SEVILJA: — Jā, bet pārošanās laikā nāves deja kļūst par rotaļu. Vai redzējāt? Pēdējā brīdī viņš veikli- izvairījās un lika lietā visu savu sparu, lai paberzētos ar savu ķermeni gar viņas ķermeni visā. garumā.
ARLETA: — Interesanti, kas notiktu, ja arī Besija vienlaikus pagrieztos uz to pašu pusi.
SEVILJA: — Nav ko baidīties, šī plosīšanās tiek brīnišķīgi kontrolēta. Skatieties! Viņš atkal sāk.
ARLETA: — Cik vētrains glāsts!
SEVILJA: — Jā. Tas ir uzbrukums. Uz dzīvību un nāvi. Uzbrukums, kas beidzas ar glāstu.
ARLETA: — Un kādu glāstu! Varētu domāt, ka dzirksteles vien nošķīdīs.
SEVILJA: — Ievērojiet ka berzējoties Ivans pagriežas uz sāniem. Manuprāt, drīz sāksies lēcieni.
8r >
ARLETA: — Skatieties! Besija ari atkāpjas un tad metas viņam pretī!
SEVILJA: — Manuprāt, viņa grib divkāršot berzes spēku.
ARLETA: — Vai arī vienkārši vairāk sajust savu līdzdalību.
SEVILJA: — Es jau nofotografēju. Kad sāksies lēcieni, neaizmirstiet kinokameru.
ARLETA: — Nē, nē. Gatavojas jauns uzbrukums. (Viņa smejas.) Es apbrīnoju, ar kādu liekuļotu laiskumu katrs aizpeld savā stūrī pirms uzbrukuma.
SEVILJA: — Jā. Viņi ir ļoti uzbudināti un tai pašā laikā ļoti gurdi.
ARLETA: — Viņi atkal sakustas.
SEVILJA: — Gluži kā bultas šaujas viens otram pretī. Galu galā jūs dabūsit redzēt dzirksteles …
ARLETA: — Es nofotografēju.
SEVILJA: — Sāk atkal. Viņi atgriežas katrs savā stūrī kā bokseri.
ARLETA: — Patiešām nenogurdināmi! Oi, skatieties! Viņa izlēca gaisā.
SEVILJA: — Jā. Tai brīdī, kad Ivans jau grasījās viņai piedurties, viņa izvairījās, izlēca no ūdens.
ARLETA: — Kāds no tā labums?
SEVILJA: — Tāpat, dažādības pēc. Kad viņa krita atpakaļ,
Ivans sagaidīja viņu tieši tai vietā, kur viņa ieslīdēja ūdenī un berzējās gar viņu visu ieniršanas laiku.
ARLETA: — Liekas, tāds glāsts ir vēl spēcīgāks.
SEVILJA: — Jo vairāk tāpēc, ka arī viņš, savukārt, peld augšup no dziļumā. Pusceļā abi satiekas. Gluži kā dejā. Ļoti skaisti.
ARLETA: — Es neko neredzēju šļakatu dēļ. Besija mani briesmīgi apšļāca.
SEVILJA: — Vai gribat nākt pie iluminatora? Es iešu jūsu vietā virspusē.
ARLETA: — Nē, nē. Fotografējiet zemūdens deju. Jums uzņēmumi iznāk labāk nekā man. Un man ir sava priekšrocība: es dzirdu kliedzienus.
SEVILJA: — Kādus kliedzienus?
ARLETA: — Neprātīgas sajūsmas kliedzienus.
SEVILJA: — Viņi atkal atgriežas katrs savā stūrī.
ARLETA: — Es sagatavoju kameru. (Klusums.) Lieliski! Abi lēca! Ai!
SEVILJA: — Kas ir?
ARLETA: — Viņi mani apšļakstīja no galvas līdz papežiem. Esmu caurcaurēm slapja.
SEVILJA: — Ejiet aši pārģērbties.
ARLETA: — Nē, ne! Neparko pasaulē. Tas ir tik aizraujoši. Vai jūs viņus redzat? Vai redzat viņu galvas! Viņi smejas. Smejas aiz sajūsmas. Viņi izskatās tik laimīgi, ka man gribētos būt viņu vietā.
SEVILJA: — Man radās tāda pati doma. (Klusums.) Pulkstenis 1.25. Jau divdesmit minūtes viņi uztur šo paroksismu. Viņiem ir tērauda muskuļi un sirds!
ARLETA: — Viņi grasās atkal pāriet uz kodieniem.
SEVILJA: — Tuvojas beigu fāze. Parasti pēc lēcieniem un visspēcīgākās berzēšanās notiek pārošanās. Redziet, Besija kož viņam vēdera spraugā, acumirklīga erekcija, viņš tai seko.
