— Kā tad jūs tos iztulkojāt? — viņa izaicinoši atjautāja.
Sevilja pacēla abas rokas.
— Es tos vispār nemēģināju tulkot!
Iestājās klusums, Megija pastiepa uz priekšu savu smagnējo, sārto seju un sparīgi sacīja:
— Klausies, Lizabete, nesāc atkal! Nabaga dzīvnieks gaida, aši izdomā vārdu.
— Sauksim viņu par Besiju! — Lizabete drūmi sacīja.
MAŠĪNRAKSTS PĒC MAGNETOFONA LENTES PAR IVANA UN BESIJAS IZTURĒŠANAS NOVĒROJUMIEM NO VIRSPUSES UN PA ILUMINATORU PIRMS PROFESORA SEVILJAS IZDARĪTIEM ĪSINĀJUMIEM. 1970. GADA 6. MAIJS UN NAKTS NO 6. MAIJA UZ 7. MAIJU.
SŪZIJA: — Te virspuse. Pulkstenis rāda 18 un 5 minūtes. Vinča nolaiž Besiju ūdenī. Ivans nekustas. Maikls iekāpj baseinā un izvelk Besijas sānu spuras no caurumiem, kas ietaisīti nestuvju audeklā. Besija jauj viņam rīkoties. Viņa izturas rārņi un neliekas vairs satraukta.
PITERS: — Te iluminators. 18.10. Hallo, Sūzija, vai tu mani dzirdi?
SŪZIJA: — Jā.
PITERS: — Es ļoti labi redzu Besiju, bet kur ir Ivans? Mana redzes laukā viņa nav.
SŪZIJA: — Viņš ir no tevis pa labi, pašā stūrī. Viņš nekustas. Skatās uz Besiju. (Klusums.) Cik rāda tavs pulkstenis?
PĪTERS: — 18.11.
SUZIJA: — Es noregulēšu savu pulksteni pēc tava. Vai dzirdi svilpienus? Viņš svilpo, un viņa atbild.
PĪTERS: — No šejienes skaļrunis nav dzirdams. Bet es ļoti labi redzu Besiju. Man liekas, viņa nav tik liela un tik gara kā Ivans. Viņa nemaz nekustas, tikai palaikam izliec muguru, lai ieelpotu gaisu. Acīmredzot viņa ļaus Ivanam tuvoties, pati nesperdama pirmo soli. (Klusums.) Viņas acīs mirdz sievišķīga viltība^
SUZIJA: — O, Pīter! (Smejas.)
PITERS: — 18.15. Man gribētos, lai viņš beidzot izšķiras. Ko viņš dara?
SŪZIJA: — Skatās uz viņu drīz ar labo; drīz kreiso aci un svilpo. (Klusums.) Viņš sakustas. 18.16.
PITERS: — Ā, es viņu redzu! Viņš papeldēja Besijai garām kādu divu metru attālumā. Nu\atkal peld garām un met loku. Be- sija paliek nekustīga.
SŪZIJA: — Viņa apļi kļūst aizvien mazāki un mazāki.
PĪTERS: — Peldot gar iluminatoru, viņš man aizsedz Besiju. Nē, nē, kad noliecos, varu redzēt. Viņa nekustas, bet paslepšus seko viņam ar aci. (Klusums.)
SŪZIJA: — 18.20. Man jau sāk apnikt tie apļi. Kas par ceremonijām!
PITERS: — 18.22. Nupat nofotografēju. Ceru, ka būs redzams, kā Besija viņu zagšus vēro.
SŪZIJA: — Uzmanību! Viņš apstājas un iekārtojas viņai blakus. Gluži kā divi sānu pie sāna noenkuroti kuģi. 18.25.
PITERS: — Besija man daļēji aizsedz «blakus kuģi». Bet es redzu aiz viņas astes Ivana asti. Vai galvas abiem ir vienā līmenī?
SŪZIJA: — Jā.
PITERS: — Tad Ivans noteikti ir lielāks par Besiju. Es viņu redzu ļoti labi. Viņa mirkšķina plakstus.
SŪZIJA: — Tu joko!
PITERS: — Nemaz ne. Saku tikai to, ko redzu: viņa mirkšķina. Bet ko dara viņš?
SŪZIJA: — Viņš berzē galvu pret Besijas galvu. Tūlīt nofotografēšu. Nepaguvu. Viņa peld projām.
PĪTERS: — Tagad es viņu redzu ļoti labi. Viņa attālinās no Ivana; viņš nekustas.
SŪZIJA: — Nekustas, bet vaukšķ. Viņš ir neapmierināts.
PITERS: — Un kādi ir vaukšķieni?
SŪZIJA: — īsi, spēcīgi, spalgi. Viņš sauc to atpakaļ. Neizskatās visai laipns. Besija atgriežas. 18.30. Ivans piespiežas pie viņas sāniem.
PĪTERS: — Redzu abus ļoti labi. Ivans ir gandrīz pie paša iluminatora. Besija aiz viņa. Ivans raugās manī. Varētu gandrīz sacīt, ka viņš man met ar aci! Es fotografēju. Man gribētos uztver^ viņa izteiksmi.
SŪZIJA: — Abi kopā aizpeld.
