Jāatzīst, sākumā vārds «arhīvs» man nepatika. Es esmu zvaigžņu kuģa ārste, un tas aptuveni ir tas pats, kas astoņpadsmitajā gadsimtā kuģa ārsts. Esmu pieradusi pie ceļojumiem, pie briesmām. Visus trīs savus zvaigžņu lidojumus esmu veikusi ar pētnieciskajām raķetēm. Esmu piedalījusies pirmajā ekspedīcijā uz Pro- cionu un droši vien uz mūžīgiem laikiem esmu sasirgusi ar atklāšanas alkām. Uz trim Prociona planētām ir laba tiesa manis ierosinātu nosaukumu, un vai jūs zināt, ko tas nozīmē — dot nosaukumu paša atklātajam okeānam?…
«Arhīvs» — mani biedēja šis vārds. Bet viss iznāca citādi. Es nezinu, neesmu vēl paguvusi noskaidrot, kurš arhitekts projektējis Astronautikas centrālā arhīva ēku. Tas ir bijis ļoti talantīgs cilvēks. Talantīgs un drosmīgs. Eka atrodas Sibīrijas jūras krastā, kura radusies pirms divdesmit gadiem, kad uz Obas upes uzcēla aizsprostu. Arhīva galvenais korpuss stāv uz piekrastes pakalniem. Nezinu, kā tas ir paveikts, bet šķiet, ka ēka sliecas pāri ūdenim. Tā izskatās viegla un it kā traucas augšup, iztālēm atgādinot baltu buru kuģi…
Arhīvā strādā piecpadsmit cilvēku. Ar dažiem esmu paguvusi iepazīties. Gandrīz visi atbraukuši šurp uz neilgu laiku. Austrijas rakstnieks vāc materiālus par pirmo starpzvaigžņu lidojumu. Zinātnieks, ļeņingradie- tis, raksta Marsa vēsturi. Kautrais induss ir slavens skulptors. Viņš man teica: «Man jāiepazīst viņu garīgā pasaule.» Divi ir inženieri — liela auguma jaunietis no Saratovas, kas pēc sejas atgādina Ckalovu, un mazais, laipni smaidošais japānis. Viņiem vajadzīgs pamatot kādu projektu. Kādu tieši — to es nezinu. Japānis uz manu vaicājumu ļoti pieklājīgi atbildēja: «O, gluži niecīga lieta! Ar to nav vērts apgrūtināt jūsu cēlo uzmanību.»
Bet nu es atkal novirzījos. Atgriezīšos pie stāsta.
Jau pirmajā dienā, vakarā, man bija saruna ar arhīva pārzini. Gados viņš nav vēl tik vecs, bet degvielas tvertņu eksplozija raķetē viņam gandrīz laupījusi redzi. Viņš valkā kādas speciālas brilles — ar trīskāršām lēcām. Stikli zilgani vizuļo. Acu neredz. Tāpēc izskatās, ka pārzinis nekad nesmaida.
— Tā ja, — viņš teica, uzklausījis mani, — jums jāsāk ar sektora «nulle—četrpadsmit» materiāliem. Piedodiet, tā ir mūsu iekšējā klasifikācija, jums tā nekā neizsaka. Es runāju par pirmo ekspedīciju uz Barnarda zvaigzni.
Sev par kaunu man bija jāatzīstas, ka par šo ekspedīciju es gandrīz nekā nezināju.
— Jūs lidojāt citos virzienos, — pārzinis paraustīja plecus. — Sīriuss, Procions, Gulbja sešdesmit pirmā…
Man bija jāpabrīnās, ka viņš tik labi pārzina manu dienesta lapu.
— Jā, — viņš turpināja, — Alekseja Zarubina — šās ekspedīcijas komandiera dzīves stāsts dos atbildi uz daudziem jautājumiem, kas jūs interesē. Pēc pusstundas jūs saņemsiet visus materiālus. Vēlu sekmes!
Aiz zilajiem stikliem acis nebija redzamas. Balss skanēja skumji.
