Galvu viņš bija izslējis un ar vingru, spēcīgu kustību grozīja to pa labi un kreisi, vērodams delfīnu mātīti drīz ar vienu, drīz otru aci. Tai pašā laikā viņš izgrūda īsus, pārtrauktus svilpienus, ko reproducēja skaļrunis. Delfīnu mātīte vēl nebija atbildējusi ne ar skaņu, varbūt tāpēc, ka viņu satrauca nestabilais stāvoklis un šūpošanās gaisā, tomēr viņas plaksti, kas klusuma brīžos bija nekustīgi, sāka cilāties, tiklīdz atskanēja Ivana svilpiens.
Sevilja, ģērbies baltās audekla biksēs un sporta kreklā, jauneklīgu stāvu, kraukļa melniem matiem, tumšām acīm, možs un nepacietīgs, stāvēja pa kreisi no vinčas; viņam blakus, katrs pie savas rokas, bija Pīters un Maikls, abi krietnu galvas tiesu par viņu garāki, Pīters gaišmatis, Maikls šatēns, abi tikai peldbiksī- tēs, vienlīdz atlētiska auguma, iedeguši, nesasprindzināti, īsi apcirptiem matiem, ar bedrītēm lūpu kaktiņos, skaistiem, baltiem zobiem un atklātu smaidu: viņi izskatījās apbrīnojami veselīgi, pašapzinīgi un labi paēduši.
Tiklīdz Lizabete un Megija parādījās uz barakas sliekšņa un aiz viņām pavīdēja Boba garais stāvs, Sevilja nepacietīgi pamāja viņiem, lai nāk tuvāk. Lizabete un Bobs pielika soli, bet Megija metās teciņus, jo viņa jutās it kā mazliet vainīga, ieraudzīdama līdzās abiem puišiem Sūziju un Arletu: visi grupas locekļi jau bija tur.
— Es jūs sapulcināju, — Sevilja sacīja, raudzīdamies te vienā, te otrā ar savām tumšajām, mirdzošajām, priecīgajām acīm, — tāpēc ka man negribētos atkārtot kļūdu, kādu pieļāvu ar Minu. Atcerieties, es biju pilnīgi pārliecināts, ka Mina sapratīsies ar Ivanu, un tāpēc kopš- paša sākuma neiedomājos organizēt delfīnu pāra novērošanu. Jūs zināt, kādas tam bija sekas: mums nav skaidrs, kas notika starp viņiem naktī, īsi sakot, viņu šķiršanās īstais iemesls palicis nezināms. Šoreiz mēs būsim stingrāki un novērosim viņus dienu un nakti, nomainīdami cits citu postenī. Kad sa- tumsīs, baseinu apgaismos reflektori. Es jūs sadalīju grupās pa divi: viens novēros delfīnu pāri no augšas, otrs pa zemūdens iluminatoru, abi novērotāji varēs sazināties pa telefonu, un katrs ierakstīs savus vērojumus magnetofona lentē. Abiem dežurantiem būs arī kinokamera. Ik pēc divām stundām dežuranti mainīsies.
Te būs laika iedalījums, — Sevilja turpināja, izvilkdams no kabatas papīra lapu. — No pulksten astoņpadsmitiem līdz divdesmitiem virspusē dežurēs Sūzija, pie iluminatora — Pīters; no pulksten divdesmitiem līdz divdesmit diviem virspusē Maikls, pie iluminatora Lizabete; no pulksten divdesmit diviem līdz divdesmit četriem virspusē Megija, pie iluminatora Bobs, no pusnakts līdz pulksten diviem virspusē Arleta, pie iluminatora es, no pulksten diviem līdz četriem virspusē Sūzija, pie iluminatora Pīters, un tā tālāk… Esmu paredzējis dežūras līdz pulksten divpadsmitiem rītdien, bet varbūt tās būs jāturpina. Megija piespraudīs sarakstu pie dēļa.
Selvija uz brīdi apklusa un tad jautāja:
— Varbūt kādam ir kas piebilstams?
Sūzija pacēla roku, un Sevilja draudzīgi paskatījās uz viņu. Viņa ar Maiklu un Arletu bija trīs vislabākie laboratorijas darbinieki. Sūzija bija trausla gaišmate ar ļoti harmoniski veidotu profilu, kāds bieži pauž vēsu snobismu, taču acu izteiksmes dēļ Sūzi- jas seja radīja patīkamu godprātības iespaidu.
— Cerams, ka filmas kinokamerai un magnetofona lentes sagādātas? — viņa jautāja.
— Es uzdevu par to parūpēties Pīteram.
— Un Pīters ir jau parūpējies, — atbildēja Pīters.
Viņš smaidot uzlūkoja Sūziju, un Sūzija savukārt uzsmaidīja viņam. Iestājās klusums, bet tad Lizabete ierunājās diezgan agresīvā tonī:
— Es ievēroju, ka visās maiņās ir viens puisis un viena meitene …
— Un kas par to? — Sevilja jautāja, saraukdams biezās, melnās uzacis.
