Mīļā Mārgareta, te ir atslēga, esiet tik laba un atslēdziet bun- galo, kamēr mēs ar Henriju novietosim mašīnu garāžā, durvis aizcirtās, Mārgareta ar delnu izlīdzināja svārku krokas un aizsteidzās, graciozi lēkādama pa oļiem, dārgais, Greisa sacīja, neizslēgdama motoru, jūs visu brauciena laiku pat nepa vērāt muti, ko Mārgareta domās, jūs esat vienkārši neiespējams, man jums jāatzīstas, Sevilja atbildēja, ierausdamies kaktā pie durvīm un pagriezdams galvu pa kreisi, lai ieurbtos viņā ar savām tumšajām acīm, ja es nelūdzu mani izsēdināt ceļā, tad tikai tāpēc, lai jūs nekompromitētu draudzenes priekšā, tas nozīmē, jums nebūs vairs ilgi jāpacieš manas sliktās manieres, jūs gribat sacīt, ka mēģināsit laboties?, es gribu sacīt, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās, viņa pacēla uzacis, uzmeta lūpu, augstprātīgā tonī ieminējās, patiešām?, patiešām, Sevilja atbildēja, viņa palika tai pašā nevērīgajā pozā, ar vienu roku uz stūres, otru uz ātruma sviras, paceltām uzacīm, tālē vērstu, stingu skatienu, Kalibans[12] bija uzdrošinājies sadumpoties, un bija tikai viens veids, kā viņu sodīt, tūlīt pasludināt spriedumu: man ļoti žēl, Henrij, bet mūsu attiecības jāizbeidz, taču to viņa nevarēja sacīt, jo viņš jau bija to pateicis pirmais, katrā ziņā prioritāte būs viņam, viņš nemānījās, kādas viņam bija acis, tumšas, lepnas, dusmās dzalkstošas spānieša acis, viņš varētu mani nožņaugt, sievietē uzvilnīja it kā vēlēšanās pakļauties, tomēr nē, vajadzēja izlemt, saglabāt vēsu prātu, taču bija tik patīkami piekārt viņu kā breloku sev pie jostas, viņu ar svelmaino skatienu, kas dzertin izdzēra visas manas kustības, bija tāda sajūta, it kā mani apņemtu karsta elpa, viņa lēnām nolaida plakstus, iesānis uzmeta viņam slepenu skatienu, Henrij, viņa sacīja melodiskā, mazliet piesmakušā balsī, it kā trūkstot elpai, jūs mani ārkārtīgi apbēdināt, jūs esat absolūti nepareizās domās par Mārgaretas klātbūtni, viņai nebūt nav tāda nozīme, kādu jūs piešķirat, nāciet, es tūlīt izbeigšu šo pārpratumu, viņa izkāpa no automobiļa, neizvilkusi aizdedzes atslēdziņu, arī viņš izkāpa, pagaidiet mani, viņa sacīja, maigi uzsmaidīdama, viņa aizsteidzās vijīgiem soļiem, bungalo bija maza, vienkāršās līnijās ieturēta, šausmīgi dārga lakota sarkankoka celtne uz akmeņu pamatmūra, tikai viena istaba ar nelielu virtuvi un vannas istabu, āra pavardu un garāžu piebūvē, tā atradās gandrīz pašā okeāna krastā, tā ka viļņi aizplūda līdz pašam mājoklim noskūpstīt bagātnieka pēdas, viņš redzēja, ka Greisa pludmalē sarunājas ar misis Mendevilu, un atslīga atzveltnes krēslā, saniknots, ar uzbudinājumā drebošiem nerviem, Greisa samirkšķināja acis spožajā saulē, dārgā, notiek kaut kas šausmīgs, Kalibans nupat man sarīkoja drausmīgu scēnu, viņš ir briesmonis, viņš man sita, pilnā vārda nozīmē piekāva mani, es esmu tikpat satriekta kā tā nabaga meiča, jūs zināt, King-Konga spalvainajās ķetnās Etnpire State Building augšā, vai jūs neva>rētu man izlīdzēt?, mana nabaga dārgā, es varu, bet nezinu, vai drīkstu … nē, nē, Greisa, es jokoju, bet, protams, es visu sapratu, man šķiet, es pēkšņi atcerēšos divus vecus draugus, kas tepat netālu dzīvo, un lūgšu jūs aizdot man automobili, lai apciemotu nabaga mīļos, vecos draugus, auto durtiņas aizcirtās, motors iedūcās, Sevilja piecēlās un gāja uz durvīm, es aizdevu automobili Mārgaretai, Greisa sacīja, parādīdamās