Un nu materiāli ir manā priekšā uz galda. Papīrs nodzeltējis, uz dažiem dokumentiem tinte (toreiz rakstīja ar tinti) izbalojusi. Bet kāds ir rūpīgi atjaunojis tekstu: tepat piešūti klāt infrasarkanā gaismā fotografēti dokumenti. Papīrs pārklāts ar caurspīdīgu plastmasu, pataustot lapas šķiet ļoti biezas, gludas.
Aiz loga — jūra. Dobji dun krasta bangas, viļņi švīkst, kā lapas pāršķirstot. . .
Ekspedīcija uz Barnarda zvaigzni bija tiem laikiem pārdrošs, pat pārāk pārdrošs pasākums. Gaisma no Barnarda zvaigznes uz Zemi ceļo veselus sešus gadus. Bija paredzēts, ka pirmo pusi ceļa raķete lidos ar paātrinājumu, otru pusi — ar palēninājumu. Un, kaut arī tika sasniegti ātrumi, kas tuvojās gaismas ātrumam, lidojumā turp un atpakaļ paietu apmēram četrpadsmit gadu. Tiem, kuri lidoja raķetē, laiks pagausinājās: četrpadsmit gadi pārvērtās četrdesmit mēnešos. Laika sprīdis pats par sevi nav liels, bet briesmas radīja cits apstāklis — gandrīz visu laiku — trīsdesmit astoņus mēnešus no tiem četrdesmit — raķetes dzinējam vajadzēja strādāt ar maksimālu jaudu. Bija paņemts līdzi visai ierobežots kodoldegvielu krājums. Ja ceļā rastos aizkavēšanās, tā būtu ekspedīcijas bojā eja.
Mūsu dienās liekas neattaisnojams risks doties kosmosā bez degvielas rezervēm, bet toreiz citādi nevarēja. Kuģis nespēja uzņemt vairāk degvielas, nekā inženieri varēja ietilpināt šim nolūkam paredzētajos nodalījumos.
Es lasu apkalpes komplektēšanas komisijas protokolu. Tiek izvirzītas kapteiņu kandidatūras, un komisija atbild: «Nē!» Nē — tāpēc, ka lidojums paredzams ārkārtēji smags, tāpēc ka kolosālai izturībai jābūt apvienotai ar gandrīz neprātīgu drosmi. Un pēkšņi visi saka: «Jā.»
Es pāršķiru lappusi. Seit sākas kapteiņa Alekseja Za- rubina personīgā lieta.
Un vēl pēc trim lappusēm es sāku saprast, kāpēc Alekseju Zarubinu vienbalsīgi iecēla par «Pola» kapteini. Sajā cilvēkā gluži neparastā kārtā apvienojās «ledus un liesma», pētnieka nosvērtā gudrība un cīnītāja nevaldāmais temperaments. Jādomā, tāpēc viņu sūtīja visriskantākajos lidojumos. Viņš prata izkulties no tādām situācijām, kas jau šķita pilnīgi bezcerīgas.
Komisija izraudzījās kapteini. Kapteinis saskaņā ar tradīciju pats izvēlējās apkalpi. īstenībā Zarubins
neizvēlējās. Viņš itin vienkārši pieaicināja piecus astronautus, ar kuriem kopā bija jau lidojis. Uz jautājumu: «Vai esat gatavi grūtam un riskantam lidojumam?» — viņi visi atbildēja: «Ar tevi kopā — gatavi.»
Materiālos ir «Pola» apkalpes fotoattēli. Uzņēmumi ir vienkrāsaini, plakani. Kapteinis tolaik bija divdesmit septiņus gadus vecs. Fotogrāfijā viņš izskatās vecāks: pilnīga, mazliet pietūkuši seja lieliem vaigu kauliem, cieši sakniebtas lūpas, paliels deguns ar kumpumu, vijīgi, šķiet, ļoti mīksti mati un dīvainas acis. Skatiens ir mierīgs, pat laisks, bet kaut kur acu kaktiņos gail nebēdnīga, šķelmīga uguntiņa …