Kāpēc gan Savienoto Valstu zinātni tik ļoti interesē šis jūras zīdītājs? — Sevilja turpināja, mazliet paceldams balsi. — Tāpēc, ka viņam piemīt tas, ko mēs, cilvēki, saucam par saprātu. Tas nozīmē, ka viņa saprāts mums liekas tik līdzīgs mūsu saprātam, lai mēs, spriežot pēc analoģijas, varētu izprast viņa rīcību.
Sevilja uz brīdi apklusa, pārlaida acis klausītājām, bažīdamies, vai tikai viņš nesāk pārlieku izplūst.
— Visi vaļveidīgie ir saprātīgi, — viņš turpināja, — un, ja mēs izraudzījāmies par pētījumu objektu tieši delfīnu, tad tāpēc, ka viņš ir mazāks un, ja tā var sacīt, vieglāk apstrādājams nekā viņa radinieki vaļi, kašaloti vai zobenvaļi. Tursiops truncatus jeb «delfīns ar pudeļveidīgo purnu», kas mums patīk vislabāk, nav garāks par trim metriem. Vidējo paraugu garums — divi metri piecdesmit un svars — simt piecdesmit kilogramu. Tātad viņš ir viegli pārvietojams ar auto vai lidmašīnu. Viņam nav nepieciešams par parasto peldbaseinu lielāks baseins, un, kaut gan delfīns rūpīgi jāuzrauga, viņa uzturēšana neizmaksā pārāk daudz:, viņam pietiek ar kādiem divpadsmit kilogramiem zivju dienā.
Delfīns ar savu ārkārtējo piemīlīgumu ir ideāls dzīvnieks pētīšanai. Tas nav vājums. Delfīns spēj ar vienu vienīgu savu vareno žokļu cirtienu nobeigt prāvu haizivi, ievainodams tai žaunas. Turklāt viņam ir divas rindas ļoti asu ilkņu, pavisam astoņdesmit astoņi, un viņš varētu, ja vien gribētu, sašķaidīt roku vai kāju saviem gūstītājiem. Bet cilvēks neatceras tādu gadījumu, kad delfīns būtu vērsis savus ieročus pret viņu. Vēl vairāk: lielākā daļa mājdzīvnieku kož vai skrāpē, kad tiem nodara kaut mazākās sāpes. Delfīns, nepretodamies un nekad nekļūdams mums bīstams, pacieš sāpes, ko viņam nodara cilvēks. Varētu sacīt, ka viņš tīšuprāt izrāda cilvēkam neizsīkstošu labvēlību. Starp citu, jau sirmā senatnē uzskatīja, ka delfīni meklējot cilvēku un sevišķi bērnu sabiedrību. Sagūstīts delfīns pārsteidzoši ātri pierod pie jaunajiem apstākļiem un ar prieku pieņem mūsu glāstus.
Sevilja ieturēja pauzi. Klausītāju acīs viņš pamanīja tādu kā atvilgumu un, pats būdams liels dzīvnieku draugs, priecājās par to un apklusa, dalīdamies šai aizkustinājumā. «Mēs esam krietna tauta,» viņš jūtu uzplūdumā nodomāja.
— Alperss, — viņš pēc brīža turpināja, — atstāsta kādu ļoti jauku gadījumu, kas pierāda, cik delfīni ir piemīlīgi. 1955. gada Ziemassvētku dienā Jaunzēlandē, nelielas pludmales Opononi tuvumā, parādījās delfīns vai, pareizāk sakot, delfīnu mātīte, kas piebiedrojās peldētājiem un, visiem par lielu pārsteigumu, sāka ar viņiem rotaļāties. Vislabāk viņai patika bērni, kuriem viņa ļāva ar sevi spēlēties, neizrādīdama ne mazāko nepatiku. Kad viņai svieda bumbu, viņa to satvēra ar zobiem, uzmeta ļoti augstu gaisā un tālu un milzīgā ātrumā metās uz priekšu, lai atrastos zem bumbas un ķertu to, pirms tā iekrīt atpakaļ jūrā: tas viņai vienmēr izdevās. Viņu aizrāva arī kāda cita rotaļa, kuru neviens tai nebija ierādījis. Piespiedusi bumbu pie vēdera, viņa ienira un, sasniegusi zināmu dziļumu, palaida bumbu vaļā. Bumba uzšāvās virs ūdens, delfīnu mātīte traucās uz to vietu, kur bumbai vajadzēja nokrist, un, kad tā sasniedza ūdens līmeni, viņa spēcīgi uzsita pa to ar asti gluži kā ar kriketa āmuru. Kad nebija bumbas, viņa sameklēja jūras dziļumā alus pudeli un balansēja to uz deguna … īsi sakot, viņa ne tikai rotaļājās ar bērniem, bet arī uzjautrināja tos.
Lieki sacīt, ka Opo slava — tā bērni bija iesaukuši delfīnu — izplatījās pa visu Jaunzēlandi. Ļaudis brauca skatīties viņu no visām salas malām, kā arī no kaimiņu salām. Tad, stāsta novērotāji, sākās interesanta parādība: dzīvnieka laipnīgums pielipa cilvēkiem. Vakarā pludmalē sveši cilvēki uzrunāja cits citu un centās izdarīt cits citam kādu pakalpojumu, sociālās rases barjera krita. Opononi kļuva par draudzības ciematu.
