MEGIJA: — Atkal kož, kur vien tiek klāt. Vai mums vēlreiz jāapraksta visi šie kodieni? Tas taču ir viens un tas pats.
BOBS: — Nē. Viņi sāk atkal riņķot. Tā ir nomierināšanās. Mierīgas fāzes mijas ar neprāta brīžiem.
MEGIJA: — Vai drīkstu pa to starpu tev kaut ko pajautāt?
BOBS: — Drīkst.
MEGIJA: — Man vienmēr gribējies tev pavaicāt: vai tu esi katolis?
BOBS: — Nē. Vēl ne. Bet mani ļoti pievelk katoļticība.
MEGIJA: — Kas tevi tajā pievelk?
BOBS: — Disciplīna un grēksūdze.
MEGIJA: •— Neesmu pārliecināta, vai tevi saprotu.
BOBS: — Katrā ziņā tagad nav īstais brīdis tādām pārrunām.
MEGIJA: — Bet, tā kā nav nekā ko piezīmēt…
BOBS: — Pareizi. Es izslēgšu magnetofonu un izsmēķēšu cigareti.
MEGIJA: — Šeit virspuse. 23.35. Viņi atkal satraucas.
BOBS:—Jā, es redzu. Besija paslīd zem Ivana, Ivans guļ nekustīgi. Besija kož viņa vēdera spraugā. Viņam notiek erekcija. Jānofotografē. Pirmoreiz es to redzu tik skaidri un tuvu. Ļoti interesanti.
MEGIJA: — Kas ir interesanti?
BOBS: — Es neteicu, ka interesanti.
MEGIJA: — Tu nupat to teici.
BOBS: — Nē taču.
MEGIJA: — Lūdzu piedošanu, bet pagriez atpakaļ magnetofona lenti, tu pats dzirdēsi.
BOBS: — Paklausies, vai tu reiz beigsi mani urdīt?
MEGIJA: — Nedusmojies. Es tikai gribu šo to iemācīties. Kā jau teicu, es neesmu zoologs.
BOBS: — Es nedusmojos. (Pauze.) Un nemaz neatsakos tev paskaidrot. Kā tu varēji ievērot, erekcija bija momentāna.
MEGIJA: — Vai citiem zīdītājiem tā nav?
BOBS (smiedamies): —• Nē.
MEGIJA: — Kāpēc tu smejies?
BOBS: — Bet es nemaz nesmejos… Vai tu gribi, lai es tev paskaidroju, jā vai nē?
MEGIJA: — Jā.
BOBS: — Delfīnu dzimumloceklim ir divas īpatnības. Pirmkārt, to veido nevis asinsvadi, bet gan fibrillas, tāpēc tas ne piebriest, ne arī pagarinās. Penis izlec no vēdera spraugas kā dunča asmens no maksts.
MEGIJA: — Vai tu izdomāji šādu salīdzinājumu?
BOBS: — Nē, Sevilja.
MEGIJA: — Jauki, tas ir interesants.
BOBS: — Paklausies, tu taču nesāksi atkal!
MEGIJA: — Kas tev noticis? Cik tu esi jūtīgs! Kad tu nupat smējies, es nemaz nedusmojos.
BOBS: — Es nesmējos.
MEGIJA: — Kā tad ne!
BOBS: — Piedod, bet es nesmejos.
MEGIJA: — Galu galā tas nav svarīgi. Tu sacīji: divas īpatnības. Kāda ir otrā?
BOBS: — Otro tu pati vari redzēt. Delfīna penis nav taisns, tas apmēram par divdesmit grādiem noliekts uz kreiso pusi. Tāpēc Ivans pašlaik mēģina tuvoties Besijai no labās puses un perpendikulāri savas kustības virzienam, mazliet sazvēlies uz sāniem. Skaties, lai viņš tiktu Besijai klāt, viņai jāpeld daudz lēnāk un jāpagriežas uz kreisajiem sāniem.
MEGIJA: — Neizskatās, ka viņa to saprastu.
BOBS: — Nē. (Klusums.) Nekas neiznāca. 22.45.
MEGIJA: — Viņi atkal sāk riņķot. Varbūt Besija domā, ka Ivans pārāk maz viņu aplidojis.
BOBS: — Ir nu gan izskaidrojums.
MEGIJA (pēc pauzes): — Man grūti saprast, kāpēc cilvēki to visu saista ar grēku. Tas izskatās tik nevainīgi. ..
BOBS: — Ar delfīniem tas notiek nevainīgi. Ar mums ne.
MEGIJA: — Kāpēc ne?
BOBS: — Tas prasītu pārāk garus paskaidrojumus.
MEGIJA: — Tu sacīji, ka tev patīkot katoļticība. Jāatzīstas, ka arī to es nesaprotu.
BOBS: — Pēc manām domām, ir ļoti labi, ja cilvēks var kādam pateikt, kas viņš ir un ko viņš dara, un saņemt piedošanu.
MEGIJA: — Bet tieši tas man liekas bīstami: kāds cits tev piedod. Tas ir tā; it kā cilvēka sirdsapziņa būtu kaut kur ārpus viņa.
BOBS: — Tu esi puritāne. Tavs dievs nav nekāds dievs. Tā ir tava sirdsapziņa.
