— Vajadzēs izdalīt numuriņus, lai runā rindas secībā!
—' Atbildēšu uz pirmo jautājumu, — sacīja Arleta. Viņa uzmeta Bobam ašu skatienu. Muļķītis, kāpēc viņš tā cenšas. Viņa turpināja:
— Ivana aktīvais vārdu krājums ir četrdesmit vārdu.
— Tas taču ir daudz! — Foils iesaucās. — Četrdesmit vārdu! Tas ir desmitreiz vairāk nekā Vikijai!
C turpināja:
— Vai jūs nevarētu nosaukt kādus no 1iem?
— Mis Lafeija vēl nav atbildējusi uz manu jautājumu, — Foils iebilda un protestēdams paskatījās uz C. — Vai Ivans stipri deformē vārdus?
Arleta pacēla abas rokas plecu augstumā un sacīja:
— Tādā gadījumā man nav skaidrs, — C sacīja, — kur tad ir robežas, par kurām jūs runājat. . .
— Tūlīt pateikšu, — Arleta turpināja. — Un tai pašā laikā atbildēšu misteram Foilam.
— Beidzot! — Foils noteica.
Arleta uzsmaidīja viņam.
— Sākšu ar mazāk svarīgo: kā jau varēja gaidīt, Ivans stipri delfinizē cilvēku valodas skaņas. Viņa balss ir spalga, nazāla, spiedzīga, un ne vienmēr viegli viņu saprast. Diemžēl bez šiem sīkajiem trūkumiem ir vēl daudz nopietnāks. — Viņa uz brīdi apklusa, tad turpināja: — Eksperimentu ierobežo šāds apstāklis: Ivanam izdodas izrunāt tikai vienzilbīgus vārdus. Kad mēģinām iemācīt viņam divzilbīgu vārdu, viņš patur prātā vienīgi pēdējo zilbi, vienalga, vai tā uzsvērta, vai neuzsvērta. Tā, piemēram, vārds «music» kļūst par «zic», «Ivan» pārvēršas par «Fa» «listen» — par «sen».[9] Un te mēs saduramies aci pret aci ar grūtī- bām, kas, pēc profesora Seviljas domām, šobrīd kavē jebkuru progresu: Ivans neprot salikt kopā zilbes.
— Vai nevēlaties, lai atbrīvoju jūs no jūsu glāzes, mister C? — Bobs jautāja.
— Labprāt, — C atbildēja, saprotoši pasmaidīdams, taču neuzlūkodams viņu.
Bobs slīdošām kustībām tuvojās, ar laipnu skatienu paņēma viņa un pie reizes — arī Foila glāzi. To viņš izdarīja, viegli pagriezdams ķermeni gurnos un izliekdams plaukstu. Arleta klusēja, juzdamās aizvainota, ka viņu pārtrauc, un vēl vairāk tāpēc, ka C tūlīt neatsāka sarunu ar jautājumu; Bobs bija tīšām viņu pārtraucis, lai izpatiktu C, un C tīšām klusēja, lai mulsinātu viņu.
— Mis Lafeija, — Foils ierunājās, — jūs sacījāt, ka Ivans neprotot salikt kopā zilbes.
— Citiem vārdiem izsakoties, — C papildināja, — Ivans mācēs runāt, kad viņam izdosies pāriet no vārda uz teikumu.
— Tieši tā.
Iestājās pauze, un Foils sacīja:
— Arī tas jau ir apbrīnojami, ka viņš prot izrunāt vienzilbes vārdus.
— Jā, — Arleta atbildēja, — es jums pilnīgi piekrītu, mister Foil, tas ir vienkārši apbrīnojami.
C izvilka no kabatas cigāru etviju un sniedza Foilam, kurš ar rokas mājienu to atraidīja, tad izvēlējās pats vienu «Upmann» un aizkūpināja.
— Jādomā taču, — viņš turpināja, — ka Sevilja mēģināja kaut ko darīt, lai pārvarētu grūtības, kuras jūs minējāt…
Šo teikumu varētu uzskatīt par nenozīmīgu jautājumu, bet viņš to izrunāja, it kā apsūdzēdams Sevilju.