Tai brīdī mazliet miegainajā misis Džeimsones prātā vārds «sociālās» un tūlīt sekojošais «rases» iedarbināja trauksmes signālu: viņa izslējās uz savas zemās taburetes, saknieba lūpas un paskatījās uz Sevilju bargi un bažīgi rei^ē, it kā gribēdama brīdināt, ka viņam pie kājām atveras bezdibenis. Bet Sevilja neredzēja neko. Viņš bija aizrāvies ar stāstāmo.
— Es jums labprāt pastāstītu plašā'k par delfīnu tieksmēm un simpātijām, — viņš turpināja, tumšajām acīm maigumā mirdzot, — taču īstenībā tas nav manas lekcijas temats. Tomēr man gribas uzsvērt, ka iespēju veltīt savu mūžu šī brīnišķā dzīvnieka pētīšanai es uzskatu par lielu priekšrocību. Delfīns ir brīnum mīļš biedrs, gudrs, draiskulīgs, sirsnīgs. Lai gan jūs visas esat redzējušas delfīnus, — Sevilja sacīja, izvilkdams no portfeļa kādu fotogrāfiju un sniegdams to misis Džeimsonei, — tomēr es nespēju atteikties no prieka parādīt jums kāda mūsu audzēkņa uzņēmumu, kas man ir līdzi. Te viņš patlaban baseinā rotaļājas ar manu asistenti Arletu Lafeiju (viņa ir kanādiete, tāpēc franču uzvārds). Fotogrāfijā labi redzams mutes zīmējums. Es runāju par delfīnu… (Smiekli.) Mute ir plata šķēluma, līkumota, ar kaktiņiem uz augšu. īpatnējā mutes līnija piešķir delfīnam smaidošu izteiksmi, turklāt smaids ir šķelmīgs. Patiešām, — viņš turpināja, kamēr fotogrāfija gāja no rokas rokā, — lai cik subjektīvs liktos šis iespaids, tas tomēr nav maldīgs: delfīns ir visjautrākais un visrotaļīgākais dzīvnieks no visas dzīvās radības.
Sevilja pagaidīja, kamēr uzņēmums atgriezās viņa rokās un apklusa čuksti.
— Es sacīju, k^a delfīns ir ļoti gudrs, un man gribētos parādīt, kā mēs nonākam pie šāda slēdziena. Pirmkārt: smadzeņu svars. Delfīna smadzenes sver caurmērā 1700 gramu, cilvēka — 1400 gramu, bet šimpanzes smadzenes — 350 gramu. Pēc šiem datiem var spriest, ka delfīnam piemīt izcilas spējas, taču tās precīzi noteikt ir grūti. Smadzeņu svara un visa ķermeņa kopsvara attiecība, pēc kuras daži pētnieki mēģināja izdarīt cilvēka, delfīna, pērtiķa un ziloņa intelekta salīdzināmo klasifikāciju, mūsu dienās, šķiet, vairs netiek ņemta vērā. Vairāk var pārliecināt anatomiski pētījumi. Arī tie runā par labu delfīnam. Jo delfīna, tāpat kā cii-
vēka, smadzenes ir sarežģītas, blīvas, šūniņām bagātas. Līdzība ar cilvēka galvas smadzenēm sevišķi pārsteidz tāpēc, ka arī delfīnam ir stipri attīstītas smadzenītes un smadzeņu garoza.
Sevilja apklusa. «Smadzenītes», «smadzeņu garoza» — vai vajadzētu paskaidrot šos nosaukumus? Viņš paskatījās uz misis Džeimsoni, bet viņa — nolaistiem pleciem, puspievērtām acīm — likās tik dziļi sevī iegrimusi, ka viņai droši vien jau bija pilnīgi vienalga, cik vienkāršiem vārdiem lektors izsakās.
— Otrs arguments, kas liek domāt par delfīna saprātu, — Sevilja turpināja, — ir noteikti viņa izturēšanās. Jūs zināt, cik daudz okeanāriju ierīkoti visās Savienoto Valstu malās un kādi panākumi ir izrādēm, kur piedalās delfīni. Ja esat redzējušas kaut vienu no tādiem seansiem, jūs man piekritīsit, ka delfīna 'trikos nav ne miņas no cirka dzīvnieka drūmās rutīnas. Cirka dzīvnieks ir vergs, kuru soda, ja tas kļūdās, vai atalgo, ja 1as labi izpilda savu triku; viņš akli kā automāts paklausa vienīgi tam cilvēkam, kas viņu dresējis. Delfīns pieņem atalgojumu, ja tas pieder pie rotaļas, 'taču noraida jebkādu sodu. Delfīnam tik ļoti patīk taisīt trikus, ka viņš tos atkārtos ar jebkuru cilvēku, ja vien viņam dos pareizus signālus. Delfīnu tas uzjautrina, viņš strādā ar prieku, viņam patīk aplausi. Cilvēks, kas viņam ierāda trikus, ir nevis dresētājs, bet gan draugs. Piemēram, delfīnam māca satvert bumbu starp zobiem, līdz pusei izslieties virs ūdens un ar spēcīgu kakla kustību iesviest bumbu basketbola grozā, kas pakārts virs baseina. Tiklīdz delfīns sapratīs, ko no viņa gaida, viņš bez skubināšanas atkārtos mēģinājumus, pats atkārtos tik reižu, cik vajadzīgs, lai izlabotu kļūdas. Viņš nav dresējams dzīvnieks, viņš ir atlēts, kas trenējas.