— Vai manu pieprasījumu par Angļu krastmalas drēbnieku saņēmāt laikā?
Pašā laikā, ser! — Velss apstiprināja. — Nicas policija operatīvi visu noskaidroja un pēc trīs stundām telegrafēja mums izsmeļošu informāciju. Mūsu klients lūdzis Brīnām piešūt atrautu svārku kabatu. Labās puses kabatu, ser! Brīns vel atcerējies, kā klients svārkus viņa klātbūtnē iztinis no visparastākās pasta bandroles, tikai viņš neesot ievērojis, no kurienes tā sūtīta.
— No Londonas, protams, — Čens teica. — Ir nu gan skopulis… Tā vietā, lai izsviestu pierādījumu mēslu kastē, viņš to sūta pa pastu uz Nicu! Vai tiešām viņš domāja, ka tur bus drošībā? Bet kur gan viņš tik ilgi kavējas? Iešu palūkoties. — Čārlijs izslīdēja koridorā un aizcirta aiz sevis durvis.
Visa Lautona grupa, izņemot Teitu, vēl atradās salonā. Varēja redzēt, ka tūristi par kaut ko ir satraukušies. Čārlijs ar pa ceļam satikto Linču iegāja salonā.
— Cienījamie pasažieri, — kapteiņa palīgs teica, — lūdzu visus doties uz savām kajītēm, jo muitnieki tūdaļ sāks bagāžas apskati.
Pirmie devās prom Pamela Potere un Marks Kenavejs. Iedams garām inspektoram, Marks klusi ierunājās viņam pie auss:
— Mister Čen, pēc apskates es jums paziņošu jaunumu, ko pat jūs nezināt!
Kas gan tas varētu būt? — Čārlijs tāpat čukstus brīnījās. Pēkšņi kāds spēcīgi uzbelza viņam pa plecu. Tā bija Makša Minčina spēcīgā ķetna.
— Mister Čen, — gangsteris jautri sauca, — jūs esat pirmais policists, no kura man žēl šķirties! Tā vietā, lai klusībā sūtītu jūs pie velna, no visas sirds saku — uz redzēšanos!
Arī misis Spaisere pagodināja inspektoru ar laipnu galvas mājienu, bet misis Līisas sirsnīgo aicinājumu apmeklēt viņu Kalifornijā pārtrauca Elmers Benbovs.
— Uz Kaliforniju, inspektor, jūs brauksiet tikai pēc tam, kad būsiet izciemojies pie mums Akronā!
— Un pēc Kalifornijas un Akronas apmeklējuma misters Čens varēs pārliecināties, ka nav labākas vietas pasaulē par manu dzimto Takomu! — piemetināja Ross.
— Kāpēc gan jābrauc tik tālu, — Vivians protestēja,
— ja mēs jau atrodamies Savienoto Valstu visbrīnišķīgākajā pilsētā!
Atstājis salonā dzīvā sarunā iegrimušos Kīnu un Lautonu, inspektors metās pakaļ aizejošiem tūristiem.
Simtdeviņpadsmitās kajītes durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Džons Ross. Paspēris dažus soļus, viņš ieraudzīja divus policijas uniformās tērptos vīriešus. Ross apstājās kā iemiets. Pēc tam strauji metas atpakaļ uz durvīm, bet tās ar savu vareno slāvu bija aizsedzis Čārlijs Čens.
— Mister Ros, — viņš teica, — jūs esat arestēts!
Nākamajā mirklī kapteinis Flanerijs pārsteigtajam koktirgotājam uzlika rokudzelžus, bet seržants Velss veikli izkratīja viņam kabatas.
— Nesaprotu, kas te notiek! — Ross aizžņaugtā balsī iešņācās.
