Varrens piepeši skaitās pats uz sevi. Viņš bija parādījis garīgu kūtrumu un ļāvis situāciju glābt majorei Fīldingai, tas dziļi aizskāra viņa pašapziņu.
— Es stipri apšaubu, majore Fīldinga, vai viņi gribēja cīnīties vienīgi jūsu dēļ, — viņš vēsi noteica, — un tomēr nav patīkami, ja oficieri sāk kauties savā starpā vienalga kādēļ.
— Mani kungi, es labprāt vēlētos zināt, — viņš asi turpināja, — kādēļ mēs esam tik vērtīgi, ka par mums jācīnās? Vai mums pašiem šai ziņā ir kada izvēle? Varbūt mēs esam kāda īpašums, varbūt pat vergi?
— O, nē, ser! … — iesāka Kelso.
— Nu, protams, nē! — protestēja civilists. — Šāda doma ir vienkārši smieklīga! Jums nebūs jāstrādā, līdz jūs to nevēlēsieties pats, ticiet man. Un arī tad darbs būs daudz derīgāks un vieglāks nekā tie bezjēdzīgie uzdevumi, kurus jums uzticētu komiteja …
Viņš aprāva savu domu, lai uzbrēktu Kelso «Esiet mierīgs, leitnant», kad tas mēģināja viņu pārtraukt, un tad turpināja: — Piemēram, dažas stundas pēc jūsu ierašanās tur augša, postenī, viņi sāks ar to, ko mēs saucam par «informēšanu». Jums jāsaprot, ka šeit katru, gan Komitejas vīrus, gan tā sauktos civilistus vienādi interesē ir karš, ir pēdējās ziņas no mājām, tātad skaidra lieta, ka jūs iztaujās par visiem jaunumiem uz mūsu dažādajām dzimtajām planētām. Taču «informēšana» nozīmē vēl daudz ko vairak.
Jūs iztaujās ilgi jo ilgi, līdz sešām stundām dienā, — viņš nikni turpināja, — un galvenokārt — par pēdējām dienam pirms jūsu ierašanās. Noklaušināšanā tiks lietota viegla hipnoze, ja vien jums ir tā laime būt hipnotiski ietekmējamam, un katrā ziņā jums nepārtraukti uzdos vienus un tos pašus jautājumus. Komiteja grib uzzināt visu iespējamo par sargkuģi, tātad visu, ko jūs esat redzējis un dzirdējis gan pārsēšanās laikā, gan uz prāmja, un pat to, ko jūs esat redzējis un dzirdējis, pašam neapzinoties. Censties fiksēt šos atmiņu tēlus bez piemērotām zālēm ir ilgs un nogurdinošs darbs, bet sliktākais — tā reizē ir arī tukša laika šķiešana.
— Ser, — Kelso viņu skarbi pārtrauca, neļaudams otram turpināt. — Es uzstāju, lai jūs šiem oficieriem vairs neko neteiktu. Pirmais viņus atradu es, un …
— Jā, pirmais viņus atradāt jūs, — atcirta civilists, — taču jūs viens nespētu viņus nosargāt, un tātad …
— Ser, tagad es to spēju, — Kelso iebilda bīstami mierīgā balsī. Varrens redzēja, ka atkal paceļas pīķi un stopi, un viņš vēl aizvien nezināja tik daudz, lai spētu abas puses semierināt. Tagad derēja uzklupt vienam no viņiem, pirms sākas cīniņš.
— Leitnant, kāpēc jūs sakāt viņam «ser»? — Varrens skarbi jautāja. — Jūs taču man teicāt, ka viņš ir civilists, tātad, ja arī nav dezertieris, tad tomēr persona, kura jūsu acīs zaudējusi tiesības uz cieņu. Un tomēr jūs viņu uzrunājat «ser», un šķiet, viņš pavēl jums!
— Bet viņš tomēr ir flotes kapteinis Peterss. — Kelso reizē dusmīgi un drūmi atbildēja. — Oficieris, kuram ir visaugstākā dienesta pakāpe mūsu nometnē. Un tādiem gūstekņiem kā man, kuri nedomā aizmirst, ka esam oficieri, pienākas respektēt viņa dienesta pakāpi un uzskatus, lai arī viņš pats tos vairs neuzskatītu par nozīmīgiem.
Tātad staltais bārdainis zvērādās bija flotes kapteinis. Oficieris, kuram pienācās atbildēt par apmēram simt starpzvaigžņu kuģu lielas flotes personālu un apgādi, katrā ziņā bija ļoti izcils vīrs. Un parastos apstākļos jebkurš leitnants tik augstam ierēdnim izrādītu ne tikai respektu vien, tāpēc Kelso atklātais nicinājums pret oficieri, kuru no viņa šķīra vai vesels bezdibenis, piepeši iesvēla Varrenu dusmās. Viņam atkal nācās atsaukt atmiņā domu, ka flotes kapteinis kļuvis par «civilistu», un tieši šis fakts izraisījis Kelso naidu.
— Pirms dažām minūtēm es jautāju, vai mums šai situācijā ir arī kādas izvēles tiesības, — Varrens dzēlīgi teica. — Un es vēl aizvien gaidu atbildi.
