Sasēdušās puslokā, četrdesmit visdažādākā vecuma dāmas vērās viņā. Sevilja pārlaida viņām a'tturīgu skatienu un uzsmaidīja. Tas bija gandrīz apburošs smaids, atklāts un jauneklīgs, un viņš zināja, ka uz to var paļauties. Tomēr neviena neatsmaidīja pretī. Visas sejas palika tikpat vienaldzīgas. Tās vēroja viņu bez naidīguma. Bet arī bez labvēlības. Acīmredzot tas, ka viņš šai telpā bija vienīgais vīrietis, nedeva viņam nekādas priekšrocības. Sevilja vēlreiz pārlaida acis pretimsēdētājām un jutās uzjautrināts. Viņš spēja gandrīz saskatīt, kā darbojas klausītāju prāts: Kluba locekles sapulcējās reizi nedēļā, lai noklausītos lekciju un pievērstos pasaules mēroga problēmām. Salīdzinājumā ar šo cildeno mērķi lektora dzimums bija nesvarīgs. Klubu tas neinteresēja.
Tad Sevilja pamanīja, ka misis Džeimsone, nostājusies viņam pa labi, klāsta viņa dzīves gājumu, turēdama rokā ar mašīnu aprakstītu lapiņu. Ar misis Džeimsoni bija notikusi neticama pārvērtība: viņa vai kusa no laipnības. Starodama kristīgā tikumībā, viņa visus kristīgos tikumus piedēvēja arī doktoram. Viņa peldēja jūsmīgā optimismā. Viss bija nevainojams un pilnīgs: Amerika, Floridas pavalsts, Klubs, brīnišķīgā pilsēta, kur viņš bija dzimis, Kluba locekles, Kluba priekšsēdētāja, lektors. «Un vīri.» Sevilja domāja, «ko viņi, nelaimīgie, pa šo laiku dara? Taisa naudu, lai sievas brīvajā laikā varētu izglītoties? Galu galā, kālab ne? Tas ir labākais, ko viņas var iesākt. Ja padomā, šis Klubs dara viņām godu. Un ne tikai viņām, bet mums kā nācijai.»
Kamēr misis Džeimsone izplūda mīlestībā uz savu tuvāku, sejas iepretim Seviljam pamazām ieguva noteiktākus vaibstus. Trīs četras sievietes bija skaistas: daiļa sarkanmate, domājams, īriete, ar pienbaltu ādu un zaļām acīm, kāda ebrejiete ar smalkiem, dižciltīgiem vaibstiem, īsti karaliska un skulpturāla, un vēl viena jauna dāma, domājams, no dienvidu štatiem, ar ļoti maigu sejas ovālu, blāvu ādu, melnām, sapņainām acīm, pār kurām viņa lēnām un vilinoši mēdza nolaist plakstus. Arī citas jaunās dāmas bija diezgan jaukas un elegantas, tikai bez spilgtuma un pašpārliecības, un varēja just, ka viņas ir neapmierinātas ar sevi. Dāmas pāri piecdesmitiem iezīmējās vienīgi ar kuplām miesām, briljantiem rotātām acenēm un sarežģītām ilgviļņu sasukām. Seviljas skatiens pakavējās pie viņām. Kāds tukšums, kādas apslēptas skumjas! Novecot nekad nav joks, bet novecot bez profesijas, sasniegt sešdesmit vai septiņdesmit gadu vecumu bez sajūtas, ka ir strādāts, meklēts, iets uz priekšu! Un šis Klubs galu galā ir tikai smieklīgs alibi. Šodien viņas klausās lekciju par delfīniem, pēc nedēļas klausīsies lekciju par Marselu Prustu, pēc divām nedējām — par Dienvidaustrumu Āziju. Vispārējā kultūra pa četrdesmit minūtēm nedēļā. No visa pa druskai gluži kā kafetērijā.
Misis Džeimsone apklusa, demonstrēdama visaugstāko , takta sajūtu. Uz brīdi viņa sastinga, izslējusi vareno augumu un pacēlusi zodu, it kā pozēdama skulptoram. Auditorija aplaudēja, viņa palocījās un, acis nolaidusi, apsēdās. Viņa izvēlējās zemu, polsterētu tabureti. Pati savās mājās viņa vairāk nekā jebkura cita varēja atļauties būt pazemīga. Turklāt zemā taburete bija noderīga diviem mērķiem: lai izrādītu pieticību un atpūtinātu kājas.
— Mēs esam gatavas aprīt katru jūsu vārdu, profesor, — viņa sacīja ar šķelmīgi draisku sejas izteiksmi, it kā nupat speciāli viņam būtu izdomājusi šo teikumu.
