Viņš ilgi klāstīja inženierim, kā viņam izdevies iegūt gaismas izturīgu dzīvsudraba cinobru. Inženieris nepacietīgi pakratīja mēģeni. Virs galda atradās sienā iebūvēts pulkstenis, un inženieris nespēja neskatīties uz to: pusminūte — ātrums palielinājies par diviem kilometriem sekundē, vēl viena minūte — jau četri kilometri sekundē . ..
— Es nu iešu, — viņš pēdīgi sacīja. — Jāpaziņo pārējiem.
Kapteinis cieši aiztaisīja kajītes durvis. Nevērīgi iesprauda mēģeni statīvā. Ieklausījās. Reaktora dzesēšanas iekārta klusi sīca. Dzinēji strādāja, paātrinot «Pola» gaitu.
… Pēc desmit minūtēm kapteinis nogāja lejā, kopkajītē. Pieci cilvēki, viņu sveicinot, piecēlās. Visi bija ģērbušies astronautu formas tērpā, ko uzvilka tikai retumis, svinīgos gadījumos, un kapteinis saprata: paskaidrot stāvokli vairs nav vajadzības.
— Tā … — viņš ierunājās. — Liekas, es vienīgais neattapos uzvilkt formas tērpu .. .
Neviens nepasmaidīja.
— Sēdieties! — kapteinis sacīja. — Kara padome . . . Tā … Nu, labi. Kā pieņemts, pirmais lai iesāk jaunākais. Jūs, Ļenočka. Kas būtu darāms, kādas ir jūsu domas? — Viņš pievērsās meitenei.
Viņa atbildēja ļoti nopietni:
— Es esmu ārste, Aleksej Pavlovič. Bet jautājums ir pirmām kārtām tīri tehniskas dabas. Atļaujiet man izteikt savas domas vēlāk!
Kapteinis pamāja:
— Lūdzu. Jūs, Ļenočka, no mums esat pati gudrākā. Un, kā jau ikviena sieviete, pati viltīgākā. Varu saderēt, ka jums ir savs viedoklis. Jau ir.
Meitene neatbildēja.
— Tātad, — kapteinis turpināja. — Ļenočka runās vēlāk. Tagad tu, Sergej.
Astrofiziķis paplēta rokas.
— Ar manu specialitāti tam arī nav sakara. Stingra viedokļa man nav. Bet to es zinu, ka lidojumam uz Barnarda zvaigzni degvielas pietiks. Kāpēc lai griežamies atpakaļ no pusceļa?
— Kāpēc? — kapteinis pārvaicāja. — Tāpēc, ka atgriezties no turienes mēs vairs nevarēsim. No pusceļa varam. No turienes — vairs ne.
— Piekrītu, — astrofiziķis domīgi sacīja. — Kaut gan, vai tā ir, ka nevaresim atgriezties no turienes? Paši, protams, mēs neatgriezīsimies. Bet mums taču atlidos pakaļ. Redzēs, ka mēs neatgriežamies, un atlidos pakaļ. Astronautika attīstās.
— Attīstās, — kapteinis pavīpsnāja. •— Ar laiku . .. Tātad vajadzētu lidot tālāk? Vai es pareizi sapratu? Labi. Tagad tu, Georgij. Vai tavu specialitāti tas skar?
Stūrmanis pielēca kājās, atgrūda krēslu.
— Apsēdies! — kapteinis teica. — Apsēdies un runā mierīgi! Nelēkā!
— Nekādā gadījumā negriezties atpakaļ! — stūrmanis gandrīz vai kliedza. — Tikai uz priekšu! Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Nē, nu padomājiet taču, ka var atgriezties? Vai tad mēs nezinājām, ka ekspedīcija būs grūta? Zinājām! Un te gadās sadurties ar pirmajām grūtībām — un mēs esam gatavi atkāpties .. . Nē, nē, tikai uz priekšu!