MEGIJA: — Nē, nemaz ne. Es nebūt neesmu puritāne.
6*
BOBS: — Paklausies, šobrīd nav īstais laiks to pārspriest. Pa-
83
runāsim vēlāk. (Klusums.) Viņi ir pavisam mierīgi. Izmantošu šo brīdi, izslēgšu magnetofonu un aiziešu pēc cigaretēm. Man vairs nav cigarešu.
MEGIJA: — Labi.
BOBS: — Šeit iluminators. 23.50. Atsākās cīniņš, atkal kodieni un kniebieni. Mēs toš neaprakstīsim, es tikai pēc hronometra uzņemšu laiku.
MEGIJA: — Man liekas, miera brīži ir garāki par sasprindzinājuma momentiem.
BOBS: — Noteikti. Citādi viņi būtu pilnīgi zaudējuši spēkus. Paskaties uz viņiem! Kāda aizrautība!
MEGIJA: — Savā ziņā ir prieks to visu redzēt. Viņi izskatās tik apmierināti. Šķiet, ka viņi smejas.
BOBS: — Tu atkal tulko pēc sava prāta.
MEGIJA: — Vai viņi nav vēl aizrautīgāki nekā nupat? Vai nav manāms crescendo?
BOBS: — Jā, liekas gan, bet to ir grūti novērtēt precīzi.
MEGIJA: — Kāda enerģija! Iedomājies, ir jau pusnakts, un seanss ilgst jau sešas stundas! Šie dzīvnieki ir neticami vitāli, Bob, dodu tev Arletu.
ARLETA: — Bobs? Vai varat man īsumā pastāstīt?
BOBS: — Atvainojiet, es jau pašlaik stāstu misteram Seviljam.
SEVILJA: — Šeit iluminators. 0.03.
ARLETA: — Šeit virspuse, 0.03.
SEVILJA: — Kodienu fāze ilgst kopš 23.50. Erekcija 22.45, bet bez pārošanās. Viņa nav ļāvusies.
ARLETA. — Vai lēcieni jau sākušies?
SEVILJA: — Nē, vēl ne. Tikai glāsti un kodieni. (Klusums.) Vai jūs dzirdat kliedzienus?
ARLETA: — Ļoti daudz. Viņi kliedz nemitīgi.
SEVILJA: — Vai Ivana kliedzienos nesaklausāt angļu valodas skaņas?
ARLETA: — Nē, nevienas.
SEVILJA: — Kā jūs raksturotu šos kliedzienus?
ARLETA: — Vai fonētiski?
SEVILJA: — Nē, cilvēciski. Pec analoģijas.
ARLETA: — Es sacītu, ka tie ir sajūsmas kliedzieni. Protams, manā interpretējumā.
SEVILJA: — Jūs zināt manu viedokli. Nav iemesla a priori noraidīt antropomorfisku interpretāciju. Ir maldīgi uzskatīt cilvēku par radījumu, kas būtiski atšķiras no augstākajiem zīdītājiem. Tikai cilvēka parvēnija augstprātība vedina uz tādām domām. (Klusums.) 0.10. Atkal aprimums. Cīņas un kodienu fāze ilga divdesmit minūtes.
ARLETA: — Kāda vitalitāte!
SEVILJA: — Jā, tiešām apbrīnojama. No tāda viedokļa raugoties, cilvēks ir deģenerējies. (Klusums.) Jāatzīstas, ka man ir gandrīz lampu drudzis. Bīstos, ka var nekas neiznākt.
ARLETA: — Bailēm nav nekāda pamata. Ivans paklausīs instinktam.
-SEVILJA: — Bet viņš neklausīja instinktam, kad bija kopā ar Minu. Nedrīkst aizmirst, ka Ivans ir delfīns, kuru audzinājuši cilvēki. Tas ir ačgārns Mauglis. Un varbūt aiztures refleksi viņā ir jau par daudz spēcīgi. Jūs nevarat iedomāties, kā es dusmojos uz sevi, ka nenoorganizēju novērošanu toreiz, kad atvedām viņam Minu. Es domāju, ka viss izdosies pats no sevis. Tā bija kļūda. Delfīna erotika laikam gan ir tikpat sarežģīta kā cilvēka erotika, tagad esmu par to pārliecināts.
ARLETA: — Ja arī mēs izdarījām kļūdu, tad vismaz esam kaut ko no tā mācījušies. Vai man jums jāatgādina, ka panākumus veido vesela virkne pārvarētu neveiksmju?
SEVILJA (smiedamies): — Jūs mani ķircināt! Viņi aprimuši. Es izslēdzu magnetofonu.
ARLETA: — Šeit virspuse. 1.05. Viņi kļūst atkal satraukti.
SEVILJA: — Jā, redzu. Es domāju, ka viss būs kārtībā.
ARLETA: — Kāpēc?
SEVILJA: — Abi dzīvnieki jau iedraudzējušies. Tas redzams aprimuma brīžos.
ARLETA: — Tūlīt viņi sāks atkal plosīties.
SEVILJA: — Jā, viņš atkāpjas un metas viņai virsū, it kā gribēdams triekt savu galvu pret viņas galvu.
ARLETA: — Vai tādā veidā delfīni nenogalina haizivis?