dienās tas nav iespējams. Tomēr problēma atrisināta citādā ceļā: izgudrots zemūdens kabelis un pēc tam ari radio…
Nav šaubu, ka tā atrisinās arī problēmu par sakariem starp zvaigžņu sistēmām. Tiks atklāts vai izgudrots kaut kas principiāli jauns. Mums nebūs vajadzības uzstādīt stabus okeānā …»
Sorins, domās nogrimis, kūpināja papirosu. Smoļi- nas argumentācija viņu nepārliecināja. Un piepeši viņš atcerējās notikumu ar piesalušo mēli. Nosmējās. Plašā rokrakstā atzīmēja bloknotā «Larisa Pavlovna Smoļina» un divas reizes pasvītroja.
… Smoļina neatnāca. Bloknota lapiņa, uz kuras bija pierakstīts viņas vārds, pildījās ar daudzām piezīmēm. Milzums darbu, lielu un mazu, bet vienmēr steidzamu, ✓^aizrāva Sorinu. Viņš daudz ko bija nodomājis mainīt S*?institūtu darbā. Vajadzēja izpētīt pārskatus, izskatīt Jt^pētījumu plānus, noklausīties referātus, izlemt bezgala
daudzus, reizēm pilnīgi neparedzētus jautājumus. ^ Sorins prata strādāt. Viņam piemita retas spējas uz- V. reiz aptvert darba apjomu, vienā mirklī atdalīt svarīgāko no nesvarīgā, viegli orientēties vissarežģītākās problēmās. Viņu nebiedēja atbildība, viņš droši teica «jā», kad vajadzēja sacīt «jā», bez aplinkiem atbildēja «nē», ja apstākļi to prasīja. Sorins nemaldīgi prata novērtēt cilvēkus — pēc īsas sarunas, pēc izlasītā raksta. Tas ļāva viņam droši izvirzīt jaunus, īpatnējus, talantīgus pētniekus.
Sorina darba diena sākās pulksten sešos no rīta un beidzās pēc pusnakts. Uzticīgs savam principam, Sorins strādāja pēc stingra plāna: konsekventi, ātri, tomēr bez steigas izšķīra svarīgākos jautājumus, izraudzījās materiālu jauniem pārkārtojumiem un, galvenais, meklēja cilvēkus. Viņš ticēja tādiem cilvēkiem, kas droši meklē, kaut arī reizēm kļūdās, un nesavtīgi, līdz galam paliek uzticīgi zinātnei. Un viņš prata tādus cilvēkus sameklēt.
Nevainojamā, caurcaurēm akadēmiskā sekretāre trešajā dienā iesniedza lūgumu par atbrīvošanu no darba. Viņai nebija pa spēkam iekļauties tajā darba tempā, pie kāda bija pieradis Sorins, grūti bija izprast, kas Sorinu
interesē. Viņa nesaprata, kāpēc Sorins katru reizi pārsvītro viņas nevainojami sastādītās vēstules un raksta no jauna — vienkāršā sarunu valodā, bez tradicionālajām frāzēm.
Viņa aizgāja, un viņas vietu pieņemamajā istabā ieņēma sīks večuks vecmodīgā, garā, melnā vizītsvārkā, ar iesirmām Osiņām, ar blēdīgu skatienu izbalējušajās, bet ļoti spriganajās acīs. Jau pirmajā dienā viņš Sorinam noprasīja:
— Interesanti gan, kā mēs strādāsim… Te es akadēmiķim Vasilijam Kuzmičam Korobovam tādu kārtību ievedu. Līdzko viņš dod man kādu rīkojumu, es to pierakstu uz papīriņa un papīriņu uzspraužu uz nagliņas. Un, protams, neliekos ne zinis. Ja atgādina — es papīriņu pārceļu uz otras nagliņas. Un tāpat neliekos ne zinis. Bet, ja nu pasaka vēlreiz, tad papīriņš nonāk uz trešās nagliņas un, protams, izpildīšanai…
Sorins ar pūlēm valdīja smieklus. Viņš tūlīt uztvēra,, ka vecais ir gudrs, savdabīgs un interesants cilvēks.
