sākusies pēdējā laikā, bet to nu neviens nebija gaidījis. — Varrens piespiesti iesmējās. — Taču gūstekņi iemācījušies no vietējiem augļiem darīt alu un stiprākus dzērienus, un tiem oficieriem, kuri caurām dienām un naktīm ir kā dzīvi aprakti karstos un nevedinātos tuneļos vai arī divpadsmit stundas dienā trenējas bez ēdiena un ūdens, ir tiesības atpūsties. Ļoti slikti, ka mēs nevaram "paredzēt, cik stipri šie būvējumi izdosies, bet ļaudis piedzērušies viegli uzsāk kautiņus … Un, protams, pēc sabotāžas tunelī kļuvis vēl ļaunāk…
Mīnus piecdesmitajā dienā Varrens bija noturējis skati, galve-| nokārt tāpēc, lai darītu galu pieaugošajai nepatikai starp kaujas grupām un apgādes vienībām. Pirmoreiz pēdējo divu gadu laikāļ Andersontaunas apkārtnē apstājās jebkādi ar Bēgšanas projektu saistīti darbi, un visi vīrieši un sievietes inspekcijas laikā valkāja zaļās kosmiskās uniformas bezveidīgo ādas apģērbu vietā. Varrens tā bija pavēlējis, lai pasvītrotu, ka oficieru vidū nepastāv būtiskas atšķirības un visi ir vienādā stāvoklī.
Tikko Varrens uzkāpa tribīnē, lai teiktu uzrunu, viņš saprata,; ka daudzu cilvēku tērpus par uniformām vairs nevar saukt. Muļķīgā kārtā viņš bija aizmirsis: kaujas tērpus par vislielāko dārgumu uzskata un rūpīgi uzglabā vienīgi Komitejas ļaudis, bet pārējie tos valkā ikdienā, līdz tie ir vienās skrandās, un tad cilvēki spiesti apvilkt paštaisītus apģērbus. Tā nupat tagad,kad visi bija tērpušies formās, varēja nekļūdīgi noteikt, kurš te ir Komitejas piekritējs, un kurš ne.
Varrens runāja par pienākumu pret sevi pašu un visu cilvēku rasi, par to, ka viņiem jābēg, lai arī būtu jānes upuri.
Varrens neatcerējās, kurā mirklī bija pārtraucis izteikt parastos uzmundrinājumus, jo viņu pārņēma lepnums par šiem izcilajiem oficieriem un to slaveno pasākumu, kurā tie piedalījušies. Tāpat viņš īsti neatcerējās arī to, kurā brīdī bija aizsviedis malā Hatona izgatavoto megafonu, bet tad viņš jau kliedza tik skaļi, ka tam vairs nebija nekādas nozīmes. Un visi piepeši bija sākuši ur- ravot, — vienlīdz skaļi gan skrandās tērptie, gan uniformas saglabājušie oficieri, un īsi pēc tam Varrens bija mītiņu beidzis, jo citādi viņš pārlieku atklāti demonstrētu savu aizgrābtību.
Un tieši šajā laikā tika sabojāta sūkņu sistēma, kura galvenajā tunelī ieplūstošo ūdeni novadīja uz tuvējo upi. Upes braslā bija iegāzti akmeņi un zeme, un izveidojās zems dambis. Upes līmenis cēlās tikai par pusmetru, bet ar to pietika, lai ūdens tecētu pa koka caurulēm atpakaļ un pārpludinātu tuneli.
Ūdens izsūknēšanai un tuneļu sistēmas iztīrīšanai nācās ziedot veselu nedēļu. Tuneļa sienas un griesti bija tik stipri izskaloti, ka draudēja iebrukt. Tagad visu nācās žāvēt un nostiprināt ar degpastu, un, kamēr kaujas grupu vīri pūlējās vaiga sviedros, tuneli gandrīz nebija iespējams elpot. Tā bija smaga pārbaude skafandriem un to valkātāju izturībai. Skafandri pārbaudi izturēja labi, taču tā negatīvi bija ietekmējusi nervus, ja spriež pēc to četru vīru izskata, kurus tagad aiznesa uz lazareti.
Kopš bija beigušies metālapstrādes darbi un lielākā daļa tehniķu devušies uz Andersontaunu, lai tur ražotu sprāgstvielas, Hatona Kalns izskatījās pamests. Varrens nolūkojās vīros, kuri pieslīpēja maketa detaļas, tēlnieku pacietībā atdarinādami tos bojājumus, kādiem jārodas tēraudā, kuģim strauji ieejot atmosfērā un apdegot. Bet vēl patiesākus māksliniekus Varrens bija saticis Mallonspīkā, kur ļoti neliela, taču ļoti profesionāla grupa būvēja maketa trapu.
