— Man nenāk ne prātā atzīties noziegumos, kuros neesmu vainīgs. — Ross noburkšķēja.
— To neviens no jums arī neprasa. Es taču piedāvāju atzīties vienīgi tajos, ko esat izdarījis. Pierādījumu pietiek: gan jūsu seifa atslēdziņa, gan drebnieka liecība…
— Man nospļauties uz jūsu atslēdziņu un jūsu drēbnieku! Jums trūkst paša galvenā — slepkavības motīvu. Vienīgi ārprātīgais bez iemesla nogalinās pēc kārtas daudzus cilvēkus, bet jebkurš ārsts apliecinās, ka esmu pie pilna prāta. Kāda velna pēc Takomas koktirgotājam Džonam Rosam būtu jānožņaudz Detroitas miljonārs, ko viņš pazinis knapi nedēļu?
— Džonam Rosam patiešām nebija iemesla nožņaugt Dreiku, — seržants piekrita, — bet, ja pieņemam, ka Dreiku nogalināja Džims Everhards, motīvi var parādīties.
Ross pūlējās ko sacīt, bet viņam neklausīja balss. Šķita, ka leju, teju viņš zaudēs samaņu.
— Tāpēc, — seržants turpināja, — mēs ar motīvu meklēšanu pārāk nesteidzamies. Mūs pirmām kārtām interesēja noskaidrot, aiz kāda vārda ir noslēpies Džims Everhards. Pateicoties mistera Čena palīdzībai, mēs to uzzinājām. Nu, bet motīvi… Jūsu bijušie kontrabandas laiku kolēģi vienā balsī stāstīja par jūsu patoloģisko skopumu. Tas ir pietiekams motīvs jusu naidam pret Honivudu, jo kā nekā viņš slepeni aizveda Sibillu Konveju, par kuras līdzekļiem jūs lepni dzīvojāt!
— Aizveda Sibillu? — Ross rūgti iesmējās. — Viņi abi nozaga manus dimantus, visu, kas man piederēja! Kaut kādas tur smukas dziedonites dēļ es pat pirksta nepakustinātu, bet dimanti… Sibilla sapinās ar to draņķa policistu un aizlaidās, pilnīgi iztīrījusi mums abiem vien zināmo slēptuvi; dimantu vietā viņi ņirgādamies atstaja tos sasodītos maišeļus ar visparastakajiem krasta oļiem! Laikam cerēja, ka es vēl ilgi nepamanīšu šo neģēlīgo krāpšanu. Teātrī paskaidroja, ka mis Konveja lauzusi kontraktu un devusies kāzu ceļojumā. Man bija kādas viņas draudzenītes adrese, un es tai aizrakstīju, ka tie abi, kad atgriezīsies, dzīvi nepaliks. Bet viņi Keiptaunā neatgriezās…
— Un jūs, viņus nesagaidījis, beidzot pārcēlāties uz Austrāliju, bet no turienes — uz štatiem. Kā mums izdevās noskaidrot, Takomā jūs kļuvāt par visu cienītu, kārtīgu sabiedrības locekli. Jums veicas kokmateriālu biznesā, jums bija savs rēķins bankā. Turklāt daudz lielāks nekā nolaupīto dimantu vērtība. Kas gan spieda jūs tik pēkšņi atteikties no mierīgas, nodrošinātās dzīves un kļūt par nožēlojamu, vajātu noziedznieku?
— Nožēlojamu? — Rosa acis niknumā pieplūda asinīm.
— Visu Amerikas seifu bagātība mani nepiespiestu atteikties no laimes atriebties tiem abiem izdzimteņiem! Reiz, kad ar salauztu kaju vāļājos gulta, man rokās nonāca kāds Ņujorkas žurnāls. Uz tā vāka bija Sibillas bilde — ar maniem dimantiem ap kaklu! Tajā mirkli sapratu, kas ir manas dzīves vienīgais mērķis…
— Un ko jums bija nodarījis misters Dreiks? — Rosa monologu pārtrauca Flanerijs.
