— Vai tev neliekas, ka misteram Lautonam var rasties grūtības ar alibi?
— Es gan pamanīju, ka viņam ir rokas pulkstenis.
— Es arī to redzēju. Bet tikpat labi viņš varēja sākt nēsāt to pēc tam, kad pamanīja, kas noticis ar platīna ķēdīti. Bet tās ir blēņas. Doktors uz tādu risku nebūtu spējīgs. Slepkavība ceļojuma laikā jebkurai tūrisma firmai ir kapa zvans. Jau tas vien nodrošina viņa alibi.
— Bet ja viņam ir citi nākotnes nodomi un viņš taisās mainīt nodarbošanos? — prātoja Heilijs.
— Tādā gadījumā viņš meistarīgi notēloja apjukumu. Un, protams, viņš ir neiepīkstētos par siksnu.
Lautons atgriezās bāls kā krīts.
— Inspektor, mana čemodāna siksna ir pazudusi!
— Vai tas var būt? Ja nu tā ir šī te? — Dafs pasniedza aizdomīgo lietisko pierādījumu doktoram, kurš rūpīgi aplūkoja slepkavības ieroci.
— Gandrīz jāpiekrīt, ka jums taisnība, — viņš beidzot noteica.
— Kad jūs savu siksnu pēdējo reizi redzējāt?
— Pirmdienas vakarā, izsaiņojot mantas. Čemodānu novietoju skapī un pēc tam neesmu to aizticis. — Lautons lūdzoši vērās inspektorā. — Tas noteikti ir kāda nelieša roku darbs, lai mani iegrūstu nelaimē!
— Es domāju tāpat. Kas varēja ieiet jūsu numurā?
— Ikviens! Viņi nāk un iet, taujā par dienas plāniem, par visādiem sīkumiem, par… Tikai nedomājiet, ka es turu aizdomās kādu no savas grupas! Pēdējās dienās manā istabā ir pabijuši daudzi. Jūs pats dzirdējāt, ka istabenes lūdz atstāt durvis vaļā, un arī tas paver ceļu nelūgtiem ciemiņiem.
Dafs piekrītoši pamāja.
— Neuztraucieties tā, doktor! Neviens neticēs, ka jūs esat nožņaudzis misteru Dreiku ar siksnu, kas pieder jums. Kas apmeties otrā pusē šim apartamentam? Šķiet, tas ir divdesmit devītais numurs?
— Arī viens no mūsējiem. Godājams Ņujorkas miljonārs misters Volters Honivuds.
— Ja viņš vēl nav aizgājis, palūdziet to šurp. Pēc tam paraugieties, kā veicas ar pārējo pulcēšanos salonā.
Kad Lautons aizsteidzās, Dafs mēģināja atvērt durvis, kas savienoja Dreika un flonivuda istabas. Pūles izrādījās veltīgas, jo tās no iekšpuses bija aizslēgtas.
— Siksna neko neatklāja, — Heilijs konstatēja. — Žēl.
Toties doktoru Lautonu no aizdomās turētajiem varam gandrīz izslēgt.
— Es domāju tāpat, — Dafs piekrita. — Nez vai mums ir darīšana ar tik spožu psihologu. "Jā, tā ir no mana skapja nozagtā siksna." Slepkavas nemēdz būt tik gudri. Varam uzskatīt, ka Lautons savā ziņā kļuvis par izmeklēšanas uzticības personu. Labi, ka vismaz vienu no grupas var neturēt aizdomās.
Uz sliekšņa parādījās liela auguma vīrietis pāri trīsdesmitiem.
— Volters Honivuds, — viņš stādījās priekšā. — Notikušais mani galīgi ir izsitis no sliedēm. Jūs droši vien zināt, ka esmu apmeties blakus numurā.
— Lūdzu, apsēdieties, mister Honivud, — Dafs aicināja.
— Tātad jūs jau esat informēts par noziegumu?
— Jā. Dzirdēju par to brokastu laikā.
— Sēdiet, lūdzu! — Dafs atkārtoja.
Miljonārs ieslīga krēslā. Viņa sirmot sākušie mati asi kontrastēja ar sejas brūngansārto iedegumu. Honivuda izskats liecināja par pārāk intensīvu dzīvesveidu. Nez kāpēc Dafs atcerējās Irēnu Spaiseri — asas rieviņas lūpu kaktiņos, nogurušās, bet reizē izaicinošās acis…
— Tātad tikai brokastlaikā jūs uzzinājāt par slepkavību?
— Jā. Līdz tam man par to nebija ne mazākā priekšstata.
— Dīvaini gan.
— Kāpēc dīvaini? — Honivuda acīs pavīdēja baiļu ēna.
— Viss taču notika līdzās jūsu guļamistabai! Cīņa, gārdzieni…
— Man ir ciešs miegs.
— Vai tas nozīmē, ka slepkavības brīdī jūs gulējāt?
— Bez šaubām.
— Tātad jūs zināt, kad tā notika?
— Nē taču! Protams, nezinu! Es vienkārši gribēju teikt, ka tajā laikā es noteikti gulēju. Citādi taču būtu ko dzirdējis…
Dafs pasmaidīja.
— Saprotu. Sakiet, lūdzu, — vai durvis jūsu un šī numura starpā visu laiku stāv aizslēgtas? Es domāju — ar atslēgu un aizbīdni?
— Acīmredzot.
— No abām pusēm?
— Acīmredzot.
— Kā jūs to varat zināt?
— Nu… Tāpēc… Tāpēc, ka pirms dažām dienām dzirdēju, kā stāva dežurants nesekmīgi klauvēja pie mistera Dreika durvīm. Kad nekas neiznāca, viņš palūdza atļauju un mēģināja pie vecā kunga iekļūt caur manu istabu. Un atkal nekā, jo durvis bija aizslēgtas no iekšpuses.
Mistera Honivuda dižmanība pamazām izplēnēja, sārtā seja kļuva pelēcīga. Dafs ieinteresēti vēroja šo pārmaiņu.
— Man šķiet, ka es jau agrāk esmu dzirdējis jūsu uzvārdu…
— Pilnīgi iespējams. Ņujorkā esmu pazīstams teātra producents. Arī Anglijā manā vadībā uzvestas dažas lugas. Londonā gan daudz populārāka ir mana sieva aktrise Sibilla Konveja, viņas viesizrādēm bija lieli panākumi.
— Vai ceļojat kopā?
— Nē. Pirms diviem mēnešiem mēs izšķīrāmies, un sieva pameta štatus. Viņa devās uz Italijas Rivjēru. Pašlaik Sibilla apmetusies Sanremo viesnīcā Palace. Tā kā mūsu ceļojumā paredzēta arī šī pilsēta, esmu nolēmis tur uzkavēties ilgāk. Atzīstos, ka gribu mēģināt ar sievu salabt un turpināt ceļu kopā.
Misters Honivuds ar elegantu šķiltavu aizdedzināja cigareti. Pamanījis, ka Dafs neatrauj skatienu no viņa drebošajām rokām, miljonārs steidzās paskaidrot:
— Mani nervi ir galīgi čupā. Ar misteru Dreiku es iepazinos uz kuģa, un viņš man tūdaļ iepatikās. Arī ceļojumā devos pēc ārsta ieteikuma, lai salāpītu veselību. Tā arī nokļuvu doktora Lautona organizētajā grupā.
— Tas nu gan ir brīnums, mister Honivud, ka ar tādiem nerviem jūs varat gulēt kā beigts.
Honivuds sarāvās, kā dabūjis sitienu.