— Jūsu lūgumu es apsolos izpildīt.
Sevilja uzlika roku Maiklam uz pleca.
Meriana bija nodevīgi laupījusi viņam dēlus, pacietīgi, dienu pēc dienas ieplūdinot viņos indi, ar kuru pati bija pārpilna,
viņai pamazām bija izdevies attālināt zēnus no tēva. «Neko darīt,» Sevilja domāja izsliedamies, nenoņēmis roku no Maikla pleca. «Kāpēc man ieslēgties tikai ģimenē? Arī Maikls ir mans dēls.»
Viņi klusēja. Maikls saprata, ko nozīmē Seviljas klusēšana, un jutās iedrošināts:
— Bet jūs pats, ko jūs domājat par mūsu politiku Āzijā? — viņš jautāja mazliet saspringtā balsī.
— Redziet, kā to sacīt… — Sevilja atbildēja, noņēmis roku no Maikla pleca. — Sajūsmināt tā mani nesajūsmina, bet es domāju tā: ja reiz esmu ievēlējis Savienoto Valstu prezidentu, tad lai prezidents rūpējas par Vjetnamu. Un es rūpēšos par saviem delfīniem. Katram savs uzdevums.
— Bet ja prezidenta politika Āzijā ir kļūmīga?
— Manuprāt, — Sevilja atbildēja, brīdi pārdomājis, — man trūkst nepieciešamās informācijas, lai izteiktu šāda veida spriedumu. Ko jūs domātu par prezidentu, kurš gribētu iejaukties elektronikas jautājumos, tos iepriekš neizstudējis?
— Tas nav tik sarežģīti kā elektronikā. Ja tikai jūs uzmanīgi lasītu avīzes, tad Vjetnamas jautājumā jums daudz kas durtos acīs.
Maikls iebāza roku kabatā un jutās diezgan neveikli. Vai tikai viņš nav aizgājis par tālu? Izskatījās tā, it kā viņš lasītu Sevil- jam lekciju un pats sevi minētu par paraugu.
— Jā, es zinu, jūs to darāt, — Sevilja sacīja. — Un varbūt jūs darāt pareizi. Bet man nav tain laika. Es patiešām nevaru atļauties tādu greznību kā interesēties par Savienoto Valstu ārpolitiku.
— Pat tad ne, ja tā novedīs pie trešā pasaules kara?
— O, jūs pārspīlējat! — Sevilja atbildēja. — Tik tālu mēs vēl neesam.
Maikls neteica neko, viņš jutās nomākts. «Pat tāds cilvēks kā Sevilja, pat viņš. Neviens nekur neder,» viņš ar skaudru niknumu domāja. «Mēs visi esam strausi.. .»
— Esmu norūpējies par Ivanu, — Sevilja pēc brīža ierunājās. — Tiešām nezinu, ko darīt.
Maiklu pārņēma ironiska noskaņa. Runa, protams, ir par Ivanu, galvenais, par Ivanu, pasaulei draud bojāeja, bet mūs interesē delfīnu valoda. Tai pašā laikā viņš jutās arī aizkustināts: tieši viņam, Maiklam, Sevilja uzticēja savas raizes. Atzīšanās bija tik vienkārša, tik paļāvīga, bez mazākās pozas. Cilvēciskajā plāksnē viņi abi bija tik tuvi, bet politikas jautājumos tik tāli. «Ai, kā man gribētos viņu pārliecināt!» Maikls domāja, atkal uzliesmojot cerībai.
— Varbūt vajadzētu šķirt Ivanu no Besijas, — viņš mazliet nenoteikti ieminējās, juzdams, ka Sevilja gaida atbildi.
Sevilja nogāja dažus soļus klusēdams.
— Esmu par to domājis. Sacīšu pat, ka tas ir visreālākais atrisinājums. Taču, atklāti runājot, es nevaru un nevaru par to izšķirties.
Pēc brīža viņš piemetināja:
— Varbūt jūs uzskatāt, ka tāda izjūta ir zinātnieka necienīga, bet tas man liekas tik nežēlīgi.
*
Nomas bungalo vienīgajā istabā nebija gaisa kondicionēšanas ierīces, bija tikai divas platas ailes, viena otrai iepretim, jūras pusē un klinšu pusē, bez rūtīm, bet ar sarkankoka latiņām, kuras varēja pagriezt slīpi vai taisni atkarā no tā, cik spēcīgu gaisa plūsmu vēlējās ielaist telpā. Zils aizkars ar lielām cilpām pilnīgi pasargāja no ziņkārīgiem skatieniem; par to viegli varēja pārliecināties, izejot uz terases un apejot mājai apkārt. Interesanti, ka arhitekts, mēģinādams nodrošināt dabisko ventilāciju, nebija apmierinājies tikai ar to vien, ka atstājis logus bez rūtīm. Arī neviena no četrām sienām nesniedzās līdz jumtam, bet vispakārt bungalo, zem nojumes, gaisa cirkulācijai bija atstāta centimetrus četrdesmit plata sprauga. Pati bungalo konstrukcija arī bija visai neparasta. Tas pacēlās uz betona plāksnes, kura uz dzelzs balstiem burta H veidā bija gluži kā tilts pārdroši pārmesta pār. plaisu starp divām klintīm. Betona plāksne apmēram divdesmit metru augstumā nokārās pār nelielu, klinšainu līcīti, pie kura varēja nokļūt pa klintī izcirstiem pakāpieniem. Tā kā māja atradās pusceļā starp klints virsotni un līcīti, tad, ja brauca pa ceļu, vajadzēja automobili atstāt kādā drošā vietā, atdarīt smagos, starp divām milzīgām klintīm ietaisītos vārtus un kādus simt metrus nokāpt pa krauju taciņu. Sī taciņa bija vienīgais ceļš uz bungalo, un acīmredzot visas mēbeles mājā bija nolaistas no augsas ar trīsi un virvēm. Visapkārt betona plāksnei bija metāla margas, un tāpēc varēja rasties iespaids, ka atrodies uz kuģa klāja. Kad es iedomājos, Arleta sacīja, atbalstījusi elkoņus pret margām un ar plecu piekļāvusies Seviljam, ka mums zem kājām ir divdesmit metru tukšuma, man šermuļi skrien pa muguru, nē, nē, tā nerunā, Sevilja teica, tieši tāpēc, ka šis bungalo izskatās pēc cietokšņa, es to izraudzījos par mūsu atpūtas vietu nedēļas nogalēm, un, atklāti sakot, arī tāpēc, ka logiem nav stiklu, bet kāpēc tev tas svarīgi? o, tas ir ļoti svarīgi, viņš smiedamies atbildēja, virs viņu galvām gar pašu māju lidinājās kaija, ko gan viņa te dara viena pati, Sevilja sacīja, droši vien no spraugas klintī augšup plūst gaisa strāva, un viņa ļauj tai sevi nest, tam vajag būt ļoti patīkami, Arleta teica un pievērsa Seviljam savu maigo, bērnišķīgo seju, Sevilja piekļāva viņu sev klāt, viņa skurbinoši ļāvās, it kā izkusdama skāvienā, bet varbūt vispirms parunāsim par nopietnām lietām? viņš iejautājās mazliet piesmakušā balsī, kāpēc vispirms? viņa jautāja, paceldama uzacis, viņi saskatījās un sāka smieties, Sevilja juta laimi uzbangojam ar varenu, tikko izturamu spēku, viss viņu attiecībās bija brīnum jauks, jautrība, rotaļīgums, labā saprašanās, neierobežotā uzticēšanās,
vai tu vēl arvien jūti tukšumu zem plāksnes? viņš jautāja, noguldīdams Arletu gulta, jā, bet man vienalga, mēs varēsim krist abi divi, es iztriekšos cauri betonam un beidzot mēs būsim lejā ūdenī kā Fa un Bi, smiekli un balss apklusa, pēdējā skaņa, ko Sevilja dzirdēja, bija kaijas triumfējošais kliedziens, viņai bija izdevies iekļūt gaisa strāvā, kas plūda no plaisas, un viņa nekustoties, tikai mazliet pacēlusi izplesto spārnu galus, lidinājās virs bungalo, silta vakara vēja šūpota, tikpat neapzināti ka krītoša lapa ļaudamās gaisa plūsmai, un ik pēc brīža izgrūda īsu, spalgu kliedzienu, it kā buras tauvai iečīkstoties, kad Seviljas galva atslīga uz spilvena, viņš to atkal dzirdēja, viņš bieži sapņoja, ka lido, sapnis atkārtojās tik bieži un bija tik spilgts, ka pamostoties bija grūti neticēt tā realitātei, viņš lielā vējā skrēja pa cietu, smilšainu liedagu, izpleta rokas, spēcīgi atspērās ar papēdi, viegli pacēlās gaisā, šķēla gaisu, ausīs svilpojot vējam, pilnīgi bez kustībām lidinājās dažus metrus virs ūdens, tā bija pasakaina spēka un viegluma sajūta, viņš pagrieza galvu pa kreisi un uzlūkoja Arletu, viņa gulēja gultā kā uz mākoņa un mīļi un šķelmīgi raudzījās Sevilja, viņš nepacietīgi gaidīja viņas smaidu, gaidīja kā allaž iedrebamies lūpu kaktiņus, pirms tie savilkās uz augšu, it kā viņas seju veidotu vienvienīgi prieks, un, kad uzplauka smaids, tajā bija viņa visa ar visu savu paļāvību un maigumu, viņš atspiedās pret elkoni un pārliecās pār Arletu, vēl kādu brīdi būs gaišs, viņš sacīja, ielaizdams pirkstus Arletas matos aiz auss, būtu žēl to neizmantot, viņa uzsmaidīja, mēs varētu pavāļāties uz terases, nē, nē, viņš teica, es ierosinu mazliet izvingrināt muskuļus, nokāpt līdz līcītim, ja mēs nekad nekur neiesim kājām, mēs galu galā kļūsim līdzīgi kentauriem: augšpuse mums būs kā cilvēkiem, bet apakšpuse kā buikam, tiešām būtu žēl apakšpuses, Arleta sacīja, Sevilja iesmējās, nekur, nekad agrāk mūžā, cik viņš atcerējās, viņš nebija smējies tik bieži un ar tik patiesu prieku,