— Un ka parasti meiteni jūs esat nolicis virspusē, bet puisi pie iluminatora.
— Runājot par jums, Lizabete, tas nav tā, jūs es esmu nolicis pie iluminatora.
— Taču tā tas ir ar pārējām meitenēm, — Lizabete turpināja, it kā apsūdzēdama Sevilju.
Sevilja uzmeta acis papīra lapai.
— Jā, jums taisnība. Nu, un tad?
— Tā kā postenis pie iluminatora ir svarīgāks nekā augšā, man rodas jautājums, vai jūsu izvēli nenosaka antifeministiski aizspriedumi.
— O, nedomāju vis, — Sevilja pasmaidīdams sacīja. — Neapzinos, ka man piemistu tādi aizspriedumi. Es izvēlējos iluminatoru puišiem un pats sev tikai tādēļ, ka tur dežurēt ir mazliet grūtāk nekā augšā.
— Tādā gadījumā, — Lizabete nerimās, — kāpēc man jūs liekat dežurēt pie iluminatora?
— Paklausieties, Lizabete, jūs taču nevarat apvainot, ka esmu antifeminists, likdams trim meitenēm dežurēt augšā, un tai pašā laikā pārmest man, ka esmu pret jums, ierādīdams jums vietu pie iluminatora. Vai nu vienu, vai otru, vajag izvēlēties.
Visi neviļus pasmaidīja, un Lizabete sacīja, nevienu neuzlūkodama:
— Tādā gadījumā es izvēlos un atkārtoju savu jautājumu: kāpēc es esmu vienīgā meitene, kurai jūs esat ierādījis vietu pie iluminatora?
Sevilja noplātīja abas rokas un, jau zaudēdams pacietību, atteica:
— Es nezinu, tā ir nejaušība.
— Psiholoģijā nav nejaušību, — Lizabete teica, — ir tikai neapzināti stimuli.
— Nu, labi, — Arleta mundri ierunājās, — sacīsim, ka misters Sevilja ierādījis jums vietu pie iluminatora aiz neapzinātas cieņas pret jūsu atlētiskajām dotībām.
Visi atkal pasmaidīja. Lizabete pārmetoši paskatījās uz Arletu, acīs viņai saskrēja asaras, viņa novērsās un iecirtīgi klusēja. Sevilja kādu mirkli uzmanīgi vēroja viņu, tad pārlaida skatienu visiem līdzstrādniekiem un sacīja vienaldzīgā balsī:
— Ja jūs vēlaties apmainīties savā starpā, pats par sevi saprotams, es dodu jums pilnīgu brīvību.
— Man nav nekādu iebildumu pret sadalījumu, — Lizabete aizkaitināta sacīja. — Man ir pilnīgi vienalga, vai es dežurēju kopā ar X, Y vai Z.
Viņa uzgrieza pārējiem muguru un stingu skatienu raudzījās barakā, it kā viņu nemaz neinteresētu tas, kas tūlīt notiks baseinā.
Iestājās klusuma brīdis, pēc kura Sevilja turpināja:
— Pirms ielaižam jauno dāmu ūdenī, es gribu piebilst: nedomājiet, ka jums jārunā oficiālā un samākslotā tonī, kaut arī jūsu novērojumi tiks ierakstīti magnetofonā. Izsakieties pavisam dabiski un brīvi. Runājiet absolūti visu, ko jums gribas. Jebkurā gadījumā šīs lentes paliks laboratorijā, un, ja vēlāk pēc tām vajadzēs rakstīt piezīmes, mēs izdarīsim visus nepieciešamos īsinā- jumus. Galu galā mēs pašlaik gatavojamies pētīt delfīnu izturēšanos, un ļoti iespējams, ka kāds no jums spontāni izsaka piezīmi, kas kaut ko var dot tālākai analīzei. Sāksim, Maikl. Ir laiks iepazīstināt Ivanu ar viņa nākamo lauleni.
— Jūs vēl neesat mums pateicis, kā viņu sauc, — Megija iebilda.
— Patiešām! — Sevilja izsaucās, sasizdams plaukstas.
Viņš pārlaida apkārtējiem ašu skatienu un smaidīdams sacīja:
— Lizabete, lai pierādītu jums, ka nav notikusi nekāda sazvērestība pret jūsu dzimumu vai jums pašu, es lūdzu jūs nokristīt Ivana sievu.
Lizabete apcirtās uz papēža un ielūkojās viņam taisni acīs.
— Jūs runājat tā, it kā es slimotu ar vajāšanas māniju, — viņa dzēlīgi piezīmēja.
— Nebūt ne, — Sevilja atbildēja. — Tā es nemēģināju iztulkot jūsu iebildumus.