Выбрать главу

Pārējie astronauti vēl jaunāki. Inženieri — vīrs un sieva; mapē ir abu kopēja fotogrāfija, viņi vienmēr li­doja kopā. Stūrmanis — ar domīgu mūziķa skatienu. Jauna meitene — ārste. Laikam tikpat nopietna izska­tījos arī es savā pirmajā uzņēmumā, kad stājos Zvaigžņu flotē. Astrofiziķis — cilvēks ar iecirtīgu skatienu, sejā apdeguma zīmes; kopā ar kapteini viņš nosēdies uz Diona — Saturna pavadoņa.

Divpadsmitais punkts lidojumu grāmatiņās. Es pār­šķirstu lapas un pārliecinos: jā, fotouzņēmumi runājuši taisnību. Stūrmanis ir komponists un mūziķis. Nopietnā meitene aizraujas ar nopietnu zinātni —- mikrobiolo­ģiju. Astrofiziķis cītīgi mācās valodas: viņš jau pilnīgi pārvalda piecas valodas, pašreiz apgūst latīņu un sen­grieķu. Inženieriem, vīram un sievai, ir viena aizrau­šanās — šahs, turklāt jaunā veida šahs ar divām bal­tām un divām melnām dāmām un šaha galdiņu ar astoņdesmit vienu lauciņu …

Arī kapteiņa lidojumu grāmatiņā ir aizpildīts div­padsmitais punkts. Komandierim ir īpatnēja aizrauša­nās — neparasta, vienreizēja. Es vēl ne reizes neesmu sastapusi kaut ko tamlīdzīgu. Kapteinis kopš bērnu dienām jūsmo par glezniecību — tas ir saprotams: viņa māte bija māksliniece. Taču kapteinis gandrīz nemaz neglezno, nē, viņš interesējas par ko citu. Viņa sapnis ir atklāt sen zudušos viduslaiku meistaru noslēpumus — atrast eļļas krāsu sastāvdaļas, to maisījumus, glezno­šanas paņēmienus. Viņš izdara ķīmiskus pētījumus, kā

vienmēr, ar zinātnieka neatlaidību un mākslinieka tem­peramentu.

Seši cilvēki — seši dažādi raksturi, dažādi likteņi. Taču toni noteic kapteinis. Viņu mīl, viņam tic, viņu at­darina. Un tāpēc visi spēj būt nesatricināmi mierīgi un neapvaldīti pārgalvīgi.

Starts.

«Pols» dodas uz Barnarda zvaigzni. Kodolreaktors strādā, no sprauslām plūst neredzamas jonu strūklas. Raķete traucas ar paātrinājumu, nemitīgi jūtama pār­slodze. Pirmajā laikā grūti staigāt, grūti strādāt. Ārsts stingri seko, lai visi ievērotu noteikto režīmu. Astro­nauti pierod pie lidojuma apstākļiem. Samontēta oran­žērija, uzstādīts radioteleskops. Sākas normāla dzīve. Pavisam maz laika aizņem reaktora, aparātu un mehā­nismu darba kontrole. Četras stundas dienā paredzētas obligātas nodarbības specialitātē. Pārējo laiku katrs iz­lieto pēc savas patikas. Stūrmanis komponējis dzies­miņu — to dzied visa apkalpe. Saha entuziasti stundām ilgi nosēž pie galdiņa. Astrofiziķis lasa oriģinālvalodā Plutarhu…

Kuģa žurnālā īsi ieraksti: «Lidojums turpinās. Reak­tors un mehānismi strādā nevainojami. Pašsajūta tei­cama.» Un pēkšņi gandrīz vai kliedziens: «Raķete iz­gājusi aiz televīzijas uztveršanas robežām. Vakar ska­tījāmies pēdējo pārraidi no Zemes. Cik grūti šķirties no dzimtenes!» Atkal rit dienas. Ieraksts žurnālā: «Uzla­bojām optisko sakaru uztveršanas antenu. Ceram sa­ņemt signālus no Zemes vēl dienas septiņas astoņas.» Viņi priecājās kā bērni, kad sakarus varēja uzturēt vēl divpadsmit dienas …

Nemitīgi palielinot ātrumu, raķete traucās uz Bar­narda zvaigzni. Pagāja mēneši. Kodolreaktors darbojās ārkārtīgi precīzi. Degvielas patēriņš stingri saskanēja ar aprēķiniem — ne miligrama vairāk.

Katastrofa notika pēkšņi.

Kādu dienu — tas bija astotajā lidojuma mēnesī — pēkšņi mainījās reaktora darba režīms. Kādas blakus reakcijas dēļ radās straujš degvielas pārtēriņš. Kuģa žurnālā parādījās īss ieraksts: «Nezinām, kas ir par iemeslu blakus reakcijai.» Jā, toreiz vēl nezināja, ka niecīgi piejaukumi kodoldegvielā dažkārt spēj mainīt reakcijas norisi…

Aiz loga šņāc jūra. Vējš pieņēmies spēkā, viļņi vairs nečalo — tie nikni sprauslo, triekdamies pret krastu. Kaut kur iztālēm dzirdami smiekli. Es nevaru, es ne­drīkstu domāt par ko citu. Es gandrīz redzu šos ļaudis raķetē. Es pazīstu viņus — un varu iedomāties, kā tas notika. Iespējams, ka sīkumos kļūdos, — bet vai tam kāda nozīme? Kaut gan nē — pat sīkumos nekļūdīšos. Esmu pārliecināta, ka notikumi risinājās šādi.

Retortē — virs degļa — burbuļodams vārījās brūns šķidrums. Uz stikla plaiksnījās sarkanas uguntiņas. Inženieris klusiem soļiem iegāja kajītē…

Retortē putodams vārījās brūns šķidrums. Brūni tvaiki pa spirālveida cauruli plūda kondensatorā. Kap­teinis uzmanīgi pētīja mēģeni ar tumšsarkanu pulveri. Durvis atvērās. Degļa liesma noraustījās un sāka pli­vināties. Kapteinis atskatījās. Durvīs stāvēja inženieris.

Inženieris bija uztraukts. Viņš prata savaldīties, bet balsī bija jaušams uztraukums. Tā bija svešāda, skaļa, nedabiski stingra. Inženieris centās runāt mierīgi, tomēr nespēja.

—  Apsēdies, Nikolaji — kapteinis pastūma viņam tuvāk krēslu. — Es vakar izdarīju aprēķinus, un rezul­tāts bija tāds pats … Nu, apsēdies taču!…

—   Ko tagad iesāksim?

—   Ko iesāksim? — kapteinis paskatījās pulkstenī. — Līdz vakariņām vēl ir piecdesmit piecas minūtes. Tā­tad mēs pagūsim parunāties. Izziņo, lūdzu, visiem!

—   Labi, — inženieris mehāniski atbildēja. — Es pa­teikšu. Jā, es pateikšu.

Viņš nesaprata, kāpēc kapteinis tā vilcinās. Ar katru mirkli «Pola» ātrums palielinājās, lēmums bija jāpieņem nekavējoties.

—   Paskaties! — kapteinis teica, sniegdams viņam mēģeni. — Tevi tas droši vien interesēs. Tur ir dzīv­sudraba cinobrs. Velnišķīgi pievilcīga krāsa. Tomēr parasti tā gaismā kļūst tumšāka. Es izdibināju cēloni — viss atkarīgs no dispersijas pakāpes . . .