Savu biežo un nemierīgo ceļojumu laikā Varrens bija sastapis vīrus, kuriem ar dažādu diagrammu palīdzību tika izskaidroti atsevišķi uzbrukuma aspekti. Viņš bija redzējis pie jostas vietā piestiprinātās saites kokos iekārtus kaujiniekus, kur tie svīzdami šūpojās savās kārklu bruņās šurp un turp un pie tam šāva no stopiem smieklīgi mazos mērķos. Bezsvara stāvoklī jebkura šaujamieroča atsitiens izsauktu rotācijas kustību, tā ka vīri šādā veidā trenējās trāpīt mērķī, kurš virpuļoja ap tiem. Lai gan viņiem bija likts šaut, stopus turot jostas vietas augstumā, lai neitralizētu šūpošanos, tie vienā laidā pūdelēja, jo pastavīgs galvas reibonis traucēja precīzi nomērķēt.
Šajās dienās ļaudis pārpūles dēļ sāka zviegt pilnā kaklā vai arī zaudēja savaldīšanos. B-diena tuvojās atbaidoši ātri un šķita, ka vispārējais saspringums dvašo gaisā. Līdz mīnus divdesmit trešajai B-dienai visi piejaucētie batleri tika nogādāti abu kalnos esošo darbnīcu tuvumā, un tur tos pa vienam vai nelielās grupās dresēja vilkt smagus vezumus pa ceļiem, kurus bija paredzēts izmantot B-dienā. No «tārpiem» vairs neslēpa pieaugušo kuģu kustību līcī, lai novērotājiem sargkuģī radītu iespaidu, ka gūstekņi uzsākuši īstenot plašu pētniecības un jaunu zemju apguves programmu. Tādā veidā prom tika aizgādātas svarīgākās personas un dokumenti. Notika plašās sakaru sistēmas pārbaudes, meteorologi bija atturīgi optimistiski.
Varrens personiski jutās līdzīgi meteorologiem, līdz pat mīnus divdesmit pirmajai bēgšanas dienai, kad viens no planieriem atklāja nākošo sabotāžu.
XV
— Tas ir viens no tiem kokiem, zem kuriem atrodas uzbrukuma punkts numur divi, — norūpējies skaidroja majors Hainds. — Ja mēs koku bez redzamas vajadzības nozāģēsim, tārpiem ra
dīsies aizdomas, ja atstāsim to savā vietā, tas drīz vien izcelsies citu starpā ka tāds piemineklis. Koks ir pagalam — tieši virs zemes stumbram noplēsta visa miza. Bojājumu skatienam aizsedza pamežs un tikai tagad to atklaja kāds no planieristiem, pamanījis lapu clivaino nokrāsu.
— Es nezinu, kas tur būtu darāms, — Hainds drūmi pabeidza.
— Pēc trim vai četriem mēnešiem lapas nobirs, bet jau pēc pāris nedēļām tās kļūs spoži dzeltenas.
— Dzeltenas! — dusmās auroja Kelso. — Cik piemērota krāsa! Es vienmēr esmu teicis, ka civilisti ir vieni vienīgi gļēvuļi un utaini dezertieri, un mums tos vajadzēja ciešāk paturēt acīs…
— Šie utaini tomēr mums ir nepieciešami, leitnant, — rami piezīmēja Hatons. — Bez tam jūs taču nevarat pie katra koka nolikt pa sargam.
Brīdi šķita, ka Kelso metīsies viņam virsū, un varēja redzēt, ka Sloans ies viņam palīgā. Fildingas un Hainda sejas bija vienīgi norūpējušās. Hatons bija šķietami bezrūpīgs, tā ka Varrenam pret viņu modās neuzticība.
Parasti lēns, laipns un turpat vai bikls cilvēks, pēdējā laikā viņš bija pasācis štāba sanāksmēs kašķēties ar Kelso un Sloanu — tiesa, mierīgā, pieklājīgā veidā. Varrenam gribot negribot bija jāatceras Petersa teiktais, ka tieši visinteliģentākais oficieris visdrīzāk var kļūt par nodevēju . . .
— Nu labi, — novilka Kelso, acīmredzami pūlēdamies savaldīties. — Ir vesela rinda lietu, ko mēs nespējam — piemēram, izbāzt galvu starp kājām un spļaut, līdz sasniedzam bēgšanas ātrumu . . . Bet, ser, vai drīkstu ierosināt: kā būtu, ja mēs tam norautu visas lapas un kailos zarus piesietu pie tuvējiem kokiem? Protams, citu koku lapotne būtu rūpīgi jāpiestiprina kailajiem zariem, jāpalūkojas no planiera, kā tas izskatās dabā …
— Es baidos, tas nebūs iespējams, — atkal ierunājās Hatons,