— bet es patiešām labprāt kaut ko iedzertu.
Bobs panācās uz priekšu graciozām un atraisītām kustībām.
— Nerūpējieties, Arleta, — viņš ierunājās savā melodiskajā balsī. — Es uzņemšos mājasmātes pienākumus. Vai arī misters Foils nevēlētos iedzert glāzi viskija?
Arī Foils apsēdās atpūtas krēslā.
— Uzskatu, ka mans pienākums ir pieņemt jūsu piedāvājumu,— viņš moži atbildēja.
Arleta apsēdās viņiem iepretim. Viņa jutās neērti, ka sēž laboratorijā, ģērbusies peldkostīmā, bet, no otras puses, atstāt viesus un iet uzvilkt šortus likās mazliet liekulīgi.
— Lūdzu, turpiniet, mis Lafeija, — C sacīja, — es jau jūtos pavisam labi.
— Vispirms man jāpaskaidro, ka mums ir divi baseini, kas atrodas netālu viens no otra, — Arleta sacīja. — Vienā mēs turam tēviņu un divas vai trīs mātītes, kā nu kurā laikā. Otrs baseins, kuru jūs nupat redzējāt, dod mums iespēju vajadzības gadījumā izolēt kādu no mūsu audzēkņiem. Labi. Tad paklausieties, kā viss sākās. Gandrīz nejauši, jūs redzēsit: pirms nepilniem četriem gadiem divas mātītes dzemdēja ar dažu stundu starplaiku. Viena dzemdībās nomira, laidusi pasaulē dzīvu delfīnu, bet otra dzemdēja beigtu mazuli. Likās, būtu gluži dabīgi, ka palikusī mātīte pieņemtu bāro delfīnēnu. Taču nekā tamlīdzīga. Viņa atteicās, īstenībā šāda izturēšanās diezgan bieži vērojama arī starp citām dzīvnieku sugām; piemēram, aitas, kuru mazulis dzemdībās gājis bojā, atsakās zīdīt bez mātes palikušu jēru.
Arleta apklusa. Bija ienācis Bobs, nesdams uz paplātes pudeles un glāzes. C tūdaļ izvilka no kabatas mazu kārbiņu un norija divas pilulas. Arleta ievēroja, ka viņa roka, ceļot pie lūpām viskija glāzi, mazliet dreb. Acīmredzot šis cilvēks bija narkomāns.
— Un tad profesoram Seviljam radās doma pašam izaudzēt delfīnu mazuli, — viņa pēc brīža turpināja. — Jaunpiedzimušo vajadzēja izolēt otrajā baseinā, lai tēviņš, kuram tobrīd bija viskarstākais riesta laiks, savos trakajos mīlas lēcienos viņu neievainotu. Un tad vajadzēja noslaukt pienu delfīnu mātītei un barot to mazuli. Tas viss liekas vienkārši, kad par to stāsta, taču īstenībā radās diezgan daudzas problēmas. Mums, laboratorijas darbiniekiem, visgrūtākais bija pirmajās delfīna dzīves nedēļās nodrošināt nepārtrauktu cilvēka klātbūtni ūdenī, lai baseinā izolētais delfīnēns nejustos pamests. Mēs uzvilkām skafandrus un dežurējām maiņās pa divi. Pēc mēneša profesors pasūtīja divus plastmasas plostus, uz kuriem apmesties delfīnēna audžu vecākiem. Protams, mazulis pa zemūdens skaļruni dzirdēja savas cilvēku ģimenes balsis, tāpat kontaktu uzturējām ar glāstiem. Ivans neizrādīja ne mazāko satraukumu, kad vecāki no ūdens pārcēlās uz plostu. Naktī, un dažreiz arī dienā, abus plostus ērtības dēļ piestiprina pie baseina malas.
— Kāpēc vajadzīgi divi plosti, mis, Lafeija? — C jautāja. — Vai nepietiktu ar vienu?
— Tāpēc, ka delfīnam mēdz būt divas mātes. Viena īstā māte, ja tā var sacīt, un viena audžu māte, kas grūtniecības laikā draudzējusies ar pirmo, bijusi klāt dzemdībās, atgaiņādama ziņkārīgos delfīnus, un arī vēlāk palīdz pasargāt mazuli no tēviņu delve- rēšanās. Profesors Sevilja mēģināja sagādāt mazulim tādus pašus apstākļus: mēs piesējām plostus pie baseina malas tā, lai starp tiem paliktu tukšs laukumiņš, un gandrīz vienmēr tajā uzturējās Ivans, vismaz pirmajos mēnešos. Kad naktī kāds no mums iegremdēja roku ūdenī, Ivans tūlīt, pat aizmidzis, pabāza galvu zem savu «vecāku» pirkstiem.
Foils pasmaidīja.
— Cik mīļš dzīvnieks, — viņš sacīja, apmaisīdams ledus gabaliņus glāzē.