Labu brīdi valdīja saspringts klusums, beidzot flotes kapteinis to pārtrauca. — Šaja situācijā es patiesi nevēlētos izmantot savu dienesta pakāpi, — Peterss paskaidroja, pūlēdamies runāt laipni. — Tāpēc es varu vienīgi attēlot stāvokli un uzticēties jūsu dabiskajai inteliģencei, lai ta jums norada pareizo ceļu. Bet izvele katrā gadījumā paliek jums.
— … Likums… — sāka Kelso, bet tad sadusmots papurināja galvu un pabeidza. — Ser, jums patiešām ir izvēles tiesības.
— Liels paldies, — sausi noteica Varrens.
Cik iespējams objektīvi izvērtējis rīcībā esošo informāciju, Varrens secināja, ka īsti nezin, kurai pusei pieslieties. Kelso bija atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu, un viņa stāstījums bija šķitis pareizs un objektīvs. No otras puses, Petersa ieskats, ka no planētas aizbēgt nav iespējams un gūstekņiem tas jāatzīst un ar to jāsamierinās, pirmajā acumirklī šķita augstākā mērā veselīgs un loģisks. Tomēr Varrena rīcībā vēl nebija pilnīgas informācijas, un patlaban izvēli nosacīja iespaids, kādu uz viņu bija atstājuši abi vīri.
Attiecībā uz Kelso iespaids bija labs. Kosmiskajā dienestā Varrens bija sastapis pietiekami daudz šāda tipa ļaudis — inteliģentus, uzticamus, aizrautīgus, kuri šķietami nekad nespēj padoties. Vīrs, kurš regulāri skujas, lai gan tā bija gatavā kropļošanās, spriežot pēc rētām viņa sejā, bija apbrīnas vērts.
Flotes kapteinis, kā Varrens secināja, bija padevies. Tāpēc viņš sajuta pret Petersu žēlumu un mazliet kaunējās, ka nebija izrādījis viņa dienesta pakāpei atbilstošu respektu — lai gan visu šo incidenta laiku viņu aizņēma tikai centieni aizkavēt abām partijām vienai otru iznīcināt, un viņam nebija atlicis laika pie- kiajībai. Bez tam viņš nedaudz žēloja flotes kapteini, jo nākotnē to gaidīja nepatīkami pārsteigumi.
— Es iešu kopā ar leitnantu, — pavēstīja Varrens.
Flotes kapteinis nošņirkstināja zobus. — Kā vēlaties, — viņš auksti noteica, tad pavērsās pret pārējiem no Varrena grupas. — Jums arī ir izvēle. Es ceru, ka vismaz daži no jums…
— Mani oficieri darīs to, ko viņiem pavēlēšu es, — Varrens viņu mierīgi pārtrauca. Teiktā asumu nedaudz mīkstinādams, viņš piebilda: — Mēs paliksim kopā, kamēr būsim pilnībā orientēti par abām šās lietas pusēm un varēsim izdarīt galīgo izvēli, bet tagad mēs visi sekosim leitnantam.
Peterss pagriezās pret saviem vīriem, pavēlēja tiem izklīst un gāja prom. Kelso pāris sekundēs izkārtoja Komitejas vīrus eskortā, un Varrens piepeši ievēroja, ka tiem visiem bija augstāka dienesta pakāpe nekā leitnantam, un tomēr tie acumirklī paklausīgi izpildīja pēdējā laipnos rīkojumus. Kad ļaudis jau sāka kāpt augšā uz posteni — Kelso tikai ar pūlēm slēpa triumfējošo smaidu, — atgriezās Peterss.
— Mani ārkārtīgi interesē kara jaunumi, leitnant, — Pe- terss uzsvērti neitrālā toni teica. — Un es uzskatu, ka jums nekas nebūs pretī, ja es kādu brīdi paklausīšos, kas sakāms jaunatnācējiem.
Pret šo visnotaļ likumīgo lūgumu nekas nebija iebilstams, un Varrens gudroja, vai nav pārsteidzies ar Petersa vērtējumu. Šajā brīdī flotes kapteinis viņam vairs neatgādināja tādu, kurš viegli padosies…
Taču visu ceļu līdz pat postenim Peterss gāja Varrenam blakus klusēdams, un Varrens šo pauzi izmantoja, lai tuvāk aplūkotu būves. Nocietinājuma siena bija apmēram sešus metrus augsta, un to veidoja zemē dziļi sadzīti koku stumbri. Stūros sienu balstīja četri masīvi, augoši koki, kuru apakšējie zari bija apcirsti līdz pat sienas augšmalai. To galotnēs laikam bija ierīkotas aizsardzības vai novērošanas platformas, kāpnes no tām sniedzās līdz dzegai sienas iekšpusē. Tā kā stūru izvietojumu te drīzāk noteica daba, nevis cilvēks, siena neveidoja pareizu četrstūri, arī tās sānmalas nekādi nevarēja saukt par taisnām. Ieeju postenī veidoja daļa sienas, ko pēc vajadzības varēja nolaist un pacelt kā tiltu.