Nepārtraukti skanēja indikatora kontroles zvans. Radioviļņi tika izkliedēti; to jaudas nepietika, lai vadītu
raķeti. Zarubins skatījās uz rietošo Barnarda zvaigzni. Kapteinim aizmugurē uz elektronu navigatora paneļa drudžaini plaiksnījās spuldžu ugunis.
Tumšsarkanais disks strauji grima aiz apvāršņa. Vienu mirkli uzdzirkstīja sārtas uguntiņas: pēdējie stari sašķēlās ledus adatu miriādos. Tad iestājās tumsa.
Zarubins piegāja pie aparātu pults. Izslēdza indikatora signālu. Bultiņa nostājās uz nulles iedaļas. Zarubins pagrieza jaudas regulatora rokturi. Oranžēriju piepildīja dzesēšanas sistēmas motoru dunoņa. Zarubins ilgi grieza rokturi — līdz pašam galam, līdz atdurei. Aizgāja aparātu pults otrā pusē, noņēma drošinātāju un vēl divas reizes pagrieza rokturi. Dunoņa pārauga neganti griezīgā, spalgā rūkoņā.
Kapteinis smagiem soļiem aizgāja līdz sienai, apsēdās. Rokas viņam trīcēja. Viņš izņēma mutautu, noslaucīja pieri. Piespieda vaigu pie vēsā stikla.
Vajadzēja nogaidīt, kamēr jaunie milzīgas jaudas signāli sasniedz raķeti un atstarojušies atnāk atpakaļ.
Zarubins gaidīja.
Viņam bija zudusi laika sajēga. Rēca mikroreaktori. kas tagad strādāja gandrīz uz eksplozijas robežas, kauca un stenēja dzesēšanas sistēmas dzinēji. Drebēja trauslas oranžērijas sienas . . .
Kapteinis gaidīja . . .
Pēdīgi kāds spēks viņam lika piecelties un pieiet pie aparātu pults. Jaudas indikatora bultiņa bija pacēlusies līdz zaļajai svītrai. Signālu jauda raķetes vadīšanai tagad bija pietiekama. Zarubins vārgi pasmaidīja un teica: «Tā ja …» — un paskatījās uz patēriņa reģistrētāju. Enerģijas patēriņš bija simt četrdesmit reižu lielāks, nekā paredzēts aprēķinā.
Tonakt kapteinis negulēja. Viņš sastādīja programmu elektronu navigatoram. Vajadzēja likvidēt novirzes, kas bija radušās pēc sakaru pārtraukšanas.
Vējš dzenāja pa klajumu sniega vālus. Virs apvāršņa iedegās nespodra polārblāzma.
Dārdēja pārslogotie mikroreaktori, atdodot enerģiju. Tas, kas bija skopi ierēķināts četrpadsmit gadiem, tagad izšķērdīgi aizplūda izplatījumā …
Sagatavojis programmu elektronu mašīnai, kapteinis
gurdi soļoja pa oranžēriju. Virs caurspīdīgā jumta spulgoja zvaigznes. Atslējies pret aparātu pulti, kapteinis lūkojās debesīs. Kaut kur tajā pusē «Pols», attīstot ātrumu, droši traucās uz Zemi.
Bija ļoti vēls, bet es tomēr devos pie arhīva pārziņa. Es atcerējos, ka viņš ieminējās vēl par kādām Zaru- bina gleznām.
Pārzinis bija nomodā.
— Es zināju, ka jūs atnāksiet, — viņš teica, aši uzlikdams brilles. — Iesim, tas ir tepat blakus! .
Blakus istabā, ko apgaismoja fluorescējošas spuldzes, karājās divas nelielas gleznas. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka pārzinis kļūdījies. Šķiet, Zarubins nebūtu varējis to uzgleznot. Abas gleznas nemaz neatgādināja to, ko tiku redzējusi dienā: te nebija nekādu eksperimentu ar krāsām, ne fantastisku sižetu. Tās bija parastas ainavas. Vienā — ceļš un koks, otrā — mežmala.
— Jā, tas ir Zarubins, — it kā manas domas uzminējis, pārzinis teica. — Viņš palika uz planētas — jūs, protams, to jau zināt. Ko tur teikt, tas bija pārdrošs solis, bet tomēr tā bija izeja. Spriežu kā astronauts. . . kā bijušais astronauts. — Pārzinis sakārtoja zilās brilles, brīdi klusēja. — Bet pēc tam Zarubins izdarīja to, ko … Nu, jūs jau zināt… Enerģiju, kas bija paredzēta četrpadsmit gadiem, viņš atdeva četrās nedēļās. Viņš atjaunoja raķetes vadīšanu, ievadīja «Polu» kursā. Nu, un, kad raķete sasniedza ātrumu, kas tuvojās gaismas ātrumam, sākās bremzēšana ar parastajām pārslodzēm; apkalpe pati vadīja raķeti. Zarubina mikroreaktoros ap to laiku enerģija jau bija gandrīz pilnīgi izsīkusi. Tur nu vairs nekas nebija līdzams. Nekas . . . Tajās dienās Zarubins gleznoja šīs ainavas. Viņš mīlēja Zemi, dzīvi . . .
Gleznā — lauku ceļš, kas ved kalnā. Ceļa malā — varens, sakuplojis ozols. Viņš to gleznojis Zila Diprē manierē, Barbisonas skolas manierē: pazemu, ķeburainu, dzīvības un spēka pilnu. Vējš dzenā sadriskātus mākoņus. Grāvmalā guļ akmens; liekas, nupat vēl uz tā sēdējis ceļagājējs… Katra detaļa izstrādāta rūpīgi, ar mīlestību, neparasti bagātos krāsu un gaismas toņos.
Otra glezna nav pabeigta. Tas ir mežs pavasarī. Visam cauri strāvo gaiss, gaisma, siltums … Brīnumaini zeltainie toņi… Zarubins pratis iejusties krāsu pasaulē.
— Es šīs gleznas atvedu uz Zemi, — pārzinis klusu teica.
— Jūs?
— Ja. — Pārziņā balss skanēja pavisam skumji, pat vainīgi. — Tajos materiālos, ko jūs skatījāt, trūkst beigu. Tās jāmeklē dokumentos par citām ekspedīcijām … «Pols» atgriezās uz Zemes, un tūlīt tika sūtīta glābšanas ekspedīcija. Bija darīts viss, lai raķete sasniegtu Barnarda zvaigzni, cik vien ātri iespējams. Apkalpe nolēma veikt visu ceļu ar seškārtēju paātrinājumu. Viņi planētu sasniedza un — neatrada pat oranžēriju. Desmitiem reižu riskēja ar dzīvību, tomēr neatrada … Vēlāk — tas jau bija pēc daudziem gadiem — sūtīja mani. Ceļā notika avārija… Lūk, — pārzinis pacēla roku pie brillēm. — Tomēr mēs nonācām galā. Atradām oranžēriju, gleznas … Atradām kapteiņa zīmīti.
— Kas tur bija rakstīts?
— Tikai pieci vārdi: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!»
Mēs klusējot aplūkojām gleznas. Es pēkšņi sapratu, ka Zarubins tās gleznojis pēc atmiņas. Visapkārt bija ledus, biedinoši baigi spīdēja tumšsarkanā Barnarda zvaigzne, bet viņš jauca uz paletes siltas, saulainas krāsas… Anketas divpadsmitajā punktā Zarubins būtu varējis rakstīt: «Aizraujos … nē, mīlu, karsti mīlu mūsu Zemi, tās dzīvi, tās ļaudis.»