1 Zaru būdiņas, kur zemnieki (guajiros) paslēpjas ciklonu laikā.
straumi, kas vēlās pa ceļa asfaltu tikpat dubļaina kā upe palu laikā, pa labi aiz tumšā stikla, kur atspīdēja Arletas profils, bija redzami divi trīs balseni bungalo un kādas vientuļas palmas siluets, bet pa kreisi un aizmugurē visu tina necaurredzama tumsa, un lietus dārdināšana pa mašīnas jumtu skanēja kā bungu rībieni džungļos, vai jums ir kāda jēga, kur mēs atrodamies? Sevilja jautāja, es runāju un nemaz nepievērsu uzmanību ceļam, bet protams, Arleta atbildēja rāmā un tālā balsī kura bija tikko sadzirdama troksnī, ko sacēla mutuļojošās straumes, triekdamās pret mašīnas pārsegu un logiem, šie bungalo pa labi ir spāņu stilā celtais motelis, jūs taču zināt, mums jābūt kādus nepilnus piecpadsmit kilometrus no laboratorijas, un tomēr es darīju pareizi, ka apturēju mašīnu, te ir tik slīpa nogāze, ka ūdens aizplūst, bet mēs varējām ieslīdēt iedobē, kur tas satek, un tad motors noslāptu, turklāt vējstikls ir gandrīz necaurredzams, pat divdesmit metru attālumā nekas nav saskatāms, bet tā taču ir ļoti labi, tikai jānogaida, Arleta sacīja, Sevilja paskatījās, viņu pārsteidza Arletas ārkārtīgi liegā un ērtā poza, pilnīgi atbrīvotais ķermenis, mierīgā, smaidošā seja, bija vairāk nekā skaidrs, ka viņa te, Seviljas acu priekšā, izbaudīja vienu no tiem pilnīgas fiziskās labsajūtas brīžiem, kas varbūt ir labākais un retākais, ko dzīve sniedz, viņas acis pustumsā maigi mirdzēja, mute bija puspavērta, šķita, ka pat viņas elpošana kļuvusi lēnāka, viņa likās iegrimusi laiskā gurdumā un uzsūca sevī lietu gluži kā stāds, viņš izstiepa labo roku un paņēma pirkstos melno matu šķipsnu, kas spīdēja kā miklas lapas tropu siltumā, viņa nekustējās, tikai raudzījās Sc- viljā ar paļāvīgām acīm, lūpas pavērās, to kaktiņi pacēlās, cik viņai brīnišķīgs smaids, tik maigs, tik uzticības pilns, it kā atklātos visa viņas būtība, kāda dziļa augstsirdība, kāds izaicinājums visam zemiskajam, kāpēc gan cilvēks tik vēlu dzīvē iemācās ne- vilties skatienā, smaidā, kā gan es nemanīju Merianas nežēlīgajās acīs neirozi, kas iedvesa viņai neprātīgu naidu pret mani, visu postošu naidu, kas spēja saēst viņu pašu gluži kā skābe, nepilnos piecos gados izkaltēt un izdeldēt, it kā inde, kuru viņa nesa sevī, būtu sadedzinājusi vairs nevajadzīgo miesu, atstājot viņai tikai skeletu — pietiekamu balstu viņas drausmīgajai kaislībai kaitēt, tikai kaitēt citiem, viņš'samirkšķināja acis, skatiens noskaidrojās, viņš atkal redzēja Arletu, bija gandrīz vai žēl izpostīt šo smaidu, pieskaroties tam ar lūpām, taču ari krūts maigo izliekumu sajauc rokas glāsts, jutekļu prieki nekad nesumējas, tie seko cits pēc cita, iznīcinot iepriekšējo, viņš vēl arvien raudzījās Arletā, turēdams pirkstos burvīgo matu šķipsnu, dīvaini bija nevis tas, ka Arleta piederēs viņam, bet gan tas, ka šī izdevība radusies tik vēlu, draudzību pret Arletu viņš bija jutis visus kopējā darba mēnešus, viņu saprašanās bija tik dzija, ka tā bija aizplīvurojusi iekāri, viņš klausījās, kā lietus šaltis rībina pa automobiļa jumtu, plūdi šķīra viņus no pasaules blāvi apgaismotajā, siltajā buika kabīnē gluži kā mīkstā, tumsas apņemtā