ARLETA: — Kāda stulbene! Liekas, viņa nesaprot, ka jāpeld lēnāk un jāpagriežas uz kreisajiem sāniem.
SEVILJA: — Jā, viņa sāk peldēt labāk.
ARLETA: — Taču ne pietiekami lēni, man šķiet.
SEVILJA: — Viņa peld vēl lēnāk un tagad pagriežas uz sāniem.
ARLETA: — Ivans piepeld viņai klāt. Vai viņš jau mēģina? Ziniet, es te, virspusē, neko daudz neredzu.
SEVILJA: — Vairākkārtējs kontakts, taču intromisijas nebija.
ARLETA: — Viņi uznirst virs ūdens ieelpot gaisu. Liekas, viņi sāks vēlreiz.
SEVILJA: — Jā. Atkal taustās. (Klusums.) Bez panākumiem.
ARLETA: — Es sāku domāt, ka ūdens nebūt nav ideāla vide mīlas aktam.
SEVILJA: — Protams, ne. Viņiem visu laiku jāpeld, brīžiem jāuznirst ieelpot gaisu, viņiem nav nekāda atbalsta punkta un, kā zināms, arī roku. Iedomājieties radījumu bez rokām, kurš mēģina mīlēties divu metru dziļumā.
ARLETA: — Mans pulkstenis rāda 1.35. Vai izdarījāt uzņēmumus?
SEVILJA: — Nē, vēl ne. Vai jūs nenāktu šurp? Ja izdosies intromisija, es gribētu, lai jūs uzņemat laiku pēc hronometra, kamēr es fotografēju.
ARLETA: — Labi, eju.
SEVILJA (pēc pauzes): — Ņemiet manu hronometru. Vai protat ar to rīkoties?
ARLETA: — Jā.
SEVILJA: — Viņš mēģina no jauna. Atkal kontakts, vēlreiz. (Klusums.) Nu ir. Beidzot.
ARLETA: — 1.46.
SEVILJA: — Tie būs labi uzņēmumi. Cik ilga bija pārošanās?
ARLETA: — 16,5 sekundes.
SEVILJA: — To es saprotu, tā ir precizitāte! Ar visām sekundes desmitdaļām! (Viņš smejas.)
ARLETA (smiedamās): — Jūs lūdzāt, lai es uzņemu laiku. Jāzina taču precīzi.. .
SEVILJA: — Jums taisnība. Viņi atkal sāk riņķot pa baseinu, laimīgi un jautri. Kādi dzīvnieki! Esmu noguris vairāk nekā vini.
ARLETA: — Es arī!
SEVILJA: — Turklāt jūs esat pavisam izmirkuši!
ARLETA: — Skriešu pārģērbties un uzvārīšu jums tasi kafijas.
SEVILJA: — Es pa to laiku pamodināšu Pīteru un Sūziju.
ARLETA: — Esmu kā salauzta. (Viņa smejas.)
SEVILJA: — Jūs esat lieliska. Mati kā oreols ap galvu, gluži kā Venēra, kas iznāk no jūras viļņiem … Zināt, Botičelli Venēra.
ARLETA: — O, pateicos, pateicos! Cik jauks kompliments! Vismaz kaut kas man ar viņu ir kopējs: es arī esmu slapja!
SEVILJA: — Atri pārģērbieties! Pa to laiku es uzvārīšu kafiju. Man tiešām nepieciešama tase kafijas.
