, tikai, ludzu, nedusmojieties… Tā ir mana pēdējā iespēja, citas vairs nebūs.
— Par kādu iespēju jūs runājat? — Čārlijs izbrīnā jautāja.
— Par iespēju atvadīties no Pamelas. Krastā jau vairs nesatiksimies.
— Tiešām?
— Vārdu sakot, ja jūs būtu tik laipns 1111 Pamelai pateiktu, ka, tiklīdz misteram Teitam kļūs labāk, es priecāšos viņu redzēt lasītavā. Apmēram pēc pusstundas…
— Varat neturpināt. — Čārlijs pasmaidīja. — Likšu lietā visu savu daiļrunību, lai to panāktu!
Iegājis Pamelas Poteres kajītē, inspektors redzēja, ka meitene ir ļoti satraukta.
— Ārprāts, kā es pārbijos, izdzirdusi šāvienu! Visi par jums vien tikai runā. Jils tiešām neesat pat ievainots?
— Ne skrambiņas. — Čārlijs izpleta rokas. — Pieņemsim, ka tas ir bijis draudzīgs joks. Esmu ieradies pie jums svarīgā uzdevumā. Jums zinamais misters Kenavejs lūdz dāmu vēl nelikties gulēt un apmēram pēc pusstundas tikties ar viņu lasītavā.
— Un viņš domā, ka es iešu? Un kāpēc pēc pusstundas?
— Tāpēc, ka misteram Teitam atkal bija lēkme.
— Vai, es nezināju! Atvainojiet… nabaga misters Teits!
— Viņam jau kļūst labāk. Un misters Kenavejs drīz atbrīvosies. Manuprāt, — pēc nelielas pauzes inspektors piemetināja, — Marks ir ļoti jauks puisis.
— Var jau būt, — Pamela nepadevās. — Mani viņš tā kā tā kaitina. Un ja es turp aiziešu, tad tikai tāpēc, ka lūdzāt jūs.
Tomēr jau pēc piecpadsmit minūtēm Pamela bija pie lasītavas durvīm — un kā par brīnumu Marks jau bija priekšā! Acīmredzot patrona veselība uzlabojās neparasti strauji…
— Labvakar! Misteram Čenam izdevās tevi pierunāt?
— Viņam tas nemaz nebija jādara. Tā šausmīgā sirēnas gaudošana tik un tā neļauj aizmigt.
— Man šķiet, ta gaudo tieši laikā. Skan kā raudas par to, ka es tevi vairs nekad neredzēšu.
— Vai tas tevi apbēdina?
— Pat ļoti apbēdina. Es… es nezinu, kā visu šo laiku būtu izticis bez tevis. Un ka lai dzīvoju bez tevis turpmāk… Tas ir… bez domām par tevi… Tu man esi tik bezgala vajadzīga, ka es…
Miglas svilpe ierēcās tā, ka viņa turpmākos vārdus vairs nevareja sadzirdēt. Marks gan mēģināja vēl ko saoīt, tad apklusa un pievilka Pamelu sev klāt un izmisīgi sāka skūpstīt.
— Tu patiešām mani mīli? — pārsteigtā Pamela iejautājās, kad svilpes gaudas apklusa.
— Esmu tevis dēļ zaudējis prātu! Es tik ļoti baidījos tev sacīt, ka tevi mīlu! Domāju, tu tūdaļ sāksi smieties un pagriezīsi man muguru…