viņi sēdēja pie līča mazītiņā, apaļiem oļiem klātā laukumiņā, bija satraucoši no šejienes, paceļot galvu, skatīties uz bungalo betona plāksni klints plaisā, raugoties no lejas, tā šķita smieklīgi plāna, gluži kā latiņa, krasta viļņi plīsa pāris metru no viņu kājām, valstot zvirgzdus šurpu turpu, ja pievēra acis, varēja likties, ka milzīgā biķerī tiek kratīti desmitiem metamo kauliņu, pirms kaislīga spēlmaņa roka tos izmet visus reizē, man ir bēdīgi, Arleta sacīja, es jūtu, ka mūsu grupā kaut kas nav labi, tā ir, Sevilja atbildēja, paraustīdams plecus, Lizabete ir nostājusies opozīcijā pret Viņa Majestāti, Megija seko viņas pēdās, mani apvaino inertumā, Arleta paskatījās uz viņu, jāatzīstas, es apbrīnoju tavu iecietību, man šķiet, ka es tavā vietā būtu viņām…, bet nē, tici man, viņš sacīja, tā būtu smaga kļūda, bieži vien vairāk gudrības un īstas drosmes ir neatbildēt uzbrukumiem, Arleta paraudzījās viņā un, acīm sašutumā mirdzot, sacīja, es nesaprotu šis abas meičas, Sevilja pacēla abas rokas, bet tas taču ir vienkārši, mana dārgā, viņas ir greizsirdīgas, lai gasi greizsirdības iemesls katrai savs, viņš sarauktām uzacīm pavērās uz Arletu, īstā problēma ir Ivans, ja es būtu atrisinājis šo problēmu, man būtu pilnīgi vienalga, ko saka vai dara šīs idiotes, diemžēl es neatrodu tai atrisinājuma, un, kas vēl ļaunāk, es nespēju koncentrēties, es esmu gluži kā Ivans, viņš pavīpsnāja, es jūtos tik laimīgs, ka man vairs negribas strādāt, es jau zinu, tas viss liekas ļoti vienkārši, kopš Ivanam ir Besija, viņš vairs nerunā, ļoti labi, atņemsim viņam Besiju, bet vispirms jau pati doma viņus šķirt man ir pretīga, Sevilja iesaucās, tumšajām acīm kaislīgi iedzirkstoties, kopš Ivans runā, manas attiecības ar viņu vairs nav cilvēka attiecības ar dzīvnieku, tās ir divu indivīdu attiecības, turklāt, viņš sparīgi turpināja, es jūtu, ka tas nebūtu atrisinājums, ja es viņam atņemšu Besiju, tā viņam būs briesmīga trauma, un kas notiks? labākajā gadījumā viņš būs ar mieru atkal mācīties un atkārtot četrdesmit vārdus, kurus viņš jau zināja, un tas būs viss, un mēs nebūsim tikuši ne soli tālāk, ir jādara kaut kas cits, bet kas tieši, es nevaru iedomāties, viņš kādu brīdi klusēja, tad, iesānis parau- dzīdamies uz Arletu, turpināja, Lizabete sacītu, ka mans radošais spars nav pieaudzis, viņš pavīpsnāja, bet tik noliedzošu viedokli es nepieņemu, un ko gan viņa no tā sajēdz, nelaimīgā, viņa ir no tiem cilvēkiem, kas visu mūžu netiek skaidrībā, pie kura dzimuma viņi īsti pieder, Lizabetei ar viņas raksturu jau iepriekš lemts pieslieties upuru filozofijai, taču es domāju, ka tikai laime, un nekas cits, palīdz cilvēkam attīstīties, es nekad neticēšu, ka pakļauties ierobežojumiem ir kaut kāds maģisks tikums,
viņi sēdēja cieši blakus uz sīkajiem oļiem, atspieduši muguru pret apaļu klints bluķi, Seviljas roka apskāva Arletas plecu, viņu galvas bija tik tuvu viena pie otras, ka pat plīstošo bangu dunoņā katrs vārds bija viegli sadzirdams, vai Megija tev teica par Bobu? Arleta jautāja, tu domā, par to, cik grūti viņai nolikt saderināšanās dienu? Sevilja nopūzdamies atjautāja, to jau es dzirdu piecus gadus, mainās vienīgi aplaimojamie līgavaiņi, viens no viņiem biju es, pēc tam Džeims Dīns, un iedomājies, Arleta ierunājās, viņa tik labi pazinusi Džeimsu Dinu, man par to vienmēr jābrīnās, Sevilja iesmējās, pērn man bija izdevība braukt caur Den- veru, varu tev apliecināt, Denvera (Kolorādo štatā) patiešām eksistē, Savienoto Valstu kartes nemelo, krustmāte Agata eksistē, es ar viņu ilgi runājos, eksistē arī vecais ādas atzveltnes krēsls, es to redzēju, pat sēdēju tajā, bet te realitāte beidzas, tas nav iespējams! Arleta iesaucās, Sevilja pakratīja galvu, viņa sapņo vaļējām acīm, tas ir viss, nabaga Megija, tā ir briesmīgi smaga problēma, un jo smagāka 'tāpēc, ka tā nevienu neinteresē, neglītas meitenes problēma, un neglītai meitenei galu galā tāpat kā visām gribas, lai vīrietis viņu apskauj,
kādu brīdi abi klusēja, tad Arleta teica, es gribēju runāt nevis par viņas saderināšanos, bet gan par kādu gadījumu, ko viņa man apsolīja tev pati pastāstīt: aizvakar brokastu laikā, ieejot Megijas darbistabā, es pārsteidzu Bobu rakņājamies pa viņas papīriem, viņš nobālēja un tikai pēc laba mirkļa paskaidroja man, ka Megija viņu esot sūtījusi pēc grieznēm, tas, protams, nebija taisnība, par to es tūlīt pārliecinājos, apjautājusies Megijai, Sevilja sarauca uzacis, Megija man neko nav teikusi, starp citu, viņa man nebūtu pavēstījusi neko jaunu, viņš turpināja, par Boba lomu esmu skaidrībā kopš svētdienas, 15. maija, tai dienā, viņš pēc klusuma brīža atsāka, kā tu atceries, mēs visi aizbraucām piknikā, laboratorijā palika vienīgi sargi, un sargi bija brīdināti, ka mūsu prombūtnes laikā ieradīsies divi «elektromontieri», divi elektromontieri? Arleta pārjautāja, Sevilja pakratīja galvu, es zinu, tas atgādina lētu spiegu filmu, tikpat muļķīgu kā par Flintu vai tikpat draņķīgu kā par Džeimsu Bondu, diemžēl, mīļā Arleta, tas ir taisnība, džeimsbondisms jau kļūst par mūsu ikdienu, šie abi eksperti atklāja, ka visās laboratorijas telpās visiem elektrības vadiem pievienota tikko saskatāma ierīce, ar kuru visas sarunas tiek ierakstītas miniatūrā magnetofonā, kas iemontēts sienā aiz Boba gultas, bet tas ir šausmīgi, Arleta iesaucās, tas ir vēl nopietnāk, nekā es domāju, nomierinies, Sevilja sacīja, Bobs nav krievu spiegs, viņš ir kārtīgs amerikānis un tikai aiz patriotisma pieņēmis mistera C piedāvājumu kļūt par tā informatoru,
mistera C? bet «elektromontieri»? Arleta apjukusi jautāja, sauksim viņus par «zilajiem», bet mistera C draugus par «zaļajiem», ja vēlies, Sevilja sacīja un paskatījās apkārt, es jau esmu nonācis tik tālu, ka sāku šaubīties, vai patiesi var uzticēties oļiem, uz kuriem mēs sēžam, pan liekas, ka visur ir neredzamas noklausīšanās ierīces, un tu par to smejies? Arleta iejautājās, cits nekas neatliek, tad jau es sajuktu prātā, ja neuztvertu to visu kā sava veida farsu, tātad, es turpinu, «zilie» neaiztika «zaļo» ierīces, tā ka Bobs joprojām izpilda savu uzdevumu, viņi tikai pievienoja elektrības tīklam vēl vienu, tieši tādu pašu ierīci, un tās vads beidzas manā kabinetā, lai es savukārt varētu pārraidīt «zilajiem» to, ko Bobs pārraida «zaļajiem», bet tas ir satriecoši, Arleta iesaucas, man liekas, ka esmu nokļuvusi ārprātīgo pasaulē, un tomēr viss ir skaidrāks par skaidru, Sevilja iebilda, mūs uzrauga divi konkurējoši izlūkošanas resori, kas, uzraudzīdami mūs, izspiego viens otru, bet tas ir absurds, Arleta sacīja, kāpēc vajadzīga konkurence? Sevilja pasmaidīja, cik es noprotu, iekšēja konkurence ir katras spiegošanas zelta likums, nevienā valstī nekad nav tikai viena slepenpolicija, vienmēr ir vairākas, un dažkārt pat katrā policijā ir atsevišķi klani, kas savā starpā cīnās, policijas ir līdzīgas čūskām, kas saritinās tā, ka galu galā kož pašas sev astē,
Arleta atspieda galvu pret viņa plecu, nezin, vai tev vajadzēja to visu man stāstīt, mīļais, varbūt es esmu maza, nelietīga Padomju Savienības spiedze, šai ziņā varu tevi nomierināt, Sevilja atbildēja, «zaļie» ievākuši ziņas tiklab par tevi, kā par mani, turklāt ļoti sīkas ziņas, rezultātā viņiem ir divas tiešām pamatīgas biogrāfijas, pie kurām nezin kādā ceļā izdevies tikt «zilajiem», tavu dzīves gājumu viņi man neatstāstīja, vari būt laimīgs, Arleta piebilda, bet viņi man pavēstīja, ka slēdziens esot tev pilnīgi labvēlīgs, Arleta iesmējās, nezinu vis, vai varu justies mierīga, varbūt viņi maldās, nekad! nekad! Sevilja attrauca ar rūgtu ironiju, viņi nekad nemaldās, «zilie» man atstāstīja manu paša biogrāfiju, tā ir neticami precīza un sīka, tā atklāja manā dzīvē daudz ko tādu, kas man pašam nebija zināms, no vienas puses, tas ir diezgan baismīgi, liekas, ka es kails kā tārps esmu dzīvojis visu zinoša dieva acu priekšā, un slēdziens? Arleta jautāja, Sevilja saviebās, visumā labvēlīgs, tomēr šur tur kaut kas īsti nesaskan, piemēram, mana izcelšanās, viņi ļoti pūlējās sameklēt manus senčus, taču pilnībā tas neizdevās, un tagad viņi lauza galvu, vai tikai es neesmu čigāns, vai manī netek arī ebreju asinis, vai varbūt arābu, vai arī es patiešām esmu labs un godīgs galisietis, par kādu uzdevās mans vectēvs, un viņiem tas ir ļoti svarīgi? Arleta smiedamās jautāja, jādomā gan, ja jau tas viņus tik ļoti uztrauc, un vēl viens piemērs, kas pierāda, cik mani biogrāfi ir rūpīgi: 1936. gadā, tu zini, cik man toreiz pašam bija gadu, es saviem studentiem Kolumbijas universitātē esot izteicies, ka ticu brīvai mīlestībai, un tas ir slikti, taisnība, piebilst mans biogrāfs vai biogrāfi, tikpat slikti ir arī tas, ka esmu precējies divas reizes, Arleta iesmējās, bet ir kaut kas ļaunāks: 1955. gadā uz kādu aptaujas jautājumu, vai es ticu dvēseles nemirstībai, es esmu atbildējis: «Runa nav par ticēšanu, vajag zināt,» un tas ir pavisam slikti, Arleta pacēla galvu, kāpēc?, jo pēc tā var secināt, ka es esmu ateists, -un būt ateistam šai zemē, kur visi izliekas, it kā ticētu dievam, nozīmē modināt aizdomas, ka tu simpatizē komunistiem, toties 1958. gadā man trīs mēnešus (laiks ir precizēts līdz pat dienām) bija intīmi sakari ar kādu ungāru grāfieni, starp citu, es nezināju ne to, ka viņa ir grāfiene, ne to, ka viņa ir ungāriete, nedz, galvenais, to, ka viņa ir CIP aģente, šī dāma ļoti pamatīgi izanalizējusi manu raksturu, gaumi, manas parašas, arī mīlas paradumus, tas ir riebīgi, Arleta sacīja, o, es zinu, ka svarīgiem politiskiem darbiniekiem un atomzināt- niekiem jāpacieš vienas un tās pašas nepatikšanas, ar mani tas viss sākās, kad es ieinteresējos par delfīniem, kopš tā brīža pētījumi, ja tā var izteikties, noritēja paralēli: es novēroju delfīnus un viņi novēroja mani,