— Zināms. No baismīgās ziņas viņa zaudēja samaņu. Man tikai ar pūlēm izdevās dabūt viņu pie jēgas un aizvest uz mūsu istabu.
— Jūs pati nenoģībāt?
Meitene nicinoši palūkojās inspektorā.
— Es neesmu no ģībstošās paaudzes. Vectētiņa nāve satrieca arī mani, bet…
— No Dieva puses, atvainojiet, ka biju tik netaktisks, un pieņemiet manu visdziļāko līdzjūtību…
— Paldies. — Pamela nopietni pamāja. — Vai ir vēl kādi jautājumi?
— Nē. Vienīgi lūgums, lai jūs palīdzētu izkārtot sastapšanos ar jūsu māti. Diemžēl tas ir nepieciešami. Varbūt pēc stundas? Līdz tam es pirmā stāva salonā iepazīšos ar pārējiem grupas tūristiem. Jūs varat uz turieni nenākt.
— Kāpēc? Es noteikti ieradīšos. Jūtos normāli un vēlos izmantot gadījumu, lai tuvāk iepazītos ar mūsu kompāniju. Ceļā to izdarīt nevarēja, jo bailēs no jūras slimības gandrīz visi slēpās kajītēs. Tā ka būšu klāt. Tik zvērīga slepkavība… Iekams neatradīs vainīgo, es nespēšu ne aci aizdarīt. Esmu gatava jums visādi palīdzēt. Inspektor?
— Inspektors Dafs. Tas ir jauki, ka gribat būt mana sabiedrotā. Centīsimies kopā atklāt noziegumu, mis Potere.
— Tam jānotiek, un tas notiks! — meitene pārliecības pilna iesaucās. — Vectētiņš mani ļoti… ļoti mīlēja… — Pamelas balss nodevīgi ietrīcējās, un viņa steigšus atstāja istabu.
Dafs pievērsās Heilijam.
— Simpātisks radījums. Tipiska amerikāniete. Kādi tad ir mūsu ieguvumi? Pulksteņķēdes gabaliņi un seifa atslēdziņa. Sākumam pietiek.
— Es nu gan esmu gatavais ēzelis! — Heilijs pēkšņi iekliedzās. — Mums ir vēl viens lietisks pierādījums! Ārsts to atrada gultā blakus nelaiķim.
— Kas tas ir?
Heilijs viņam pasniedza apbružātu zamša maisiņu, kas bija aizsiets ar īsu saitīti. Maisiņš bija diezgan smags. Dafs to atraisīja un izbēra saturu uz sekretāra pulētās virsmas. Saraucis uzacis, viņš pārsteigts lūkojās uz sauju visparastāko akmentiņu.
— Kas tie ir?
— Domāju, ka akmentiņi. — Heilijs paraustīja plecus.
— Citi lielāki, citi mazāki. Dažādi pēc formas. Droši vien salasīti kādā pludmalē. Skaidrāks par skaidru, ka tiem nav nekādas vērtības. Varbūt tieši šim atradumam nav nekādas jēgas?
Dafs paaicināja pie durvīm stāvošo policistu.
— Lūdzu visus saskaitīt, sabērt atpakaļ un maisiņu aizsiet!
Kamēr policists pildīja pavēli, Dafs ieslīga veclaicīgajā atpūtas krēslā un norūpējies palūkojās Heilijā.
— Manuprāt, visā šajā gadījumā vēl nevar samanīt kādu
jēgu.
— Tā izskatās, — Heilijs piekrita.
— Visu cienītu sirmgalvi, kas devies izpriecu ceļojumā kopā ar meitu un mazmeitu, nezin kāpēc nožņaudz Londonas viesnīcā. Turklāt puskurlais večuks uzmostas, sāk cīņu ar slepkavu un norauj tā pulkstenim ķēdes posmu. Bet spēki ir nevienlīdzīgi, siksna tiek savilkta ap vecā vīra kaklu. Beidzot slepkava ar efektīgu žestu iesviež gultā nevērtīgu oļu maisiņu. Idiotisms! Kāda tur jēga?