— Vai tad Ivans jūs uzskata par savu ģimeni? — C jautāja. Viņš bija atguvis savu aplombu, sārtumu un aso skatienu.
— Man liekas, viņš visu mūsu grupu uzskata par savu ģimeni un profesoru Sevilju un mani — par savu īsto māti un audžu māti.
— Kāpēc tā?
v — Tāpēc, ka mēs esam pavadījuši kopā ar viņu daudz ilgāku laiku nekā pārējie grupas locekļi un, galvenokārt, tāpēc, ka mēs jau no paša sākuma viņu barojām — vispirms ar pienu no knupīša, pēc tam ar zivīm.
— Mis Lafeija, — Foils smaidīdams ierunājās, — jau kopš paša intervijas sākuma jūs atstājat mūs briesmīgā neziņā: jūs vēl neesat pateikusi, vai delfīns sāka runāt…
Arleta paraudzījās viņā, brūnās acis iedzirkstījās, un Foils nodomāja: «Kā šī meitene smaida! Līdz pašiem lūpu kaktiņiem. Tik atklāts, labsirdīgs smaids …»
— Tūlīt es būšu tik tālu, — Arleta atbildēja. — Bet vispirms gribu uzsvērt, ka profesora Seviljas eksperiments principā balstās, uz parādību, kuru pirmais ievēroja doktors Lillī un pēc tam apstiprināja citi pētnieki: delfīns ir spējīgs spontāni atdarināt cilvēka balsi. Pastāvīgi sarunājoties ar Ivanu, no rīta līdz vakaram uzturēdami ap viņu to, ko profesors apzīmē par «ģimenes skaņu vidi», mēs varējām cerēt, ka viņš sāks atdarināt skaņas, ar kurām viņu pārsātinājām, — sākumā tās nesaprazdams (kā mazulis, kas šūpulī kaut ko dudina), bet vēlāk pamazām apjēgdams to nozīmi.
Arleta uz brīdi apklusa, vienu pēc otra uzlūkoja abus vīriešus un, apvaldīdama triumfējošu smaidu, sacīja:
— Tieši tā arī notika.
— Un viņš runā! — C iesaucās, sasliedamies krēslā un uzmezdams ašu skatienu Foilam.
Foils paliecās uz priekšu, spēcīgi aptvēra pirkstiem viskija glāzi un, apspiezdams satraukumu, dobji sacīja:
— Jūsu eksperiments izdevās!
— Daļēji, — Arleta atbildēja, paceldama labo roku. — Tūlīt pastāstīšu, kas ierobežo mūsu panākumus. Taču vispirms gribu raksturot to priekšnosacījumus. Delfīna balss orgāni ļoti atšķiras no mūsu balss orgāniem. Delfīns neizrunā skaņas ar muti — mute viņam noder tikai ēšanai, bet gan ar nāsi, kas ir viņa elpošanas orgāns, un viņš necieš, ka tam pieskaras, tāpēc nav ne runas par to, ka ar nāsi varētu rīkoties tāpat, kā Heisi rīkojās ar Vikijas lūpām. Starp citu, tas arī nebija vajadzīgs, jo jau pašā sākumā atklājās Ivana divējais pārākums pār Vikiju: delfīns ir spējīgs apzināti izrunāt skaņas un var spontāni atdarināt cilvēka balsi. Bet vispārsteidzošākais Ivana panākums, mister C, kas ļauj pareģot visspožākās sekmes nākotnē, kaut arī patlaban progress norit gausi, ir tas, ka Ivanam izdevās konstatēt noteiktu un pastāvīgu saistību starp vārdu, ko viņš atkārto, un priekšmetu, kuiru šis vārds apzīmē. Citiem vārdiem, Ivans ir attīstījies līdz cilvēkam raksturīgajam priekšstatam par vārdu simbolu.
— Bet tas taču ir varens lēciens uz priekšu! — iesaucās Foils.
— Es arī tā domāju, — sacīja Arleta, acīm mirdzot. — Pat tad, ja profesora Seviljas eksperiments ar to beigtos, tas būtu iezīmējis izšķirīgu pagriezienu, starpsugu attiecībās.
Iestājās klusums, C skatiens ar saltu vienaldzību slīdēja pār Arletas augumu, cik piedauzīgs ir sievietes ķermenis, lielās krūtis, gūžas, tas viss ir tik bezspēcīgs, tik mīksts, viņš pa pusei pievēra acis: «Izšķirīgs pagrieziens starpsugu attiecībās,» tie ir Seviljas vārdi, viņa, protams, iemīlējusies savā šefā, visas viņas ir vienādas, visām prātā tikai sekss, visām nemitīgi kņud šekums.
— Mis Lafeija, — viņš laipni iejautājās, — cik vārdu Ivans zina?
Foils tai pašā laikā vaicāja:
— Vai viņš stipri deformē skaņas?
Bobs Menings guldzoši iesmējās un pagriezās pret Arletu.