tāpat domā arī Bobs, Megija sacīja, tu zini, cik viņš vērīgs, viņš mani saprot, pirms esmu bildusi vārdu, taisni neticami, kā mēs uztveram viens otra domas, mums nemaz nevajag vārdu, pietiek ar skatienu, tas man atgādina mūsu attiecības ar Džeimsu Dīnu, es vēl tagad redzu, kā viņš Denverā sēdēja krustmātes Agates vecajā ādas atzveltnes krēslā, cieši raudzīdamies manī ar savām skumjajām acīm, un klusēja, tu taču atceries, cik viņam bija saviļņojošas acis, pilnas, tā sakot, visas pasaules skumju, ja runājam par Bobu, tad tas nav gluži tāpat, viņš ir tik bikls, viņam tik ārprātīgi bail izrādīt jūtas, ka es pat nezinu, vai varēšu šovasar pavēstīt par mūsu saderināšanos, kā biju domājusi, bet vai tad viņš patiešām . . .? ievaicājās Lizabete, paceldama uzaci, nē jel, tā tu nedomā, Megija sacīja, izslējusi sārto seju un izstiepusi pilnīgās lūpas, tas nav Boba stilā, viņš nav pat mēģinājis mani noskūpstīt, viņš ir tik smalkjūtīgs, nekad nekādu tamlīdzīgu žestu, viņa dabā ir pustoņi un nianses, paklausies, mēs reiz divatā staigājām pa pilsētu un pētījām skatlogus, viņam ļoti iepatikās balta blūzīte ar melnām svītrām, un viņš sacīja: cik jauka, traki skaisti izskatās, man gribētos tādu nopirkt, es sāku smieties kā negudra, vai, Bob, un tu šitādu valkātu, mīļā! viņš pietvīka, tā samulsa, ka nosarka līdz ausīm, un, ātri nevērsies, sacīja: nē taču, ne jau es, es domāju par tevi, es domāju, cik labi tev tā piestāvētu, es kļuvu mēma, biju pavisam izsista no sliedēm, jo, redzi, tādā veidā viņš deva mājienu par mūsu kopdzīvi vēlāk, kad būsim apprecējušies, jutos tik aizkustināta, ka satvēru viņa roku un klusēdama paspiedu, bet pat tas jau bija Bobam par daudz, viņš atbrīvoja roku un sacīja pavisam strupi: tu esi jukusi, Megija, kas tev uznāca?, viņš ir apburošs, vai ne?,
jā, protams, Lizabete sacīja, nolaidusi acis un grozīdama pirkstos cigareti, viņas piere bija norasojusi sviedriem, starp krūtīm, padusēs miesa mirka vienos sviedros, istabās nebija kondicionētā gaisa, viņa ievilka dūmu no mentola cigaretes un nopūzdamās domāja: un tagad Megija atkal runās par Džeimsu Dinu un tad atkal par Sevilju, un vēl par Bobu, viņa ir vienkārši apsēsta, tā jau ir īsta slimība, ja viņa nebūtu tik laba meitene, es galu galā sāktu viņu ienīst, turklāt viņa ir tik neglīta, ka reizēm gandrīz sametas nelabi, man vienmēr gribas paņemt mutautiņu un izslaucīt viņai acu kaktiņus, liekas Lizabete sacīja, apsēzdamās uz gultas, es uzvilkšu peldkostīmu un ieskriešu baseinā, Ivans nedos tev miera, Megija sacīja, zini, viņš kļūst tiešām nepieklājīgs, nemaz nerunājot par kodieniem un astes sitieniem, o, es jau zinu, viņš ir burvīgs, tik stiprs, sirsnīgs, un tomēr vienudien viņš saņēma mutē manu potīti, kā tu zini, viņš pret mani nav vienaldzīgs, nu, un viņš vairs negribēja laist mani vaļā, es gandrīz sarijos ūdeni, man rodas šaubas, Lizabete sacīja, pieceldamās un sagriezdama labo roku aiz muguras, lai atpogātu krūšturi, vai tikai Sevilja negatavo sev vilšanos, gaidīdams brīnumu no jaunās mātītes, galu galā, ja Ivanam neizdodas pāriet no vārda pie teikuma, tad es nesaprotu, kā laimīgas laulības varētu te palīdzēt, tas ir tas pats, it kā tu pieļautu, ka vīrietis, apņēmis sievu, pēkšņi kļūst gudrāks, bet parasti notiek pretējais,