— Noliek tas, ka jūs tiekat arestēts sakarā ar aizdomām par Hjū Morisa Dreika noslepkavošanu šā gada septītā februāra rītā Londonas Brūma viesnīcā, — inspektors paskaidroja. — Ir gan arī vēl citi noziegumi, bet, tā kā jums ir tikai viena dzīvība, par tiem jums nenāksies atbildēt. Jums pāri galvai pietiks ar Dreiku, lai gan Nieā esat nogalinājis Honivudu, Sanremo — Sibillu Konveju, Jokohamā seržantu Velbiju un vēl mēģinājāt Honolulu nogalēt inspektoru Dafu un mani — uz "Karaļa Artura".
— Tic ir nekaunīgi meli! — Ross aizsmacis izgrūda.
— Meli? Kašimo, parādies!
No platā dīvāna apakšas izlīda mazliet apputējis praktikants. Inspektors palīdzēja viņam uzslieties kājās.
— Atļaujiet klātesošos iepazīstināt ar Honolulu policijas komisariāta praktikantu misteru Kašimo. Baidos, ka pēc ilgstošas tupēšanas zem dīvāna viņš būs mazliet notirpis. Toties ceru, ka mans cienījamais palīgs spēs parādīt, kur atrodas seifa atslēdziņa.
— Spēšu, skolotāj. — Kašiino ar nelielām grūtībām pieliecās un no Rosa labās kajas bikšu atloka izvilka mazu, spīdīgu priekšmetu. Paklanoties viņš to pasniedza inspektoram.
— Šo atslēdziņu ar numuru 3260 tiesas zvērinātie noteikti novērtēs augstu, — Čārlijs sacīja. — Jūsu vietā es gan sen būtu pacenties tikt no tās vaļā. Ja jāizvēlas starp dzīvību vai naudu, es izvēlētos dzīvību. Jūs — naudu. Zināms, tās ir jūsu tiesības.
— Tā atslēdziņa man ir iesmērēta! — Ross kliedza. — Es protestēju! Es visu noliegšu!
— Par to es nešaubos, — Čārlijs teica. — Bet kā jūs noliegsiet to, ko fiksējusi objektīvā kinokamera? Kā pierādīsiet, ka tas neesat jūs, kas iznākat no drēbnieka darbnīcas Angļu krastmalā? Jūs esat pārāk pašpārliecināts, mister Ros! Kā varējāt nepamanīt, ka ar vienu vienīgu vārdu jau bijāt sevi atmaskojis, pirms ielikāt pistoli mistera Teita rokā?
— Kas par vārdu? Nesaprotu, ko jūs tur gvelžat!
— Liktenīgo vārdu jās pateicāt mistera Minčina rīkotajās vakariņās. Gribat zināt, kas tas bija par vārdu? Varu atgādināt. — Čārlijs kaut ko uzrakstīja uz bloknota lapiņas un pasniedza to Rosam. — Vai gribat, lai to uzdāvinu jums kā apliecinājumu jūsu muļķībai?
Ross nicinoši ielūkojās papīrītī un nobāla. Viņš vienā mirklī novecoja un kļuva pelēks kā zeme.
— Paturiet to sev, — viņš ar grūtībām izrunāja. — Es nekrāju suvenīrus. It īpaši jau tagad…
21
LAIKS ŽĀVĒT TĪKLUS
— Kašimo, — Čārlijs uzrunāja savu asistentu, — aiznes mistera Rosa čemodānus uz manu kajīti. Lai muitnieki tos apskata kopā ar manu ceļasomu. Pēc tam gaidi mistera Linča norādījumus. Viņš apsolīja parūpēties par tavu atgriešanos Honolulu. Ja tev kļūst garlaicīgi, vari aiziet apciemot Minčinus un pie reizes atjaunot gan savu, gan mistera Teita labo slavu. Vārdu sakot, izstāsti viņiem visu, ko esam uzzinājuši.
— Tagad, mister Ros, pienācis īstais laiks. — sacīja Velss, kad Kašimo bija aiz sevis aizvēris durvis, — atvieglot savu sirdsapziņu ar vaļsirdīgu atzīšanos.