— Nekad, — meitene čukstēja, — nekad es tevi neatstāšu…
Miglas svilpe atkal ierēcās. Nākamā pauzē Marks iegavilējās:
Ak kungs, kāda dievišķīga nakts!
Čārlijs Čens gan tā nedomāja. Kapteinis, baidīdamies no jauna uzbrukuma, lika viņam gulēt savā kajītē. Tā nu garās nakts stundas inspektors novārtījās bez miega, pie sevis apcerēdams jautājumu par jūras vilku krākšanu. Viņš iesnaudās tikai pret rītu un, kad pamodās, redzēja, ka kajītes saimnieks jau sen ir kājās un pat paspējis saņemt radiogrammu.
"Flanerijs un Velss ieradīsies ar ostas kapteiņa kuteri."
— Vai jums, inspektor, neliekas, — kapteinis jautāja,
— ka būtu drošāk līdz kutera pienākšanai mūsu putniņu ieslodzīt dzelzs būrī?
— Nekādā gadījumā, — Čārlijs noraidīja priekšlikumu.
— Viņam jājūtas pilnīgā drošībā līdz pēdējai minūtei.
— Kā vēlaties. — Kapteinis paraustīja plecus. — Es gan justos mierīgāk, ja redzētu viņu aiz restēm.
Pirms brokastīm Čārlijs iegriezās advokāta kajītē. Teits izskatījās daudz labāk, lai gan vaibstos varēja manīt bezmiega nakts pēdas.
— Pasaule atkal atguvusi krāsas. — Viņš vārgi uzsmaidīja inspektoram. — Marks parūpējās, lai brokastis mums atnestu šeit. Man nevajadzēs tērēt spēkus restorāna apmeklējumam. Tādā kārtā ceru tikt līdz mājām bez citu palīdzības. Es jau tagad jūtos tīri spirgts.
— Tas mani iepriecina, — Čārlijs sacīja. — Vai misters Kenavejs paspēja jums izstāstīt par viņvakara notikumiem?
— Visos sīkumos. Ne par kādiem miljoniem es neuzņemtos tāda neģēļa aizstāvību.
— Lieliski. Un ja nu jūs reiz esat nolēmis neatstāt kajīti, varbūt es drīkstētu likt nojaust nelietim, ka esmu uzķēries uz viņa pasviestā āķa?
— Lai notiek, inspektor! Tikai būtu labi, lai aizdomu ēna pārāk ilgi neaptraipītu manu reputāciju.
— Visilgākais, stundu, godājamais mister Teit. Pie horizonta jau var samanīt Sanfrancisko.
Ceļā uz restorānu Čenu pārtvēra kapteiņa palīgs.
— Ar jūsu nokāpšanu Amerikas krastā, ser, pats par sevi saprotams, nebūs nekādu problēmu. Sliktāk ir ar jūsu asistentu misteru Kašimo. Viņš steigā visus savus dokumentus ir atstājis Honolulu. Baidos, ka viņš nedrīksēs iziet ārpus Ostas teritorijas.
— Manuprāt, viņš nemaz nevēlēsies to darīt. Visdrīzāk Kašimo deg nepacietībā atgriezties mājās, lai mūsu šefam pavēstītu par saviem varoņdarbiem. Šefs līdz šim nav bijis augstās domās par praktikanta izcilajām spējām. Amerikā viņam nav ko darīt.
— Mēs ar kapteini arī tā nospriedām. Sazinājāmies ar ostu un noskaidrojām, ka pēcpusdienā uz Honolulu dodas cits mūsu kompānijas laineris. Tā kapteinis neiebilst pieņemt viņu par klāja apkopēju. Ja jūs būtu ar mieru…
— Protams, esmu ar mieru! Izņemot vienu nelielu sīkumu. — Čārlijs atvēra kabatas portfeli un izņēma dažas naudaszīmes. — Es vēlētos, lai misters Kašimo mājup atgriežas pasažiera rangā. Lai gan viņam piemīt daži jaunībai raksturīgi trūkumi, viņš ir nopelnījis šo nelielo izklaidēšanos. Būšu jums ļoti pateicīgs, mister Linč, ja parūpēsieties par biļeti manam palīgam.
— Ar lielāko prieku, inspektor. Kāda var būt runa!
Pēc brokastīm Stjuarts Vivians izpildīja savu solījumu un parādīja ar pirkstu uz rīta miglā iznirstošo Krievu pakalnu.
— Te nu ir visjaukākais mana ceļojuma brīdis, mister Čen! Vēl nekad šis skats nav mani tā sajūsminājis kā tagad. Atzīšos, ka bizošana pa pasauli nav man piemērota. Es jau sen to aptvēru, bet baidījos pirms laika atgriezties štatos. Nevarēja zināt, ko iedomātos policija, ja es priekšlaicīgi norautos no enkura. Starp citu, inspektor, — vai tiesa, ka jūs esot gandrīz sasniedzis mērķi?
— Jā, mērķis ir sasniegts, — Čārlijs apstiprināja, — lai gan es centos ar to neplātīties. Acīmredzot man tas nav izdevies…
— Oh! — Vivians uztraukumā noelsās. — Bet viņa vārds, pats par sevi saprotams, joprojām tiek turēts noslēpumā?
— Kāpēc gan? Misters Teits laipni atļāva to vairs neslēpt.
— Teits?! — Vivians iekliedzās. Brīdi paklusējis, viņš palūkojās pulkstenī. — Atvainojiet, bet man jāskrien. Misters Lautons uz atvadām lūdza visus sapulcēties salonā. Tie, kas nepaliks Sanfrancisko, saņems no viņa biļetes un pie viena arī svētību tālākceļatn. Vai dieniņ, kāda sensācija, kāda sensācija! — Un prom viņš bija.
Nožļarkstēja enkura ķēde. "Karalis Arturs" sastinga muitas kontroles gaidās. Čārlijs pie trapa sagaidīja Brūsa slepkavības izmeklēšanas laikā iepazīto kapteini Flaneriju.
Ko es redzu! — kapteinis iesaucās. — Kāda patīkama atkalredzēšanās, seržant Čen!
Patiešām patīkama, kapteini! — Čena smaids apliecināja viņa vārdu patiesīgumu. — Vienīgi šis tas ir mainījies kopš mūsu pēdējās tikšanās, ser. Jūsu priekšā atrodas nevis seržants, bet gan inspektors!
— Jauki, — kapteinis nopriecājās. — Taisnība vien būs ķiniešu parunai, ka cīruli uz zemes ilgi nenoturēt.
— Esmu laimīgs, ka mūsu toreizējās sarunas nav pagaisušas no jūsu atmiņas! — Čārlijs iesmējās. — Bet tas, cik noprotu, ir…
— Skotlendjarda seržants Velss, — stādījās priekšā stalta auguma muskuļots vīrs, kas stāvēja līdzās kapteinim Flanerijam. — Kur tad ir tas mūsu meklējamais, inspektor?
— Domāju, ka pašlaik viņš no doktora Lautona saņem biļeti mājup braucienam. Bet mēs pa to laiku dosimies uz viņa kajīti, lai viņu tur godam sagaidītu. Ejam, džentlmeņi! Atslēga no simt deviņpadsmitās kajītes ir manā kabatā.
Inspektors ieveda kolēģus plašā, krēslainā telpā ar aizklātiem iluminatoriem. Flanerijs un Velss apsēdās pie galda, kuram līdzās stāvēja sapakoti čemodāni. Čārlijs aizslēdza durvis no iekšpuses un izņēma atslēgu.
— Tā, sagaidīšanai viss ir sagatavots, — viņš noteica.