— Šādus gadījumus žurnālisti dēvē par mīklainiem.
— Pilnīgi viņiem piekritu. Tomēr te ir arī cita veida miklas. Vai ievēroji?
— Ko tad? Tavs domāšanas līmenis man ir par augstu.
— Neizliecies, draudziņ! Acīmredzamas lietas katrs pamana. Ja gultā notikusi cīkstēšanās, tai vajadzētu būt savandītai. Bet tā ir ideālā kārtībā!
— Patiešām… — Heilijs pazemināja balsi. — Šķiet, gultā ir gulēts pavisam mierīgi.
— Raugi, no šīs puses pat sega ir kārtīgi ielocīta zem matrača. Tas nebūtu iespējams, ja gultā būtu cīnījušies uz dzīvību un nāvi.
— Pieļauju, ka tas nav iespējams.
— Bet es esmu pārliecināts, ka tas nav iespējams! Nešaubos, ka Dreiks dzīvoja šinī numurā, te ir viņa klausāmais aparāts, uz krēsla viņa drēbes. Taču ar aknām jūtu, ka nožņaugts viņš ir pavisam citā vietā!
3
CILVĒKS AR SLIMU SIRDI
Pēc negaidītā paziņojuma Dafs apklusa un kādu brīdi stingi raudzījās tālumā. Durvīs parādījās joprojām drūmais Kents.
— Vai varu jums palīdzēt, inspektora kungs? — viņš jautāja.
— Es gribētu parunāt ar cilvēku, kurš pirmais ieraudzīja mirušo.
— Zināju, ka jūs to vēlēsieties. Tāpēc atvedu viņu šurp. Tas ir stāva dežurants Martins.
Kents ar rokas mājienu ieaicināja istabā kalpotāju. Martins bija daudz jaunāks par saviem kolēģiem. Trulā seja nespēja noslēpt puiša augošo satraukumu.
Dafs izņēma no kabatas bloknotu.
— Esmu Skotlendjarda inspektors Dafs. Lūdzu, izstāstiet visu, ko zināt par šeit notikušo!
Martins satraucās vēl vairāk.
— Es… es… Nu, bija tā: misters Dreiks lūdza, lai pamodinu viņu paagrāk. Mūsu numuros nav telefonu. Un viņš vēlējās tikt uz pirmajām brokastīm. Dauzīšanos pie durvīm vecais kungs kurluma dēļ nedzirdēja. Tāpēc es, tāpat kā divus iepriekšējos rītus, kāpu lejā pie portjē pēc rezerves atslēgas. Bet portjē teica, ka šorīt viņam tās neesot.
— Kādas atslēgas?
— Es jau teicu: rezerves atslēga. Tāpēc palūdzu universālo slēdzeni, kas domāta īpašiem gadījumiem. Ienācu istabā. Redzu — viena loga aizkari cieši aizvilkti, otrs līdz galam vaļā. Šķita, ka viss kārtībā. Uz naktsskapīša klausāmais aparāts, drānas saliktas uz krēsla. Devos modināt veco kungu… un tad ieraudzīju… Skriešus metos pie pārvaldnieka. Goda vārds, inspektora kungs, es vairāk neko nezinu!
Dafs palūkojās Kentā.
Vai kāds zina, kur izgaisusi rezerves atslēga?
— Notikusi kaut kāda nejēdzība, — pārvaldnieks nedroši teica. — Šī ir tradīcijām bagāta viesnīca ar senlaicīgu iekārtojumu. Personāla rīcībā nav atslēgu, kas der visiem numuriem. Ja viesis aizejot paņem to līdzi, istabenei jādodas lejā pie portjē pēc rezerves atslēgas. Vakar tā arī notika. Misis Irēna Spaisere no divdesmit septītā numura, dodoties pastaigā durvis aizslēdza un atslēgu neatdeva, kaut gan mēs visus klientus lūdzam tā nedarīt. Istabene paņēma rezerves slēdzeni un sāka kopties. Kad darbs bija galā, viņa vairs neatrada durvīs atstāto atslēgu. Tā joprojām ir pazudusi.