Dafs pasmīnēja.
— Varu saderēt, ka ap četriem no rīta tā kādam lieliski noderēja. Domāju, ka nojauta mani neviļ… Varbūt vakar vai šodien notikušas vēl kādas "nejēdzības"?
Kents apdomājās.
— Neesmu pārliecināts, ka tas varētu jums noderēt, bet mūsu nakts portjē minēja, ka viņa dežūras laikā notikušas dažas dīvainības. Kā jau vecāks vīrs viņš pašlaik atpūšas vienā no brīvajiem numuriem. Būs labāk, ja jūs pats ar viņu aprunāsieties.
Guļamistabā ienāca Lautons.
— Tā jau domāju, ka jūs būsiet šeit. Esmu savācis visus, ko varēju atrast. Pārējie ieradīsies mazliet vēlāk. Divi ir no šī stāva, tā ka…
— Acumirkli, — Dafs viņu pārtrauca. — Vispirms es gribētu iepazīties ar personu, kas dzīvo blakus numurā. Misters Kents apgalvo, ka Irēna Spaisere ir no jūsu grupas. Ja viņa nav izgājusi, lūdzu, paaiciniet dāmu šurp.
Kamēr Lautons bija prom, Dafs pārsedza palagu nelaiķa sejai. Drīz Lautons atgriezās kopā ar pievilcīgu, apmēram trīsdesmitgadīgu dāmu. Tomēr nogurušais skatiens un sīkās grumbiņas ap lūpām liecināja, ka Irēna Spaisere nejūtas labi.
— Jūs gribat ar mani runāt? Kādā jautājumā?
— Vai tad jūs nezināt, kas te noticis?
— Nav ne mazākās jēgas. Es brokastoju savā istabā. Neesmu gājusi ārā. Tiesa, caur sienu dzirdēju, ka šeit skan balsis…
— Šeit notikusi slepkavība, misis Spaisere. Nogalināts šī numura iedzīvotājs. — Dafs nenolaida no sievietes acis.
Misis Spaisere nobāla.
— Slepkavība… — viņa izdvesa un sagrīļojās. Heilijs pakalpīgi piebīdīja viņai krēslu.
— Pateicos. Vai nabaga misters Dreiks tiešām ir nogalināts? Tik patīkams cilvēks! Tas… tas ir briesmīgi!
— Tā ir. Jūsu numurus savieno durvis. Acīmredzot tās pastāvīgi ir aizslēgtas?
— Pats par sevi saprotams!
— No abām pusēm?
Sieviete samiedza acis.
— Ko nezinu, to nezinu. No manas istabas puses noteikti jā.
Dafa viltība neizdevās.
— Vai jus naktī nedzirdējāt kādu troksni? Kliedzienus, cīkstēšanos?
— Neko nedzirdēju.
— Savādi.
— Nav nekā savāda, es guļu ļoti cieši.
— Tātad slepkavības brīdī jūs bijāt aizmigusi?
Misis Spaisere iesmējās.
— Izliekat man lamatas, inspektor? Es nezinu, kad tika izdarīta slepkavība.
— Protams, nezināt. Kā lai jūs to zinātu? Man šķiet, ka tas varēja notikt ap četriem no rīta. Varbūt tomēr jūs pēdējo divdesmit četru stundu laikā esat saklausījusi caur durvīm kādus sarunu fragmentus?
Irēna Spaisere apdomājās.
— Vakar es biju teātrī…
— Viena?
— Kopā ar misteru Stjuartu Vivianu. Viņš arī ir no mūsu grupas. Pirms divpadsmitiem mēs atgriezāmies, viss bija kluss… Tiesa, agrāk, kad pārģērbos vakariņām, tad gan… Jā, tad dzirdēju aiz durvīm skaļas balsis, likās, ka tur par kaut ko strīdas…
— Cik cilvēku tur varēja būt?
— Divi. Divi vīrieši. Viens — misters Dreiks, otrs… — Viņa apklusa.
— Otra balsi jūs nepazināt?
— Pazinu gan. To nepazīt ir grūti. Tā bija doktora Lautona balss.
Dafs strauji palūkojās grupas vadītājā.
— Jūs pirms vakariņām tiešām strīdējāties ar nelaiķi?
— To nevar dēvēt par strīdu, — Lautons uztraucies protestēja. — Iegāju pie viņa, lai pastāstītu, ko šodien darīsim. Misters Dreiks izmantoja gadījumu, lai sāktu kritizēt grupas sastāvu. Viņaprāt, tas neesot pietiekami augstā līmenī…
— Nav jau arī! — misis Spaisere iesaucās.
— Es jau jums stāstīju, cik nopietni izturos pret savu reputāciju, — ignorēdams misis Spaiseres teikto, Lautons turpināja, — tamlīdzīgi pārmetumi mani aizvaino. Tiesa gan, tūrisma bizness pašlaik ir grūtībās, tāpēc šoreiz biju spiests pieņemt grupā dažas personas, kuras pie citiem apstākļiem… Vārdu sakot, pie citādiem apstākļiem es viņus nebūtu pieņēmis. Tikai nedomājiet, ka tie nav cienījami ļaudis! Vienkārši citkārt es komplektēju grupu no mazliet augstāka sabiedrības slāņa… Lai nu kā, bet mistera Dreika izteicieni mani sadusmoja, un es pacēlu balsi. Taču tas nebija nekāds strīds. Vismaz ne tāds, lai rastos šāds rezultāts. — Viņš pamāja uz gultas pusi.
Dafs atkal pievērsās misis Spaiserei.
— Jums izdevās saprast strīda būtību?
— Es pat necentos to darīt. Man tikai likās, ka abi džentlmeņi ir visai satraukti.
— Kur ir jūsu pastāvīgā dzīvesvieta?
— Sanfrancisko. Mans vīrs ir biržas mākleris. Diemžēl viņš ir tik noslogots darbā, ka man jāceļo vienai.
— Vai šis ir jūsu pirmais ārzemju ceļojums?
— Nekādā gadījumā! Esmu ceļojusi ļoti daudz, divreiz arī apkārt pasaulei.
— Patiešām, gandrīz aizmirsu, ka amerikāņi ir aizrautīgi ceļotāji. Tagad lūdzu jūs doties uz pirmā stāva salonu pie pārējiem grupas dalībniekiem.
— Es jau taisījos doties turp.
Pēc brīža ienāca daktiloskopists un pasniedza Dafam siksnu.
— Uz tās nav neviena pirkstu nospieduma, — viņš teica.
— Siksna ir rūpīgi noslaucīta un pēc tam aiztikta tikai ar cimdiem.
Dafs parādīja siksnu Lautonam.
— Vai gadījumā neesat to redzējis kāda jūsu aprūpējamā bagāžā? Ir gandrīz skaidrs, ka tā kalpojusi par slepkavības ieroci.
— Savādi, patiešām savādi… — Lautons brīnījās. — Man šķiet, ka es pats Ņujorkā nopirku līdzīgu siksnu, ar ko apsiet vienu no saviem čemodāniem…
— Esiet tik laipns un atnesiet to!
— Tūlīt, — Lautons atbildēja un atstāja istabu. Pārvaldnieks taisījās viņam sekot.
— Iešu palūkoties, vai portjē ir spējīgs ar jums sarunāties. — Līdzko aiz Kenta aizvērās durvis, Dafs paraudzījās Heilijā.