— Sakiet, Aleksej Semjonovič, — viņš pavaicāja, — un vai daudz papīriņu palika uz divām pirmajām nagliņām?
Večuks bēdīgi nopūtās:
— Astoņdesmit pieci procenti. Es jau sarēķināju.
Sorins sāka skaļi smieties:
— Redzat, Aleksej Semjonovič, mums būs tikai viena nagliņa — tūlīt numurs trīs. Bet nevajadzīgus rīkojumus, tādus, ko pats vēlāk aizmirst vai atsauc, es nemēdzu dot.
Aleksejs Semjonovičs neticīgi nogrozīja galvu:
— Redzēsim …
To papīriņu starpā, kuri nokļuva uz «nagliņas numurs trīs», bija arī šāds: «Larisa Pavlovna Smoļina. Ja neierodas līdz mēneša beigām, aizrakstīt uz Smadzeņu institūtu, uzaicināt!»
Smoļina atnāca tajā dienā, kad Aleksejs Semjonovičs jau bija sataisījies rakstīt uz Smadzeņu institūtu. Dažkārt sastapšanās ir negaidītas — cilvēks it kā uzskrien
kaut kam virsū. Si sastapšanās bija citāda — kā nolaišanās no stāvas nogāzes: tiklīdz sper kāju — tūdaļ neatturami slīd arvien tālāk un tālāk.
Sorina priekšā sēdēja trausla meitene, un viņš skaidri apjauta meitenē neizprotamu spēku. Kad pirmo iespaidu juceklis izklīda, Sorins ievēroja: viņas acīs dzirkstīja jautras bailes. Viņš domās norāja sevi, piespieda koncentrēties.
Sorins klausījās Smoļinā un uztvēra daudz ko, kas netika izteikts vārdiem. Smoļina runāja lietišķi, skaidri, uzsvērdama sava atklājuma objektīvos momentus. Un Sorins saprata: viņa to ir stāstījusi jau daudzas reizes un gandrīz vairs necer, ka tam noticēs. Pat neuzklausījusi sarunu biedru, viņa jau ar to disputēja.
Viņa lūkojās Sorinam tieši acīs. Tikai vienu reizi viņas skatiens pārslīdēja pāri galdam un apstājās pie pelēcīgā akmens.
— …Vai tas… ir Mēness akmens? — viņa vaicāja.
Viņš klusēdams pamāja.
— Vai drīkst… apskatīt?
Viņš atbildēja «jā» un noturējās nepasmaidījis.
Smoļina paņēma akmeni — uzmanīgi, it kā baidīdamās, ka tas varētu sabirzt, — un ilgi to aplūkoja. Sorinam pat likās — viņa vēlas noglāstīt akmeni, bet neuzdrīkstas. Pēc tam viņa akmeni nolika atpakaļ — atkal ļoti saudzīgi — un turpināja savu stāstu. Tomēr viņas balsī kaut kas bija mainījies. Varbūt viņa nodomāja, ka cilvēks, kas uz sava galda glabā Mēness akmeni, nevar viņu nesaprast.
Sorins gandrīz jau pašā sākumā noprata Smoļinas atklājuma būtību. Tomēr viņš klausījās uzmanīgi — analizēja un salīdzināja faktus un detaļas. Laiku pa laikam, pārtraucot nevainojami strādājošo loģiskās domāšanas mašīnu, vidū iespraucās nepiedienīgas domas. Viena no tām bija sevišķi uzmācīga: «Sī meitene nespēj pateikt ne pušplēsta vārda nepatiesības.» Sorins saviebās un sāka vēl pedantiskāk salīdzināt stāstījuma detaļas.