ak, Lizabete, Megija iesaucās, novērsdama acis, viņai nepatika, ka Lizabete kaila staigā pa istabu, Lizabete nezināja, kas tas ir kauns, mainot krūšturi, viņa pat nemēģināja aizsegt krūtis, Lizabete, Megija turpināja, tas jau nemaz nav tā, Sevilja nekad neko tamlīdzīgu nav teicis, viņš tikai sacīja, ka mātīte iedvesīšot Ivanam pašpaļāvību un vairošot viņa radošo sparu, un vai tas nav egoistisks viedoklis, Lizabete iebilda, patiešām varētu domāt, ka sieviete ir instruments, kam jāpalīdz tēviņam darbā, pēc tam kad viņš to izmantojis baudai, tu redzēsi, viņa turpināja, tagad, kad Sevilja atraidījis savu augstāko aprindu dāmu, viņš bez vilcināšanās metīsies uz kādu no mums: Arletu, Sūziju, mani — vai tevi — (viņa piemetināja «vai tevi», tāpēc ka Megija viņu cieši uzlūkoja), lai, kā viņš saka, vairotu savu radošo sparu, mani sajūsmina tāds eifēmisms, viņa teica, skarbi iesmiedamās, bet paklausies, Megija viņu pārtrauca nopietnā un skaļā balsī, un viņas smagnējā, sarkanīgajā skauta sejā kvēloja sašutums, bet sievietes instinkts taču liek palīdzēt vīrietim, kuru viņa mīl, es būtu apprecējusi Sevilju — tu, protams, zini, ka pirms kāda gada mēs gandrīz apprecējāmies, bet viņš nekad nevarēja izšķirties, būtībā arī viņš ir trakoti bikls, man būtu vajadzējis ņemt to lietu savās rokās, bet tu taču mani pazīsti, man šausmīgi bail, ka tas varētu izskatīties tā, it kā es citiem uzbāztos, — nu, bet ja es būtu bijusi ar mieru kļūt viņa sieva, tad vari ticēt, Lizabete, man būtu vislielākā laime dienu un nakti strādāt viņa istabā, tu jau tāpat strādā pietiekami daudz, un Arleta arī, tikai Arletai trūkst tavas fiziskās izturības, viņa ļauj sevi ekspluatēt, tā tas ir, esmu ļoti norūpējusies par viņu un par tevi /ari, Lizabete pēc brīža piebilda, jūs abas esat jukušas ar savu Sevilju, bet viņa ir tik jauka, tik maiga, viņai gaidāma vienīgi vilšanās, tu viņu mīli, vai ne? Megija pēkšņi iejautājās,
bet protams, Lizabete atbildēja, un viņas godīgā, četrstūrainā seja viegli pietvīka, viņa ir viena no pievilcīgākajām meitenēm, ko man gadījies sastapt, es negribētu sacīt, ka viņa ir tikai skaista, saproti, viņai piemīt šarms, noslēpumainība, pie durvīm klauvēja, un Boba Meninga balss vaicāja: Megija, vai drīkstu ieiet?, bet protams, viņš atvēra durvis un sastinga uz sliekšņa, viņš nekad vienkārši neiegāja kādā telpā, viņš uznāca kā aktieris uz skatuves, garš, slaids, graciozs, ar savu tumšmataino aristokrāta galvu, smalki veidoto, mazliet kumpo degunu, skaistajām, spriganajām, kastaņbrūnajām acīm zem melnajām skropstām, lokanajām rokām ar gariem, smalkiem pirkstiem (viņš nekad nebāza rokas kabatās, sēdēdams nekad nesakrustoja kājas, viņš allaž zināja visu, ir ezoteriskos romānus, ir avangardiskās filmas, ir pašu modernāko mūziku un pašus jaunākos dzejniekus), nu, pie velna! Lizabete sodījās, staipīdama roku aiz muguras, vai palīdzēt? Bobs jautāja ar valdzinošu smaidu, paspēra divus soļus lidz istabas vidum, netaustoties, vienā rāvienā, savilka kopā abas krūštura malas un aizāķēja tās, burvīgs peldkostīms, viņš sacīja, pieliekdams galvu, nu, zini, man tavi komplimenti nav vajadzīgi, Lizabete atcirta, viņš pavilcinājās, ar gandrīz teatrālu kustību izslēja skaisto galvu un labu brīdi stāvēja nekustīgā, nevērīgā pozā, izgorījis gurnus, atspiedis pret sienu slaido roku, un tad ierunājās savā dziedošajā balsī: paklausieties, manas mīļās, es nesu jums svarīgu vēsti, nupat ar doktora Seviljas gādību ieradās Ivanam lemtā laulene, mēs pašlaik gatavojamies ielaist viņu nākamā vīra mājoklī, un, es domāju, aiz mīlestības pret Ivanu un cieņas pret viņa tēvu Sevilju jūs gribēsit būt klāt šai ceremonijā, pie tam jau minūtes piecas profesors Sevilja neatlaidīgi prasa pēc jums, vai tu nevarēji to pateikt agrāk? jautāja Lizabete, paraustīdama platos plecus.
Nervoza, satraukta, taču ar ziņkārīgu aci vērodama visu, kas notiek apkārt, delfīnu mātīte gulēja uz nestuvēm, un nestuves šūpojās tauvas galā, jo tās ar vinču nupat bija nolaistas baseinā. Ivans uzturējās otrā baseina malā, pāris pēdu zem ūdens, nekustīgs, uzmanīgs, ar astes spuru tikko manāmi kuldams ūdeni.