— Jūs gribat sacīt, ka Sevilja nodomājis sākt visu no gala ar citu mātīti?
— Viņš par to nav runājis, bet es domāju gan.
C piecēlās, paņēma cepuri un sacīja ar smaidu:
— Viņš ir tiešām neatlaidīgs.
— Tādam jābūt, — Arleta pārliecināti atbildēja. — Panākumi jau nav nekas cits kā vesela virkne pārvarētu neveiksmju.
— Un kas ir šī skaistā aforisma autors, mis Lafeija? — ar skābu smaidu sejā pajautāja C.
— Sevilja, — Bobs Menings pusbalsī pavēstīja.
C, kas jau lieliem soļiem kopā ar Foilu devās uz durvīm, pa grieza galvu un pār plecu uzsmaidīja viņam. Arleta cieši uzlūkoja Bobu Meningu un, kad viņš gāja garām, satvēra to aiz elkoņa un sacīja klusā un dusmīgā balsī:
— Jūs laikam sevi uzskatāt par gudrinieku? Kas ar jums notiek? Jūs nemitīgi lunciņājāties klāt tam pretīgajam tipam.
C bija kails un galīgi nosvīdis, viņš apsēdās uz gultas, divreiz pēc kārtas pārlaida pār sārto seju rokas, it kā gribēdams aizslau- cīt nogurumu, mīļais dievs, viņš gāzās nost no kājām, viņam līdz nāvei gribējās gulēt, viņš laikam aizmiga pat bez miega zālēm, cik muļķīgs reflekss, vai nav vienalga, ak dievs, lietot narkotiku vai ne, manuprāt, tas ir vienkārši smieklīgi, ka cilvēki manā vecumā atsakās no tabakas, alkohola, visādām pārmērībām un sāk uz paklāja vingrināt vēdera presi, nelgas, vairāk nekas, ko gan dod tāda cīņa pret vecumu, agri vai vēlu viņi būs sakauti, viņi mirs pa gabaliņam vien, sākot ar plaušām, aknām, sirdi,
prostatas dziedzera vēzi, C ņirgājās un jutās pilns naida, kas nebija vērsts pret kādu noteiktu objektu, bet šis naids piešķīra viņa domām dedzību, spēku, paātrinājumu, un tas viņam darīja prieku, man viņi liekas vienkārši amizanti, vingrošana, svaigs gaiss, higiēna, veselīgs un regulārs dzīves veids, kas tas viss galu galā ir? nožēlojama atkāpšanās kauja, nekas vairāk, galā gaida sakāve, pilnīgi droša sakāve, vienīgais, par ko varam būt droši, — dzīvība vai nāve, kāda starpība? jau pats vārds: dzīve, dzīvība, kāds izsmiekls, kāda krāpšana — nosaukt par dzīvi šos dažus nožēlojamos mirkļus starp divām nebūtībām, kāda krāpšana, viss ir viltots, jau iepriekš saēsts, bet galā nāve, kādas muļķības viņi mums mēģina iestāstīt, melsdami par «panākumiem dzīvē», kāda dzīve? kādi panākumi? es jau arī universitātes laikā ticēju panākumiem, bet vēlāk, atceros, sacīju pats sev, esmu tikai superšpiks, es būtu varējis kļūt par zinātnieku, un pat vēl šodien, kad tā sterva ar mani runāja, man būtu laboratorija, asistenti, radošs darbs kā šim metekam, cūcība, cūcība, dzīvē panākumus negūst neviens, visi cilvēki ir neveiksminieki, jo visiem jāmirst,
man arī, un Džonijam, nu, lai taču viņi visi nosprāgst, visi, visi, un, jo ātrāk, jo labāk, lai ūdeņraža 'bumba noslauka viņus no zemes virsas, lai dažus miljonus sadedzina kaļķos un mani arī tai čupā, kas man no tā, vai es prasījos, lai mani laiž pasaulē, mans vienīgais prieks bija šansēt, ja Džonijs būtu palicis dzīvs, es arī viņu būtu savervējis mūsu dienestā, mēs taču abi esam piedzīvojuši jaukus mirkļus, vai nebija skaisti no rīta pamosties kā viduslaiku bruņiniekiem zābaku pie zābaka, piesi pie pieša, reibinošā brīvība, ik brīdi riskējot ar dzīvību, Džonijs stāv saulē nupat ieņemtā ciematā, platiem pleciem, izplestām kājām, ar savu atlēta augumu, kas likās neiznīcīgs, vai redzi to veco kraķi, kas patlaban lūdz dievu pie savas salmu būdas, es metīšu monētu, ja būs raksts, es viņu neaiztikšu, bet, ja ģerbonis, nokniebšu, viņš met niķeļa monētu gaisā, tā griežas un mirgo saulē, tad viņš to uztver saujā un uzsit ar otras rokas delnu, ģerbonis! viņš ir pagalam, Džonijs saka, noņemdams automāta aizsargu, vecis izšķīda putekļos, tā bija nāve kā utij, kuru nospiež, tai mirklī Džonijs bija līdzīgs dievam, tik mierīgs, bezpersonisks, viņš paraudzījās manī — seja bija stinga, pilnīgi neizteiksmīga — un vienaldzīgā balsī sacīja, šodien viņš, rīt es, un