— Tā-a, — kapteinis gari novilka. — Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Skaisti … Bet ko domā inženieri? Jūs, Ņina Vladimirovna, tu, Nikolaj?
Inženieris paskatījās uz sievu. Tā pamāja, un viņš sāka runāt. Viņš runāja mierīgi, it kā skaļi domādams.
— Mūsu lidojums uz Barnarda zvaigzni ir pētnieciska ekspedīcija. Ja mēs, seši cilvēki, uzzināsim kaut ko jaunu, izdarīsim kādu atklājumu, tam vēl nebūs nekādas vērtības. Mūsu atklājumi tikai tad iegūs vērtību, ja tie kļūs zināmi citiem, cilvēcei. Ja mēs aizlidojam līdz Barnarda zvaigznei un vairs nevaram atgriezties atpakaļ, — kāda gan nozīme mūsu atklājumiem? Sergejs teica, ka galu galā mums atlidošot pakaļ. Ticu. Taču tie, kas atlidos, paši izdarīs šos atklājumus. Kādi tad būs mūsu nopelni? Ko cilvēku labā būs paveikusi mūsu ekspedīcija? .. . īstenībā mēs tikai nodarīsim ļaunumu. Jā, ļaunumu. Uz Zemes gaidīs mūsu ekspedīcijas atgriešanos. Gaidīs gluži veltīgi. Ja mēs atgriežamies tūlīt, laika zudums samazināsies līdz minimumam. Izlidos jauna ekspedīcija. īstenībā mēs paši arī izlidosim.
Kaut ari ies zudumā daži gadi, toties mūsu iegūtie materiāli nonāks uz Zemes. Bet tagad mums šādas iespējas nav… Lidot tālāk? Kādā nolūkā? Nē, mēs — Ņina un es — esam pretī. Vajag griezties atpakaļ. Nekavējoties.
Iestājās ilgs klusums. Tad Ļena ievaicājās:
— Un ko domājat jūs, kapteini?
Kapteinis skumji pasmaidīja:
— Es domāju, mūsu inženieriem taisnība. Skaisti vārdi ir tikai vārdi vien. Turpretī veselais saprāts, loģika, aprēķini — viss runā inženieriem par labu. Mēs lidojam, lai izdarītu atklājumus. Un, ja šos atklājumus nenogādās uz Zemi, tiem nav ne graša vērtības. Nikolajam ir taisnība, tūkstoškārt taisnība …
Zarubins piecēlās, smagi pārsoļoja pāri kajītei. Staigāt vedās grūti: trīskāršā pārslodze, ko radīja raķetes paātrinājums, saistīja kustības.
— Variants ar- palīdzības gaidīšanu atkrīt, — kapteinis turpināja. — Paliek divas iespējas. Pirmā — griezties atpakaļ uz Zemi. Otra — lidot uz Barnarda zvaigzni… un tomēr atgriezties no turienes uz Zemi. Atgriezties, kaut arī gājusi zudumā degviela.
— Kā to izdarīt? — inženieris vaicāja.
Zarubins piegāja pie krēsla, apsēdās, nogaidīja ar atbildi.
— Es nezinu, kā. Bet mums ir laiks. Līdz Barnarda zvaigznei vienpadsmit mēnešu ko lidot. Ja jūs nolemsiet, ka jāgriežas atpakaļ tūliņ, mēs to darīsim. Taču, ja jūs ticat, ka vienpadsmit mēnešu laikā izdosies kaut ko izdomāt, izgudrot, tad… tad par spīti neiespējamībai — uz priekšu!… Tā tas ir, draugi. Ko jūs tagad teiksiet? Kaut vai jūs, Ļenočka?
Meitene šķelmīgi samiedza acis.
— Kā ikviens vīrietis, jūs esat ļoti viltīgs. Varu saderēt, ka jums kaut kas jau ir padomā.
Kapteinis skaļi iesmējās:
— Paspēlēsiet! Nekas man nav padomā. Bet vēl ir vienpadsmit mēnešu. Sajā laikā var kaut ko izdomāt.