ligzdā, tik labi bija būt diviem vien, neredzamiem pārējo cilvēku acīm kā jahtas kajītē mierīga okeāna vidū, kur neaizsniedz ne pārmetoši skatieni, nedz īgna skaudība, kas slēpjas aiz morāla nosodījuma, nedz kastrētu ļau- tiņu naids, kuri paši palaiduši dzīvi garām, viņš uzspieda lūpas uz Arletas lūpām, alkatīgi sūca, dzēra viņu, moteļa istabā viss liecināja par pūlēm padarīt iekārtojumu, cik iespējams, laucinie- cisku, griesti bija no mākslīgiem baļķiem, kamīns no mākslīgiem akmeņiem, Sevilja noliecās ar šķiltavām rokā, izšāvās liesmiņa, viņš nodzēsa gaismu ar dzelzs kalumiem rotātajos sienas svečturos, abi bija caurcaurēm izmirkuši, viņi piebīdīja gultu iespējami tuvu ugunij, drēbes, no kurām pilēja ūdens, izklāja uz krēsliem pa labi un kreisi no kamīna, lai netraucēti varētu raudzīties sprakšķošajās liesmās, pa jumtu rībināja lietus, un biezie, sarkanie audekla aizkari brīžiem noplandīja vējā, kas ielauzās pa abiem logiem, sadrebinādams aizšaujamos, viņš noguldīja Arletas galvu sava elkoņa iedobē, viņa aizvēra acis, apakšlūpa it kā piebrieda, viņa šķita dziļā mierā iegrimstam sevī, viņa izskatījās tik jauna, tik bērnišķīga, tik paļāvīga, viņš piekļāva savu kreiso vaigu pie viņas vaiga, Arletas pirksti ieķērās palagā, pār kuplajiem, melnajiem, uz spilvena klaidā izlaistajiem matiem pārslīdēja liesmas atspulgi, pēkšņi viņas galva ar pievērtajām acīm sastinga, roka palaida vaļā palagu, plauksta atvērās, Sevilja atkal dzirdēja lietus gāzmu dārdinām jumtu, it kā pašas debesu slūžas būtu tikušas vaļā, viņš pagriezās uz sāniem un laikam bija mazliet iesnaudies, jo pēc brīža viņš juta sev pie muguras kļaujamies Arletas krūtis un uz pakauša viņas karstās lūpas, bet jūs jau arī neguļat, viņa sacīja, nē, viņš atbildēja apgriezdamies un no jauna satricināts, ieraudzīdams tieši pretī viņas maigās acis un mīļo smaidu, laime ir kaut kas tik nepierasts, ka mums grūti to pazīt, kad tā ir klāt un ļāvīga un droša dodas mums rokās starp divi slaktiņiem, īsajā divdesmit gadu starplaikā, kas šķir pasaules karus, pirmo no otrā un otro no trešā, no mūsējā, kas jau klaudzina pie durvīm un patiešām būs pēdējais pasaules karš, jo pēc tā vairs nepaliks nekas ko iznīcināt, bet šobrīd, beidzamajā vētras uzbrāzmojumā, šaubām nebija vietas, pēc šā acumirkļa izjūtas varēja pazīt laimi, tā bija dzīvības uzvarošā pulsācija, mutuļojošās ūdens straumes, kas dārdināja jumtu virs viņa galvas, kā bangas triecās pret jum- stiņiem, gluži kā ar mūru graujamo mašīnu tricināja trauslo celtni, logu rāmju bultas vienā laidā drebēja savās gropēs, spējās vēja brāzmās sarkanie aizkari pacēlās un piepūtās kā baloni, ārā ap bungalo lietus gāzmas rībināja un šļācās ar tādu spēku, ka Sevilja jau iztēlojās, kā straume atrauj moteli no pamatiem un aiznes pa pārplūdušām pļavām starp peldošiem baļķiem, noslīkušiem dzīvniekiem, nogrimušiem automobiļiem, gar karalisko palmu vainagiem, kas pletās virs ūdens, kamēr noliektos stumbrus slēpa straume, un liedagu varēja pazīt vienīgi pēc applūdušo peldka- bīņu jumtiem, bet viņi kuģoja tālāk līdz pat jūrai, kas aiznesa savā plašumā viņu mazo, neiznīcināmo šķirstu, vienīgo gaismas un siltuma saliņu haosa pasaulē.