ARLETA: — Man arī. Un vēl man gribas runāt, runāt…
V
14. maijā, tātad nedēļu pēc Ivana un Besijas kaislīgās pārošanās, trīstūkstoš kilometru no viņu mierīgā baseina nekaitīgi, rotaļīgi vēji bez mērķa klaiņoja pa Kārību jūras zemā spiediena joslu Kolumbijas pilsētas Barrankiljas platuma grādos,
kaut gan nekas nelika to paredzēt, nevainīgā klaiņošana pēkšņi beidzās, vēji sāka neparastā ātrumā virpuļot nevis pa apli, bet pa spirāli no apakšas uz augšu pulksteņa rādītājiem pretējā virzienā, deviņās stundās izveidodami milzīgu, divpadsmit kilometru augstu un simts kilometru platu piltuvi, kas jau bija tik spēcīga, ka sakūla jūru negantos viļņos, no kuriem viens, kādus divpadsmit metrus augsts, izsita caurumu kolumbiešu preču tvaikoņa «Tibu- rons» priekšgala tērauda apšuvumā, radās sūce, «Tiburons» raidīja SOS signālus, ko tūlīt uztvēra un pārraidīja tālāk ziemeļameri- kāņu \Veather Bureau lidmašīna, kura devās novērot ciklonu, Henrij, sacīja Dikensons, cenzdamies savaldīt traki lēkājošo lidmašīnu, lai uzņemtu augstumu, tev būs gods dot vārdu šai skaistulītei, es to nosaukšu par Henu, Larskis atbildēja, pieminot savu pirmo satikšanos ar meiču no Klīvlendas Augstākās lidotāju skolas, tā bija sprigana skuķe, viņš smējās, itāliete, ar tādām acīm, ka, pie velna, man liekas, Diksons sacīja, ar atvieglojumu izvadīdams lidmašīnu no piltuves, ka Hena dosies uz Kubu bilst kādu vārdiņu Kastro, ja tikai neaizšaus garām, un tādā gadījumā dabūs just Florida, pulkstenis rādīja 10.35, par Henu nosauktais ciklons, kura vēju ātrums jau sasniedza simt piecdesmit kilometru stundā, sāka oficiāli un visai intensīvi eksistēt Centrālās Amerikas un Amerikas Savienoto Valstu radioviļņos, virzīdamies pa savu postošo līkni no dienvidrietumiem uz ziemeļrietumiem Kārību jūrā, kuģi izmisīgi steidzās uz ostām, visi lidojumi pāri Meksikas-līcim tika atcelti, Kubas provincē Pinardelrio bija izsludināts trauksmes stāvoklis, Maiami radio ik stundu raidīja satraucošas vēstis, pulksten divpadsmitos Hena panāca brazīliešu kontrabandistu kuģeli, kas tirgojās ar tabaku Nikaragvas piekrastē, un ar pāris pļaukām nogremdēja, divpadsmitos piecdesmit Puertokabesas platuma grādos tā pārsteidza meksikāņu kabotāžas kuģīti un iznīcināja to ar visu desmit cilvēku lielo apkalpi, neatstājot ne pēdas, sešpadsmitos tā sasniedza Kosumelas salu un nogremdēja trīs zvejas tralerus, kas atgriezās uz Meksikas piekrasti, astoņpadsmitos ta šķērsoja Jukatanas kanālu, apmeta likumu ap Pinardelrio provinci, kur kubiešu guajiros, paslēpušies savās varas en tierra jau ar šausmām to gaidīja, tad pagriezās uz ziemeļaustrumiem, viegli skardama Kīvestu, ar mežonīgu ātrumu pārjoņoja pāri Flo- ridas jūras šaurumam un, atstādama pa kreisi Palmbīču, bet pa labi Bahamas salas, iedrāzās Atlantijas okeānā, kur pulksten deviņpadsmitos trīsdesmit tās ciklona mūžs beidzās, tomēr kāda brāzma kā no milzu okeāna atšķīries, nomaldījies bērns vēl šaustīja Ziemeļamerikas piekrasti ziemeļos no Pailmbīčas, draisko- damās noplēsa jumtus un izrāva dažas palmas, saceļot viļņus, kas applūdināja krastu piecdesmit metru platā un desmit kilometru garā joslā, un piepeši atkāpās, atstājot aiz sevis lietus gāzmu, bija deviņpadsmit un četrdesmit minūtes, necaurredzama tumsa klājās pār ceļu, Sevilja iededza sava vecā buika starmešus, iedarbināja stiklu slaucītāju, bet lietus šaltis, kas ar apdullinošu spēku dārdināja mašīnas jumtu, aizmigloja vējstiklu, kā plats ūdenskritums gāzās pār slīpo ceļu, buiks sāka slīdēt, Sevilja apstādināja auto, ieslēdza atpakaļgaitu, lēnām nobrauca labajā pusē un atbalstīja pakaļējo riteni pret ceļa betona apmali, es ceru, ka lietus drīz pāries, viņš teica, pagriezdamies pret Arletu, tad izslēdza motoru un iededza dežūrlampiņu, mazītiņā uguntiņa tūlīt radīja automobilī noslēpumainu siltuma un tuvības atmosfēru, tās stars krita uz Arletas ceļiem, iezīmēja viņas gurnus zem plānā auduma svārkiem, izkliedētā gaismā virs bāli zilās blūzītes parādījās zods, vaigi, piere, acu baltumi, pašām acīm paliekot tumsā, pavīdēja dažas vieglas cirtas no melno matu oreola, Sevilja atkal paskatījās uz vējstiklu, gar kuru šļācās ūdens straumes gluži kā jūras viļņi gar kuģa iluminatoru, pa lietus gāzmas pārplūdināto logu viņš samanīja abus gaišos starmešu plankumus un viļņojošo