uz sliekšņa ar savu apburošo smaidu un liekulīgajām acīm, viņa vēlas apciemot. .. viņš aši paspēra soli uz priekšu un apskāva viņu, jūs saburzīsit man tērpu, Henrij, viņa sacīja, atgrūzdama vīrieti, jūs izskatāties tā, it kā domātu, ka viss notiks pats no sevis, viņa pagāja garām paceltu smakru un apsēdās uz dīvāna, eleganta un nepieejama, augstu sakrustotām kājām, viņš sastinga un ieurbās sievietē ar negantās dusmās dzalkstošām acīm, nē, viņš sacīja tik sparīgi, ka šis «nē» pārspēja krasta bangu dunoņu, nē, tas nenptiks pats no sevis, bet es vairs negribu, ka mani vazā aiz deguna, vai nu jā, vai nē, un, ja jūs sakāt nē, es eju projām kājām šo pašu bridi, Henrij, jūs esat briesmīgs, viņa sacīja pieceldamās un tuvodamās viņam paceltām uzacīm, patiešām, man bail no jums, jums ir šausmīgas manieres, un pēkšņi, it kā viss viņas lepnums būtu bijis tikai trausla čaula, ko Sevilja ar naga uzsitie^nu pārlauzis, viņa padevās, jāva sevi izģērbt, viņš nebilda ne varda, sakostiem zobiem, saviebies, pilnīgi bez iekāres viņš glāstīja viņu, viņa palika nekustīga, inerta, un es arī, Sevilja domāja, juzdamies pazemots, laiks ritēja, viņš klausījās, kā krastā plīst viļņi, viņam neizdevās koncentrēties, bet Henrij, viņa sacīja, jūs taču mani nemaz nevēlaties, viņa pat nelikās apvainota, protams, ka vēlos, dārgā, protams, jā, paklausieties, jūs varētu parādīt kaut cik iniciatīvas-, nu jā, arī tas neizdevās, viņa neprata neko, pat ne to, pa stiklotajām durvīm varēja redzēt smilšu laukumiņu ar plīstošo viļņu putu bārkstīm, paklausieties, Greisa, es negribu jūs aizvainot, bet jūs to darāt ļoti slikti, kā? viņa atjautāja, pirmoreiz juzdamās aizskarta, bet citi man nekad nav to pārmetuši, Sevilja atslējās pret elkoni, «citi» nebūs bijuši tik prasīgi, tas ir viss, un jums šķiet, ka ir augstākā mērā smalkjūtīgi runāt par «citiem» tādā brīdī?, bet es taču jūs kritizēju, nevis «citi», tai pašā laikā viņš domāja, cik muļķīga saruna, cik tas viss ir nožēlojami, kad nav pat draudzības, un viņa, nabaga mazā, stulbā miljonāre, kādus priekus gan viņa no dzīves var gūt, viņš pārliecās viņai pāri, un tad uzreiz viņš varēja viņu paņemt, bet tas notika nelādzīgi, ātri, dīvāna malā, neērtā pozā, steigā, bez kādiem glāstiem, viss bija sabojāts, zaudēts, viss notika pavirši, bez prieka un būtībā pat bez īstas baudas, viņš piecēlās, sakiet paldies, Greisa teica ar iecietīgu smaidu, viņš uzlūkoja sievieti, tas bija kaut kas nedzirdēts, un vēl jāsaka paldies, kāds neticams humora trūkums, paldies, viņš sacīja bez smaida, vai nevēlaties izpeldēties? viņa vaicāja, it kā piedāvādama tasi tējas, nē, es neuzstāju, bet, ja jums ir kaut kas cits ko apaut bez šīm augstpapēžu kurpēm, pastaigāsimies mazliet pa liedagu, jā, kāpēc ne, var iet basām kājām, Greisa sacīja, tas ir ļoti veselīgi potītēm, krietnu pusstundu viņi roku rokā tērzēdami pastaigājās, Sevilja vairs nekad neatcerējās, ko viņi bija sacījuši viens otram, no atmiņas iznira tikai viena detaļa, doma, ko viņa izteica, kamēr viņš bija noliecies pēc gliemežvāka, Henrij, jums vajadzētu apgriezt matus, tie ir par gariem, jums nepiestāv, pats par sevi tas bija sīks, banāls aizrādījums, pat bez ļaunuma, viņš izslējās ar gliemežvāku rokā un pēkšņi jutās pārsātināts, noguris no viņas līdz kaulu smadzenēm, tas bija tik apnicīgi un pretīgi, it kā viņš jau desmit gadus soļotu viņai blakus aukstumā un