— Jā, — Arleta sacīja, — es ļoti labi atceros, kā tas notika. Kādu dienu profesors Sevilja sapulcināja mūs laboratorijā un sacīja … Bob, labojiet, ja es kaut ko sagrozu. «Iedomāsimies,» viņš sacīja, «ka es atrodos gūstā, kur ar mani labi apietas. Mani sagūstījuši dzīvnieki, kas sasnieguši augstāku attīstības pakāpi nekā cilvēki, es atrodos patīkamā, bet iežogotā vietā. Mani sargi piedāvā man uzdevumu, kas prasa lielu garīgo spēku piepūli. Es cenšos to izpildīt. Šķietami labos apstākļos. Man ir visas iespējamās ērtības, ļoti labs uzturs, sargi mani mīl. Tomēr es nejūtos pilnīgi laimīgs. Tāpēc, ka es esmu, kā mēdz sacīt, «vienīgais savas sugas pārstāvis». Man trūkst biedra. Precīzāk izsakoties, biedrenes. Tagad iedomāsimies, ka mani labvēlīgie sargi atrod man biedreni, ka man viņa patīk un es viņā iemīlos. Līdz ar to viss mainās. Mana dzīve iegūst jaunu jēgu. Es saņemu spēcīgu psihisku stimulu, kas attīsta manī pašpārliecību, uzņēmību un radošu iniciatīvu. Vai jūs nedomājat, ka šī pārmaiņa manā dzīvē pirmām kārtām nāks par labu manam darbam?»
— Bravo! — Bobs Menings skaļi iesaucās, pašķielēdams uz C. — Jūs lieliski atkārtojāt Seviljas runu!
Vārdā «runu» varēja saklausīt tikko manāmu izsmieklu.
Arleta sašutusi paskatījās uz viņu.
— Man likās, jūs piekritāt šai «runai», kā jūs to nosaucāt.
— Bet es arī tagad piekrītu, — Bobs sacīja, veltīdams misteram C izvairīgu smaidu. — Kāpēc jūs domājat, ka es nepiekrītu?
Misteram C paspruka skaļi smiekli, kurus viņš, liekas, būtu gribējis aizturēt.
— Ja es pareizi sapratu, — viņš sacīja pārspīlēti nopietni, — profesors iedomājās, ka mātītes sabiedrība varētu palīdzēt Ivanam atrisināt lingvistiskas problēmas? Un, galu galā, kāpēc ne? — viņš turpināja, pārlaizdams klātesošajiem vientiesīgu skatienu. — Kāpēc starp filoloģiju un seksualitāti nevarētu būt zināma saistība?
Bobs palūkojās uz C, it kā savukārt tikko valdīdams smieklus, un atkārtoja patētiskā tonī:
— Kāpēc gan ne?
Foils ar interesi paskatījās uz Bobu un C, tad viņa skatiens apstājās pie Arletas. Viņš redzēja, ka Arleta jūtas ļoti aizvainota, un jūsmīgi ierunājās:
— Mis Lafeija, pastāstiet jel drīzāk, kā beidzās eksperiments!
Arleta viņam uzsmaidīja:
— Gaužām pārsteidzoši…
*
Mīļā Mārgareta, misis Fērgusone sacīja, lūdzu, iepazīstieties, profesors Sevilja, Henrij, misis Mārgareta Mendevila, piespie- dieties man ciešāk klāt, Henrij, ja tas jūs pārāk neapgrūtina («r» skaņu viņa izrunāja mutes dobumā, bet «a» ļoti atvērti), mēs esam tievas, uz priekšējā sēdekļa pietiek vietas mums visiem trim, mašīnas durvis noklaudzēja, viņa izrīkojas ar mani, kā ienāk prātā, Sevilja nodomāja ar dusmām, viņa pieliek man pavadoni, lai apciemotu viņas mazo, vientulīgo bungalo pludmalē, jūtos pagodināta, ar jums sastapdamās, sacīja misis Mendevila, uzmezdama viņam ašu lietpratīgu, ārkārtīgi bezkaunīgu skatienu, viņa bija tāda paša tipa sieviete kā Greisa Fērgusone, slaika, tieva, ar garu prerafaelitu kaklu, ovālu seju, sapņainiem plakstiem, abas bija tik elegantas, it kā būtu izdevies pārliecināt dabu, lai tā atņem viņām krūtis, gūžas un dibenu, bet atstāj tikai jauneklīgu skeletu, uz kura valkāt labāko Parīzes modes namu bezdzimuma tērpus, Henrij, sacīja Greisa Fērgusone, izrunādama «r» kā Šekspīra lugu aktrises, teikumiem plūstot no viņas mutes ar izsmalcinātu, melodisku, tikko dzirdamu, gausu murdoņu, Mārgareta Mendevila runāja tikpat tvīkstoši