otrā dienā tas patiesi bija viņš, mīļais dievs, vai nav vienalga tagad, kas būs ar manu darbu, ja tā turpināsies, es pat nebūšu spējīgs to izpildīt, man jau likās, ka es tūlīt nogāzīšos no kātiem mazās stervas un viņas delfīna Ivana priekšā, bet kāpēc Ivans? kurš iegrūdis krievu vārdu amerikāņu delfīnam? kuņģi atkal sarāva krampji, viņš atgūlās uz muguras, izpleta kājas un spēcīgi masēja vēderu, pirksti iegrima mīkstumā, un viņš domāja, visa šī gaļa un iekšas, nervi un asinis — dzīvnieks, nekas vairāk, mīksts, svīstošs, neķītrs, varbūt šim metekam izdosies, katrā ziņā viņš jau ir gandrīz pie mērķa, tas nav noliedzams, vēl viens joks, ko Lorrimers man noslēpis, tu jautā, vai viņi publicē rezultātus, tu jautā, vai tas «nav slepeni», jūs varat noslaucīt pakaļu ar savām «slepenajām» ziņām, >ser, es nezinu, kā viņi rīkosies, bet tas neliedz man savukārt rīkoties, un es deru uz visiem saviem brelokiem, ka tas jaukais runcītis būs ar mieru iztaustīt manā labā visu par Sevilju,
istabā ārkārtīgi spalgi iezvanījās telefons, cūcība, iesaucās C, tieši tad, kad es jau taisījos aizmigt, viņš nocēla klausuli, Bili, te runā Keits, es atļāvos tevi traucēt, jo nupat saņēmu no aģentūras telegrammu, kuras saturu pateikšu tfev divos teikumos: Padomju Savienībā nupat pasludināts aizliegums ķert delfīnus Savienības ūdeņos. Jebkurš zvejnieks, kas ievainos vai nogalinās delfīnu, tiks stingri sodīts. Labi, labi, C atbildēja, kad telegramma nodota? 12. martā. Paldies, Keit, viņš nolika klausuli.
Pēc kāda brīža viņš piecēlās, miegs vairs nenāca, viņš uzāva rīta kurpes un sāka staigāt pa istabu šurp un turp.
IV
Bija pēcpusdiena, kad atkūlās tas tips C, Megija sacīja, atceries, kopā ar savu asistentu, kuram bija īsta boksera galva, bet kurš katrā ziņā likās daudz simpātiskāks par viņu pašu, tam tipam C bija tādas acis, ka saltas tirpas skrēja pa muguru, atceros, sacīja Lizabete, atlaidusies uz vienas no gultiņām istabā, kur viņas dzīvoja abas ar Megiju, bija vēl karsts, nolaistās storas mazliet apslāpēja saules spožumu, Lizabete bija ģērbusies tikai īsajās biksītēs un krūšturī, liela, spēcīga, gaišmataina, atlētiska, pareizi veidotu seju, platu pieri, četrstūrainu zodu, viņa izskatījās pēc ļoti skaista, gudra un patstāvīga jaunekļa, kas pēdējā brīdī aiz pārskatīšanās piedzimis par sievieti, pat palielās krūtis nedarīja viņu sievišķīgāku, viņa bija atspiedusies pret elkoni un kā vecs pīpmanis smēķēja cigareti, raudzīdamās Megijā ar zilajām, vērīgajām acīm,'es ļoti labi atceros, viņa sacīja savā skanīgajā balsī, Arleta kopā ar tiem abiem ienāca laboratorijā, viņai bija mugurā jauns peldkostīms, kas jauki izcēla viņas skaisto, mazo augumu, bet mēs ar tevi palikām uz plostiem baseina malā, nu, un tieši tai dienā viņš arī pārtrauca visus sakarus ar to sievieti, Megija sacīja, viņš atgriezās vēlu, ļoti vēlu, izskatījās tikpat noslēgts kā parasti un sacīja man: kad misis Fērgusone atkal zvanīs, atbildiet, ka manis nav, es piecēlos, man bija neiedomājami grūti nepasmaidīt līdz ausīm, un es jautāju: uz cik ilgu laiku?, viņš vienaldzīgi paraustīja uzacis, labi, es teicu, bet man tomēr jāzina, vai tas ir pagaidu rīkojums vai pastāvīgs? gan jau redzēsit, viņš atbildēja, un tikai pēc viņa izskata es sapratu, ka tas ir cauri uz visiem laikiem, vari iedomāties, kā es priecājos, es nezinu, ko šī viņam 'nodarījusi, bet viņš bijia traki nikns, mazliet vēlāk, to visu pārdomādama, es jautāju sev, vai tas patiesi ir tik labi, ka viņš pārtraucis šos sakarus, arī man rodas tas pats jautājums, Lizabete sacīja, saraukusi uzacis, abas sievietes saskatījās un apklusa, viņas īsti nezināja, vai abas domā vienu un to pašu, taču pat viņu skatieni vairs nekrustojās, apritēja vairākas sekundes, viņas atgā- dinaja divas uzmanīgas kaķenes, kas pēkšņi ievelk nagus, notup- joties paslēpj ķepas zem krūtīm un pa pusei piever acis,