PITERS: — Es viņus vairs neredzu.
SŪZIJA: — Viņi peld gar baseina malu pulksteņa rādītāju virzienā. 18.35.
PITERS: — Redzu viņus peldam garām.
SUZIJA: — Viņš turas malas pusē, varbūt tāpēc, lai Besija neapdauzītos pret baseina sienām. Viņš laikam domā, ka Besija nepazīst baseinu tik labi.
PĪTERS: — Jā, liekas, tev taisnība. Viņš peld mazliet pa priekšu Besijai. Izskatās, it kā viņš to aizsargātu un vadītu.
SŪZIJA: — Kad viņi beigs riņķot? Es izslēdzu magnetofonu.
PĪTERS: — Es arī. '
SUZIJA: — Te virspuse. Pīter, es ieslēdzu magnetofonu.
PITERS: — Labi.
SUZIJA: — 18.4-5. Viņi vel aizvien riņķo. Tas var ieilgt. Ko tu dari?
PITERS: — Sēžu, smēķēju un garlaikojos- Vai viņi svilpo?
SUZIJA: — Jā, nepārtraukti.
PĪTERS: — Tātad viņi pastaigājas un tērzē. Vai viens no viņiem nesvilpo biežāk?
SŪZIJA: — Jā, Ivans. Besija svilpo diezgan reti.
PITERS: — Secinājums skaidrs: viņš tai saka glaimus, un Besija klausās.
SŪZIJA (smiedamās): — Es izslēdzu magnetofonu.
PĪTERS: — Es arī.
SUZIJA: — Te virspuse. Ieslēdzu magnetofonu, lai ierakstītu izsaukumu. 19.45.
PITERS: — Es tāpat. Es mirstu aiz garlaicības, un vēl vairāk man gribas ēst. Viņi jau riņķo stundu un desmit minūtes. Vai Ivans vēl vienmēr svilpo?
SŪZIJA: — Svilpo.
PITERS: — Kādus zelta kalnus viņš tai sola!
SŪZIJA: — Es nebūtu domājusi, ka var flirtēt tik ilgi.
PITERS: — Neesi tik nepacietīga.
SŪZIJA (smiedamās): — Liekas, būs labāk, ja izslēgšu magnetofonu. Bet tu vari turpināt sarunu.
PITERS: — Labi.
SUZIJA: — Te virspuse. Dodu tev Maiklu. Pulkstenis ir divdesmit.
PĪTERS: — Es tev pievienošos ēdamistabā, tikko atnāks Lizabete. Hallo, Maikl, tu būsi vīlies. Viņi riņķo jau veselu stundu un divdesmit piecas minūtes. īsti gargabalnieki, nevis jaunlaulātie …
MAIKLS (smiedamies): — Vai nebija nekā interesanta?
PĪTERS: — Jā, sākumā. Tuvošanās bija interesanta. Lizabete ir klāt. Dodu tev viņu.
LIZABETE: — Šeit iluminators. Kas jauns?
MAIKLS: — Te virspuse. Pīters teica, ka viņi tā riņķojot jau stundu un divdesmit piecas minūtes.
LIZABETE: — Tas ir jautri. (Klusums.)
MAIKLS: — Viņi ir tik mīļi, izskatas ka veci draugi.
LIZABETE: — Man jau sāk reibt galva. Ceru, ka viņi tā neriņķos divas stundas no vietas. (Klusums.) Es-izslēdzu magnetofonu.
MAIKLS: — Es ari.
LIZABETE: — Te iluminators. 20.25.
MAIKLS: — Te virspuse.
LIZABETE: — Ivans izrāvās uz priekšu, un viņa to panāca.
MAIKLS: — Novērojums apstiprinās. Viņi izrāda zināmu satraukumu. Tā vairs nav mierīga pastaiga kā sākumā. (Klusums.) Debesis noskaidrojās, spīd mēness. Jauks laiciņš.
LIZABETE: — Tev laimējas.
MAIKLS: — Ja vēlies, varam mainīties. Es iešu pie iluminatora, bet tu nāc augšā.
LIZABETE: — Es protu novērtēt tavu smalkjūtību, bet man ir ļoti labi tepat.
MAIKLS: — Tāpēc jau nevajag mani tik augstprātīgi atgrūst.
LIZABETE: — Es tevi neatgrūžu.
MAIKLS: — Kā nu ne . . . Es tikai gribēju būt laipns pret tevi.
LIZABETE: — Nejūtu nekādas nepieciešamības.
MAIKLS: — Pateicos. (Klusums.) Klausies, Lizabete, ja tu gribēji dežurēt kopā ar kādu citu, tev tikai vajadzēja pateikt man, es nemaz nedusmotos.
LIZABETE: — Saproti taču, ka es nevienam nedodu priekšroku. Man pilnīgi vienalga, tu vai kāds cits.
MAIKLS: — Tu esi ļoti mīļa.
LIZABETE: — Atvaino, bet jūs visi man krītat uz nerviem ar savu pieglaimīgumu.
MAIKLS: — Kādi «jūs»?
LIZABETE: — Tu, Sevilja, pārējie… Jūs visur vadāties pēc dzimuma.
MAIKLS: — Un tu ne? Tev laimējies piedzimt par sievieti.