sapņainā manierē, tieši Vassar College visizmeklētākajā sabiedrībā viņas bija iemācījušās šo kontrahēto balsi un akcentu, mutes doļmmā artikulētos vārdus, ārkārtīgi melodiskos, bet klusos teikumus, kas gurdi pilēja no lūpu kaktiņiem, Henrijs bija ļoti laipns, ļaudams sevi nolaupīt un aizvest no laboratorijas, mīļā Mārgareta, viņa laiks ir mūsu zemei tik dārgs, man nemaz nav patriotisma jūtu, jo neļauju viņam strādāt, man šķiet, ka esmu viņu nolaupījusi Vašing- tonam, Linkolnam un visām Amerikas Savienotajām Valstīm, viņa pasmaidīja, lēnām pievēra plakstus, un viņas slaidie pirksti, kurus rotāja vienīgi gredzens ar neparasti lielu briljantu, nolaidās uz ātruma sviru, kas, sliedamies no automašīnas grīdas, spieda Seviljas kreiso gurnu (jūs taču neprasīsit, lai tādam automobilim būtu buika parastā, automātiskā pārslēdze), Sevilja klusēja, kailu roku un dārgu parfīmu apņemts, saspiests, apjucis, dusmīgs, cik idiotiski mazs automobilis, nekomfortabilitātes pēdējais kliedziens, pat manām kājām nav vietas, pirms kāda mēneša viņa bija vizinājusi viņu ar jahtu, viņš nebija ieguvis neko, pat ne skūpstu, bet paklausies, Henrij, dārgais, mēs taču nesāksim flirtēt, tas ir tik ārkārtīgi banāli, būs vai nu viss, vai nekas, nesteidziniet mani, plaksti lēnām aizsedza* solījumu pilno skatienu, bet pašlaik viņa bija tikai eleganta, ledaina un nepieejama manekene, kuru var aplūkot skatlogā aiz stikla, mīļā Mārgareta, es jūs lūdzu, tikai nekādā ziņā nejautājiet Henrijam par viņa delfīniem, tie ir viņa lutekļi, viņš mīl tos vairāk nekā mani, es esmu tik ārkārtīgi greizsirdīga, viņš man nekad par tiem nestāsta, viņš klusē kā kaps, bet man liekas, misis Mendevila sacīja, ka viņš vispār ir mēms, bīstos, dārgā Greisa, ka viņš pienācīgi nenovērtē manu laipno klātbūtni, kā nu ne, Sevilja sakostiem zobiem iebilda, esmu sajūsmināts pa kreisi, esmu sajūsmināts pa labi, tas jau man ir gandrīz par daudz, Mārgareta, vai es jums neteicu, ka viņš ir apburošs vīrietis, tik asprātīgs, tik ārkārtīgi eiropeisks, ak, vecā, labā Eiropa, esmu pazaudējusi galvu aiz mīlestības, pat naktīs vairs nevaru gulēt, bet es taču pati jūtu, sacīja misis Mendevila, kā viņš spēj savaldzināt, tas ir šausmīgi, dārgā Greisa, man jūs jāapbēdina, bet es jūtu, ka sāku traki iemīlēties profesorā, runādama viņa uzlika roku Seviljam uz gurna, Greisa pasmaidīja, tas ir briesmīgi, jūs, mana labākā draudzene, mani nododat, mēs kļūsim sāncenses un mazgāsimies asinīs, Sevilja klusēja, sarāvies, deviņos līkumos saliecies, sievietes runāja tikko jaužami zobgalīgā tonī, galma komēdiju stilā, it kā viņas uzjautrinātos, uz mirkli novilkdamas savus krinolīnus, lai apģērbtu citu sieviešu zemnieciskās emocijas, viņu vīriem vēl bija sakari ar reāliem cilvēkiem, sabiedrību vadītājiem, direkciju sekretāriem, juristiem, turpretim viņām — cauri un beigas — vairs nebija reālu attiecību ne ar vienu, pat ne savstarpējo, pat ne ar kalpotājiem (angļu butler{ rūpējās par visu), kā moluski savos gliemežvākos viņas dzīvoja savas naudas valstībā, un no turienes viņu bezpersoniskās acis raudzījās uz pasauli ar mazliet uzjautrinātu skatienu, viņas bija pašas sev skaitļos neizteicama pašvērtība, viņām pat nebija jānicina citi ļaudis, 'tādā mērā viņas bija pacēlušās pāri cilvēka stāvoklim, un tomēr, Sevilja nikni nodomāja, es uzdrošinos pieļaut, ka zarnu izkārnīšanās nebūt nav viņām absolūti sveša problēma.