— Kas par optimismu! — Lizabete iesaucās. — Kad viņš atgriezīsies pie mums, viņš katrā ziņā būs jau aizmirsis visus četrdesmit vārdus, ko mēs ar tādām pūlēm viņam iemācījām.
Sūzija izslējās krēslā un, balsī ieskanoties apvaldītam uzbudinājumam, teica:
— Lai būtu kā būdams, man liekas, nav īsti zinātniski nodarboties ar nākotnes hipotēzēm.
— Pirmais hipotēzes izvirzīja Pīters, — Lizabete vēsi aizrādīja.
Viņa izņēma cigareti no mutes, atslēja plecus un pārlaida acis
saviem biedriem. Sūziju pārsteidza viņas skatiena spēks. Liza- betei nenoliedzami piemita savdabīgs talants — prasme apsūdzēt savus tuvākos.
— Saprotams, — viņa sacīja, — katram var būt savi uzskati. Ja jūs negribat atzīt, ka eksperiments nav izdevies, labi, nevajag.
jūs esat brīvi savos uzskatos. Bet ko mēs pagaidām darām? Neko. O, es zinu, — viņa piemetināja, balsij naidīgi iedreboties, — ir dažādi veidi, kā nedarīt neko. Cilvēks var būt ļoti aizņemts, pat kaislīgi aizrāvies ar savu darbu — un tomēr nedarīt neko.
Iestājās ledains klusums. «Kāda draņķe,» Sūzija domāja, «kāda šausmīga draņķe! Pat Bobs Menings izskatās apjucis. Un Megija, kāpēc Megija nesaka neko?» Pēc mirkļa viņa dzirdēja pati sevi dusmīgi jautājam:
— Vai tu, Megija, neteiksi neko?
Megija nodrebēja, pacēla acis un samulsusi atbildēja:
— Man nav ko sacīt.
Maikls saslējās, ieāķēja abas rokas bikšu siksnā un, raudzīdamies uz Megiju, norunāja:
— Viņš bij mans draugs, tik uzticīgs un taisns!
Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs,» —
Un Bruts patiesi ir viens goda vīrs.
— Bravo! — Pīters iesaucās.
Bobs Menings apsēdās. Viņš pēkšņi ierāvās savā čaulā. Pat parasti tik plašie žesti bija kļuvuši atturīgi. Viņš nevienu neuzlūkoja. Viņš centās palikt nemanāms.
— Ir cilvēki, — Lizabete turpināja tai pašā naidīgajā un izaicinošajā tonī, — kuri apguvuši mākslu vienmēr nostāties stiprākā pusē. Labi, manis pēc lai viņi paliek tur. Taču neviens mani neaizkavēs izteikt konstatējumu, ka mēs jau divas nedēļas nedarām neko, tikai noskatāmies, kā viņi mīlējās — es runāju par Besiju un Ivanu, — viņa piebilda svelpjošā balsī.
— O! — Megija neviļus izsaucās.
Šim «o!» nesekoja neviena cita skaņa. Bobs Menings samulsis un izbijies raudzījās kaut kur projām; Megijas skatiens bija nenotverams.
— Vai tu reiz turēsi muti? — pēkšņi Maikls noprasīja apvaldītā b'alsī, ar dzalkstošām acīm urbdamies Lizabetē. — Man jau līdz kaklam visas tavas muļķības …
Lizabete saslējās.
— Ja tu domā, ka …
— Turi muti! — Maikls rupji uzsauca. — Vai es tevi ņemšu un iesviedīšu baseinā.
— Es tev labprāt palīdzēšu, — Pīters piebilda.
Lizabete pārmaiņus uzlūkoja vienu un otru jaunekli: nebija šaubu, viņi dega nepacietībā rīkoties tā, kā bija teikuši. «Viņa piekāpjas,» Sūzija nodomāja, nodrebēdama aiz prieka, «piekāpjas! Es beidzot dabūju redzēt, kā Lizabete piekāpjas zēnu priekšā.» Pēc mirkļa Sūzijai gandrīz kļuva LLzabetes žēl, Bobs un Megija bija viņu pametuši, Lizabete sēdēja klusēdama, stingi izslējusies, viena pret visiem, mēģinādama turēties pretī biedru bargajam nopēlumam.
— Jūs esat lopi, — viņa sacīja, neveiksmīgi pūlēdamās piešķirt balsij nicīgu noskaņu.