— Neko. Tā bija nolādēta kļūda. Es neuzgriezu viņa guļamistabā gaismu…
— Seržants Velbijs arī bija kļūda?
— Nē. — Ross, kā sitienu dabūjis, nolieca galvu. — Ar Velbiju citādi nevarēja — tā bija godīga spēle: vai nu es viņu, vai viņš mani.
— Pēc tam jūs nolēmāt tikpat godīgi paspēlēties ar inspektoru Dafu?
— Es ticēju, ka, novācis Velbiju, beidzot esmu drošībā un varēšu mierīgi atgriezties mājās. Un tad Honolulu pie kuģa trapa ieraudzīju Dafu… To mani nervi vairs nespēja izturēt, man bija jātiek no viņa vaļā… Es nevarēju atļauties ceļabiedrus no Skotlendjarda.
— Jā. Un viņa vietā liktenis uz kuģa jums piespēlēja ceļabiedru no Honolulu policijas, — Čārlijs Čens pielika punktu Rosa pašatklāsmei.
"Karali Arturu" viņi atstāja pirmie. Pie trapa kapteini Flancriju gaidīja melnais policijas limuzīns.
— Jus atkal apmetīsieties Stjuarta viesnīcā, godātais inspektor? — Flanerijs jautāja Čenam, atvērdams durvis Velsa m un Rosam.
Čārlijs pasmaidīja.
— Protams, kapteini. Var teikt, ka ar Sanfrancisko man saistās jau nelielas tradīcijas.
— Tādā gadījumā atbilstoši tradicijam es jus uzaicinu pusdienās! Uz drīzu redzēšanos, inspektor! — Ar ieslēgtu sirēnu limuzīns uzņēma ātrumu un izgaisa aiz ostas vārtiem.
— Skolotāj! — Čārlijs izdzirda klusu saucienu. Apgriezies viņš ieraudzīja Kašimo un kapteiņa palīgu. — Misters Lines aizvedīs mani uz "Prezidentu Taftu". Tais atiet divos. Es drīz būšu mājās, skolotāj! Paldies par visu!
— Tu vēl pagūsi atvadīties un pateikties. — Čārlijs uzmeta acis pulkstenim. — Man vēl līdz diviem šis tas jāpaspēj. Nevar taču tādu varoni kā tevi laist uz mājām pliku. Tev jāatgriežas ne vien slavas apmirdzētam, bet arī tīru kreklu mirdzumā! Sešas dienas ar vienu veļas kārtu — tas vien jau ir varoņdarbs…
— Jā, skolotāj! — Kašimo palocījās tik izteiksmīgi, ka nekādi pateicības vardi vairs nebija vajadzīgi.
Inspektors lūkojās pēc taksometra, bet viņu apstādināja Marka Kenaveja balss: "Tikai ar mums, mister Čen!" Ietrausies linkolnā blakus šoferim, Čārlijs aizdomu pilns ielūkojās aizmugurē sēdošo jauniešu starojošajās sejās.
— Kas te notiek? Vai tik jūs netaisāties pirkt saderināšanās gredzenus?
— Jūs esat visvērīgākais detektīvs pasaulē, — Pamela jautri iesaucās. — Tieši to mēs taisāmies darīt. Man galu galā izdevās pierunāt Marku atstāt viņa Bostonu un uzsākt jurista karjeru Detroitā!
— Kas to varēja iedomāties, — Marks viņai pievienojās,
— ka ceļojums, kas sākās tik slikti, beigsies tik burvīgi!
— Starp citu, — Pamela attapās, — Minčins un Kašimo mums pavēstīja, ka ballītē Ross esot sevi atmaskojis ar kādu nejauši izsprukušu vārdu. Kas tas bija par vārdu? Mēs ar Marku zilbi pa zilbei centāmies restaurēt viņa tostu, bet tas bija tik īss un bezpersonisks…