*
— Tā ir pilnīga neveiksme, — Lizabete kategoriskā tonī sacīja, atbīdīdama šķīvi. Sevilja un Arleta bija aizbraukuši tūlīt pēc vakariņām, bet visi pārējie vēl uzkavējās ēdamistabā. Tā bija vienīgā telpa ar kondicionētu gaisu, vakars nebija atnesis ne vēsmiņas, cilvēkiem trūka elpas, viņi klusēja. Lizabete atkārtoja:
— Tā ir pilnīga neveiksme.
. Viņas muskuļotie gurni plēsa vai pušu apspīlētos, īsos šortus, īsi bija arī gaišie, cirtotie mati, kas piešķīra viņai gana izskatu, runādama viņa valstīja cigareti lūpu kaktiņā; šķita, ka apjomīgās krūtis, ko vāji saturēja tumšzaļš krūšturis, nevar piederēt tai pašai personai ar platajiem pleciem un tievo vidukli.
— Es labāk uzvilkšu kreklu, — Pīters sacīja. — Ar šo kondi- cionēto gaisu es nekad netieku skaidrībā, vai man ir karsti vai auksti.
Viņš izstiepa garās, iedegušās kājas un uzlika tās uz tukša krēsla malas.
— Nesaprotu, kā tu vari to nosaukt par neveiksmi, — viņš atsāka. — Besija taču ir šeit tikai divas nedēļas.
Bobs Menings piecēlās un graciozi izstaipīja garās, lokanās rokas. Pīteram un Maiklam bija kājās īsas sporta biksītes, viņš vienīgais no puišiem valkāja pat ne džinsus, bet blāvi zilas bikses ar iegludinātu vīli, visas viņa krekla podziņas bija aizpogātas, platā apkakle ā la Shelleg atsedza glezno kaklu, skaisto, tumšmataino galvu ar mazliet pakumpo degunu viņš bija pieliecis pa labi, smalks celiņš pēc angļu modes šķīra viņa spīdīgos, ar Jardiija briljantīnu ieziestos matus, viņš nekad nesvīda, viņš smaržoja pēc lavandas un izskatījās tā, it kā nupat gluži svaigs un izgludināts būtu izņemts no kārbas.
— Es domāju tāpat kā Lizabete, — viņš sacīja savā melodiskajā balsī. — Skatīsimies uz faktiem tieši: tā ir neveiksme. Ko mēs gaidījām no šīm laulībām? Svētīgu šoku, kam vajadzēja izraisīt Ivanā jaunu pašpaļāvību.
— Un vairot viņa radošo sparu, — Lizabete piebilda ar dzēlīgu izsmieklu. — Lūdzu, neaizmirsti radošo sparu. Tam vajadzēja panākt, lai Ivans sper izšķirīgo soli un pāriet no vārda pie teikuma. Rezultātā notika pretējais.
— Nenotika vis pretējais, — Sūzija sacīja, uzlikdama savu apaļīgo roku uz Pītera krēsla atzveltnes.
Pīters pagrieza galvu pa labi un jūsmīgi viņu uzlūkoja: kāds profils, cik pareizām, noteiktām līnijām iezīmēts! Šai profilā izpaudās visa Sūzijas būtība, viņas godprātība, viņas taisnīgums — nu gluži kā māmiņa, tikai jaunaka. Pīters iebilda Lizabetei tāpēc, ka necieta viņas toni, īstenībā Lizabetes uzbrukumi iedragāja viņa pārliecību, taču, ja Sūzija nostājās viņa pusē pret Lizabeti, tas mainīja visu, tad jau viņam vajadzēja būt taisnībai.
— Kā, nenotika pretējais? — Lizabete atjautāja ar iznīcinošu nicinājumu. — Kā tev vēl vajag?
— Atvaino, ka uzdrošinos runāt tev pretī, — Sūzija sacīja, un Pīters klusu iespurdzās, — bet Ivans pēc pārošanās ir gan pārvērties un kļuvis tāds, kā mēs paredzējām. Viņš ir laimīgāks, aktīvāks, agresīvāks …
Sūzija apklusa un paraudzījās uz Megiju, kas spilgtajā kleitā ar lielām sarkanām un dzeltenām puķēm izskatījās neglītāka un sarkanīgāka nekā jebkad. Viņa nebilda ne vārda, tikai nodūra acis; savādi, ka viņa vēl nemetās uz pārrāvumu aizsardzības joslā, lai aizstāvētu savu elku Sevilju.
— Jā, kā tad, — Lizabete sacīja, — tik aktīvs, ka viņš pat vairs negrib runāt! Tu taču nevari noliegt, Sūzija, ka viņš šais divi nedēļās nav pateicis neviena vārda angliski!
— Nepārspīlē, — Pīters iebilda, — viņš ļoti labi saprot, ka mēs viņa sievu saucam par Besiju, un viņš to sauc par Bi.
— Es nekad neesmu dzirdējusi, ka viņš to sauktu par Bi.
— Es gan esmu dzirdējusi, — Sūzija teica, — un, ja tu jau priekšlaikus reizi par visām reizēm nebūtu nospriedusi, ka eksperiments nav izdevies, tad arī tu būtu dzirdējusi.
— Pieļausim, ka tā. Viņš sauc Besiju par Bi. Bravo! Kāds progress! Viens vārds. Divās nedēļās viņš izrunājis vienu vārdu. Pirms Besijas — piedodiet, Bi — ierašanās viņš katru dienu lietoja četrdesmit vārdu.
— Ir vēl kaut kas satraucošāks, — sacīja Bobs, izstiepdams garo, lokano roku un atbalstīdams to pret sienu. — Mes visi būsim ievērojuši, ka Ivans tagad atsakās no jebkura kontakta, viņš vairs negrib rotaļāties, viņš pat vairs neatbild, kad saucam viņu vārdā. Un, kad mēs gribam iekāpt baseinā, viņš kož mums stilbos.
Iestājās klusums. Kad Bobs runāja, viņa vārdos allaž ieskanējās kāda mazliet teatrāla nots, un tas radīja zināmu neveiklības sajūtu.
— Man šķiet, ka Ivana reakcija ir gluži normālā, — sadrumis ierunājās Maikls, nevienu neuzlūkodams, noliecis galvu uz krūtīm.
Sūzija uzmeta viņam ašu skatienu. Runāja, ka viņš esot līdzīgs Pīteram, jo abi bija vienāda auguma, abiem bija vienāda gaita un tādas pašas dobītes vaigos, taču Pīters, ja kāds viņu kaut mazliet mīlēja, bija pārpilns enerģijas, viņam bija tikpat grūti iegrimt skumjās kā korķim ūdenī. Maikls pārāk daudz domāja. Sūzija vairākkārt pārlaida viņam ašu skatienu: cik savādi, viņš ir skaists, pat skaistāks nekā Pīters, arī stingrāka rakstura, droši vien talantīgāks, tomēr man jau pašā sākumā vairāk iepatikās Pīters, Pīters mani vienkārši atbruņo. Lizabete gribēja kaut ko sacīt, bet Maikls, paaugstinādams balsi, turpināja:
— Viss ir ļoti vienkārši, tikai jāņem vērā viens apstāklis: Ivans ir greizsirdīgs.
«Un viņš pats,» Sūzija domāja, «vai viņš arī ir greizsirdīgs? Bet kā dēļ, kungs Jēzu, lai viņš būtu greizsirdīgs? Taču ne šīs garstilbes dēļ, kas izskatās pēc basketbola čempiones un ir tik agresīva, tik sausa, tik slikti audzināta!»
— Paklausieties, — ierunājās Pīters, atgāzdams galvu atpakaļ, lai paberzētu pakausi pret Sūzijas vēso delmu, — varbūt ir vēl kāds cits izskaidrojums: es nezinu, vai delfīnu valoda ir delfīnam dabas dota, vai tā viņam jāmācās tāpat kā cilvēku bērnam, taču vai nevar būt tā, ka Ivans pašlaik kopā ar Besiju no jauna atklāj savu dzimto valodu un tās mācīšanās prasa visas viņa spējas, bet kādudien, agri vai vēlu, viņš atgriezīsies savā cilvēku ģimenē?