— Nebūt ne, — Maikls atteica, rūgti pavīpsnādams. Viņš noliecās pār galdu, lai ielietu glāzē atlikušo puspudeli koka-kolas. — Es nebūt neesmu lops, es tikai esmu tas amerikāņu jaunatnes zieds, kuru prezidents ar dziļu nožēlu sūta mirt kaujas laukā Vjet- namā …
Viņš apklusa, svinīgi, it kā pēc tosta, pacēla glāzi un iztukšoja to.
— Es eju gulēt, — Lizabete pieceldamās sacīja. — Ir sava robeža muļķībām, kuras var noklausīties vienā vakarā.
— Es arī, — Megija nomurmināja, pieceldamās tūlīt pēc viņas.
Lizabete gāja uz durvīm liela, vingra, atlētiska; viņai uz pēdām
sekoja Megija, kas viņai līdzās izskatījās vēl daudz sīkāka un lempīgāka.
— Ardievu, godājamais Brut! — iMaikls uzsauca.
Viņš izsmiedams palocīja pret durvīm labās rokas četrus pirkstus.
«Kā gan es varēju tā maldīties,» Sūzija brīnījās. «Viņš taču nemaz nav viņā iemīlējies, drīzāk gan nicina, nē, ar viņu notiek pavisam kas cits.»
— Tu runā tā, — Bobs Menings ieteicās, pagriezdamies pret Maiklu, — it kā tevi jau nākamgad varētu iesaukt.
— Bet tu, nevainīgais jaunekli, runā tā, — Maikls atcirta, it kā karam Dienvidaustrumu Āzijā pēc trim ga'd'iem būtu noteikti jābeidzas …
Iezvanījās iekšējais telefons. Pīters nocēla klausuli un, aizsedzis ar plaukstu mikrofonu, sacīja:
— Maikl, Sevilja tevi lūdz …
*
—; Maikl, vai nevēlaties mazliet pastaigāties ar mani pa ceļu?
— Labprāt.
" Ceļš, kura galā pacēlās laboratorijas ēka, aizvijās kā akmens lente starp klintīm. Lai gan tepat tuvumā šalca jūra, gaiss bija silts. Milzīgs, oranžs, ļoti spožs mēness, pacēlies tikai dažas pēdas virs apvāršņa, zīmēja pie viņu kājām garas, izstīdzējušas ēnas.
— Maikl, gribu lūgt no jums kādu pakalpojumu. Bet vispirms, ja atļaujat, man būtu jums kāds jautājums.
Sevilja brīdi klusēja.
— Jautājums ir šāds: vai jums kādreiz negadās laboratorijas telpās, iejaucoties kādā sarunā, kritizēt Savienoto Valstu ārpolitiku?
Maikls apstājās kā dzelts un uzlūkoja Sevilju.
— Tas man gadījās šovakar, nupat vēl.
Un mazliet paskarbi viņš piebilda:
— Bet es domāju, ka man ir tiesības izteikt savus uzskatus.
— Jums ne tikai ir uz to tiesības, — Sevilja atbildēja, — bet šīs tiesības pat ierakstītas Savienoto Valstu konstitūcijā.
Viņš turpināja:
— Un tagad paklausieties, kādu pakalpojumu es jums gribēju lūgt. Tas ir tīri personīgs pakalpojums. Maikl, turpmāk atturieties no tāda veida kritikas, atrazdamies laboratorijas teritorijā.
— Vai tā ir pavēle? — Maikls jautāja sasprindzinājuma .pilnā balsī.
— Nebūt ne. Šai jomā es nevaru jums neko pavēlēt. Tas ir personīgs pakalpojums, ko es jums izlūdzos.
Iestājās klusums.
— Jūs gribat sacīt, ka mani šovakar teiktie vārdi varbūt tiks atkārtoti un tādā gadījumā var jums kaitēt?
Sevilja atbildēja lēnām un ļoti noteiktā balsī:
— Tie katrā ziņā tiks atkārtoti un katrā ziņā vērsti pret mani.
— Nesaprotu, kā.
— Jo es taču jūs pieņēmu darbā.
— Skaidrs, — Maikls noteica. — Labi, jāatzīstas, ka esmu diezgan .. .
Viņš turpinaja gluži pārvērstā balsī:
— Ja pareizi saprotu, tad mūsu vidū ir denunciants?
Sevilja neatbildēja.
— Atvainojiet, — Maikls teica, — man vajadzēja iztikt bez šī jautājuma. Un tomēr man gribas jums vēl ko jautāt.
— Varu uzminēt, ko, — Sevilja sacīja. — Arī uz šo jautājumu es neatbildēšu.
Atkal iestājās klusums, un tad Maikls ar mākslotu rotaļīgumu piezīmēja:
— Neko darīt, tas mazliet ierobežo mūsu sarunu.
Un piebilda: