Ļaudīm bija dārgi jāsamaksā par katru atminēto Elektras noslēpumu. Atklājējam bija sešpadsmit gadu, kad viņš palika viens. Varbūt viņu izglāba iedzimtās pētnieka īpašības — viņš mācēja saprast, atcerēties, paredzēt. Varbūt viņš, izaudzis uz šīs planētas, it kā ar sesto prātu nojauta briesmu tuvošanos. Varbūt viņam vienkārši bija laimējies. Bet viņš palika dzīvs. Septiņus gadus viņš bija vienīgais cilvēks uz Elektras. No Zemes atlidoja vienīgi transporta raķetes ar iekārtu. Vēlāk viņš uzzināja, ka otrā ekspedīcija ceļā gājusi bojā.
Septiņus gadus viņš viens pats pētīja Elektru. Viņš nolaidās tās okeānu dzīlēs, uzkāpa ar putojošu sniegu klātajās virsotnēs, izstaigāja klejojošus mežus. Viņš cīnījās ar plēsīgiem zvēriem, cēla atbalsta stacijas, kuģu starta laukumus, radiobākas. Septiņus gadus viņš pavadīja kopā vienīgi ar mašīnām. Pēc tam atlidoja kuģis ar cilvēkiem. Atklājējs varēja atgriezties uz Zemi. Viņš tieši tā teica: «atgriezties», kaut gan nekad nebija bijis uz Zemes. Varbūt viņš būtu arī atgriezies, bet kuģis te ieradās pavasara vētru periodā. Pelēki, mutuļojoši ūdeņi kā siena vēlās pāri līdzenumiem. Viesuļvējš mētāja smagos akmens bluķus. No purvainajiem rae-
žiem, vēja dzīti, izlīda melni pundurkrūmi, kas ar saviem zariem sīksti apvija visu, ko vien satika ceļā…
Atklājējs zināja: vienīgi viņš var brīdināt cilvēkus, bez viņa tie aizies bojā. Viņš prata lasīt pēdas valgajās smiltīs. Prata pēc tikko jūtamas smaržas, pēc tikko jaušamām izmaiņām debess krāsā noteikt viesuļvētru tuvošanos. Viņš mīlēja šo planētu, kas cilvēkiem vēl bija sveša. Viņiem Elektra bija nesaprotama, nodevīga, neapvaldīti nikna un — tāpēc šķita mežonīga. Viņš turpretim saskatīja arī planētas mežonīgo, neskarto skaistumu.
Un viņš palika.
Arvien biežāk Elektru apmeklēja kuģi. Atklājējs uzrādīja ļaudīm berilija, titāna, urāna rūdu iegulas. Viņš izlūkoja vietas nākamajām pilsētām. Viņa roboti vienmēr ieradās tajā brīdī, kad ļaudīm vajadzēja aizsardzību vai palīdzību. Roboti un arī pats Atklājējs bija veterāni. Viņu elektronu atmiņa glabāja visu, kas bija nepieciešams dzīvei uz šīs planētas. Citiem robotiem vēl vajadzēja gadus, lai pielāgotos, bet Atklājēja roboti jau pazina Elektru. Atklājēja varenība bija izskaidrojama ar to, ka viņš vadīja nedaudzās, planētas apstākļiem pielāgojušās mašīnas. Tomēr cilvēkiem likās, ka Atklājējam piemīt kāds īpašs spēks. Tagad es zinu: tur ir arī sava daļa patiesības. Sis cilvēks ir radīts jaunu planētu atklāšanai, un skarbā cīņa bija rūdījusi viņa intuīciju un gribu …
Laiks gāja. Cilvēki arvien vairāk apguva Elektru. Klintīs dzisa mūžīgās ugunis. Akmeņainos tuksnešus šķērsoja kanāli. Plēsīgie zvēri, kaut arī sīvi pretojās, bija spiesti aiziet mežos. Kādā sadursmē, aizsargājot savu saimnieku, gāja bojā pēdējais Atklājēja robots. Tajā dienā Atklājējs nolēma atgriezties uz Zemi.
Plašais raķešu starta laukums, no kurienes startēja mūsu kuģis, bija pilns ļaužu, kas pavadīja Atklājēju. Bet kaut kur tepat netālu zibsnīja elektrometināšanas ugunis. Tur būvēja starta laukumu lidojumiem uz neizpētītām zvaigžņu sistēmām. Ļaudis strādāja arī Atklājēja aizlidošanas dienā.
No trapa augšējā laukumiņa Atklājējs ilgi raudzījās uz melno dūmaku, kas slēpa apvārsni. Zvaigznes
Ross-154 sarkanais disks lēni grima šajā dūmakā, kas atgādināja jūru pirms negaisa. «Ērglēns» bija gatavs startam, bet mēs gaidījām …
Jau pirmajās lidojuma stundās mēs sapratām, cik grūti būs Atklājējam. Reģeneratīvās ierīces uzturēja kuģa atmosfēru tādā pašā sastāvā kā uz Zemes. Atklājējs nevarēja elpot Zemes gaisu; viņš bija izaudzis uz Elektras, un šeit viņam trūka skābekļa. Viņu ievietoja atsevišķā kajītē, kurā pievadīja ar skābekli piesātinātu gaisu. Tikai reizi diennaktī Atklājējs iznāca no savas kajītes. Viņam bija grūti elpot, bet viņš gribēja pieradināties pie Zemes gaisa. Vienu stundu — no divdesmitiem līdz divdesmit vieniem — viņš pavadīja kop- kajītē. Viņš gandrīz nekā nerunāja, viņš klausījās, ko runājam mēs, un paretam iesprauda kādu vārdu.
Viņš mēdza ierasties kopkajītē tieši pulksten divdesmitos. Lēni, vairīdamies izdarīt nevajadzīgas kustības, viņš piegāja pie sava krēsla. Viņš gāja, uz priekšu sasvēries, it kā cīnīdamies pret vēju. Melnas brilles sargāja viņa acis no kuģa spuldzēm, kas izstaroja ultravioletiem stariem bagātu saules gaismu. Elektras atmosfēra, kuras augšējos slāņos bija daudz ozona, nelaida cauri ultravioletos starus, un neiedegusī Atklājēja seja bija nedabiski bāla. Atmeties pret krēsla atzveltni, ar pavērtu muti dziļi vilkdams elpu, paslēpies aiz melnajām brillēm, kas izcēla viņa bālumu, Atklājējs līdzinājās smagi slimam cilvēkam.
Mēs, kā pēc norunas, centāmies izklaidēt savu pasažieri. Mēs bezrūpīgi tērzējām. Izprašņājām Atklājēju par viņa darbu (viņš rakstīja Elektras apgūšanas vēsturi), runājām par Zemi, labprāt smējāmies par ikvienu joku — un ne ar pušplēstu vārdu neieminējāmies par to, kas draud kuģim. Sajās sešdesmit minūtēs nekādas briesmas mums neeksistēja …
Par ko domāja Atklājējs, klausoties mūsu valodās? Vai viņš saprata, ka mēs tikai izliekamies? Iespējams gan. Nezinu, kā citi, bet es Atklājēja klātbūtnē jutos kā mazs bērns. Visi mēs īstenībā bijām paveikuši ļoti maz, turpretī Atklājējs paveicis tik daudz, ka pietiktu daudziem mūžiem.