Misis Džeimsone sēdēja, uzgriezusi Kluba dāmām muguru. Viņa vairs neturēja tās savu pelēko acu knaiblēs, un Sevilja pamanīja vairāku klausītāju acīs dzīvākas dzirkstis, bet pozās — mazāku stīvumu: tas vairs neliecināja par sākotnējo vienaldzību. Ar lielu atvieglojumu viņš juta, ka atkal eksistē kā vīrietis, savukārt draudzīgi uzlūkoja auditoriju un možā tonī iesāka:
— Jau vairākus gadus delfīns devis ierosmi tik daudziem rakstiem, paziņojumiem, pareģojumiem, karikatūrām, multiplikācijas filmām un scenārijiem Holivudai, ka, man šķiet, es jums par to nevarēšu pasacīt nekā jauna. (Protesta saucieni.) Ja jūs domājat, ka tā nav, ja jūs neiebilstai tikai pieklājības pēc (nē, nē), tad es mēģināšu kā mācēdams rezumēt šo problēmu. Bet, lūdzu, negaidiet neko sensacionālu un nezināmu. Zinātniski pētījumi virzās uz priekšu lēnām, un delfinoloģija pagaidām vēl ir bērna autiņos.
Amerikāņi ir izdaudzināti kā lieli dzīvnieku draugi un aizrautīgi to pētnieki, — Sevilja turpināja. — Tomēr nav šaubu, ka jau 'desmit gadus dažādu iemeslu dēļ neviens dzīvnieks neizraisa mūsu zemē tādu interesi kā delfīns. Tāpat arī nevienu citu dzīvnieku tik rūpīgi nepētī. Savienoto Valstu Jūrniecības resors un dažādas valsts iestādes ik gadus izdod ievērojamas summas, finansējot vairākas zinātnieku grupas viņu pētniecības darbā, to vidū ari manis vadīto grupu. No otras puses, arī dažādas privā- •tas sabiedrības, kā «Lockheed California Company» vai «Sperry Gyroscope Company», ziedo delfinoloģijai visai prāvus līdzekļus. Nevaru jums nosaukt pilnīgi precīzu skaitli, taču es nebrīnītos, ja kopējā summa, ko visā pasaulē valsts resori ņn privātie uzņēmumi ik gadus izdod delfīnu pētīšanai, šobrīd sniegtos līdz piecsimt miljoniem dolāru. (Dzīva interese.)
Sevilja uz brīdi apklusa, lai klausītājas apjēgtu, cik nozīmīgs ir šis skaitlis.
— Piecsimt miljoni dolāru, — Sevilja turpināja, — iedomājieties, cik daudz simtnieku, bet delfīns tos pelnījis, tāda ir mana pārliecība. Vienkāršiem vārdiem un īsi, kā jūsu priekšsēdētāja man ieteica (jautrība), es mēģināšu pastāstīt, kāpēc delfīns ir kļuvis par visdārgāko un visvairāk pētīto dzīvnieku Savienotajās Valstīs.
Vispirms atļaujiet man dažos vārdos iepazīstināt jūs ar delfīna fizioloģiju. Delfīns nav zivs, tas pieder pie vaļveidīgajiem dzīvniekiem. Viņš elpo ar plaušām, nevis ar žaunām. Ieelpodams no gaisa skābekli, viņš uzpeld virs ūdens. Zivs, kā visi dzīvnieki, kurus neprecīzi dēvē par aukstasiņu dzīvniekiem, piemērojas apkārtējās vides temperatūrai: Antarktikas ūdeņos zivis ir ledaini aukstas, Kārību jūrā — siltas. Turpretim delfīns ir siltasiņu dzīvnieks, tas ir, viņa ķermeņa temperatūra paliek nemainīga, lai kāda būtu ūdens temperatūra jūrā, kur viņš peld; tāpēc viņam, tāpat kā viņa resnajam brālēnam valim, ir bieza tauku kārta, kas pasarga pret aukstumu. Šī tauku kārta, apvilkta ar gludu, gumijai līdzīgu ādu, piešķir ķermenim plūdlīniju formu, kas ļauj viegli pārvietoties ūdenī. Delfīns nenārsto kā zivs. Viņš pieder pie zīdītājiem un vairojas kā visi zīdītāji, ieskaitot cilvēku, mums labi zināmā veidā (dzīva interese): pēc pārošanās sākas grūtniecība, tad dzemdības un mazuļu zīdīšana. Delfīniem viss šis process noris ūdenī un izskatās ļoti gleznaini, taču no fizioloģijas viedokļa tur nav nekā ārkārtēja, un es nedomāju jums to visu attēlot (apslēpta vilšanās).
Ļoti iespējams, spriežot pēc dažām anatomiskām īpatnībām, ka delfīns tālā pagātnē bijis sauszemes dzīvnieks un jūra ir vide, kurai viņš bija spiests pielāgoties. Un viņš ir lieliski pielāgojies. Kaut vai ar to, ka peld daudz ātrāk nekā lielākā daļa zivju.