es runāju par «zilajiem», Sevilja turpināja, jo «zaļie» sāka interesēties par mani tikai nesen, pēc mistera C vizītes, tiešām brīnums, kā «zilajiem» izdevās mani tik ilgi noslēpt no «zaļajiem», pastāsti vēl par ungārieti, Arleta lūdza, labi, viņa, starp citu, apgalvo, ka īstenībā es nemaz neesot ateists, pēc viņas domām, es esot katolis, kas attālinājies no ticības, taču saglabājis ilgas atgriezties tajā, un tas ir taisnība? Arleta jautāja, es to neapzinos, bet tam nav nozīmes, reizēm man šķiet, ka viņi mani pazīst labāk nekā es pats, taču vienā ziņā ungāriete man izdarīja vislielāko pakalpojumu, proti, viņa kategoriski apgalvoja, ka politikā es esmu tīrais analfabēts, un tas ir lieliski, Arleta paraustīja uzacis, «zaļajiem» cilvēks, kas interesējas par politiku un tomēr nekļūst profesionāls politiķis, jau izraisa zināmas aizdomas, ar politisko nevainību ir tāpat kā ar jaunavību: ja tā reiz zaudēta, var gaidīt ļaunāko, tāds vismaz ir «zaļo» viedoklis, pēc «zilo» izteikumiem,
es tomēr nesaprotu, Arleta ieteicās, kāpēc «zilie» tev darīja zināmu tavu biogrāfiju, lai es uzrakstītu viņiem, ko es par to domāju, Arleta sāka smieties, tas liekas tik naivi! tas nebūt nav naivi, mana mīļā, viņu psihologi daudz ko atradīs manās atbildēs, vienalga, vai tās būs atklātas, vai ne, iestājās klusums, es gribētu tev pajautāt, vai ir kāda atšķirība starp «zilajiem» un «zaļajiem» attiecībā pret tevi? jā, «zilie» mani uzmana un sargā ar zināmu labvēlību, «zaļie» mani uzmana un sargā ar zināmu nepatiku, kāpēc ar nepatiku? nu, mistera C acīs mana kļūda ir tā, ka es neesmu WASP\ misteram C es esmu meteks un tāpēc a priori spējīgs uz visu, man jau galva reibst, Arleta sacīja nopūzdamās, varbūt viņi
1 White Anglo Saxon Protestant (angl.) — baltais anglosaksis un protestants, t. i., valdošās grupas loceklis. (Autora piezīme.) atklās, ka manās dzīslās tek slāvu asinis, ka es esmu ateiste, zaudējusi politisko nevainību un patlaban dzīvoju brīvā laulībā ar profesoru Sevilju, o, to jau viņi zina, Sevilja atteica, kā, vai tu par to esi pārliecināts? Arleta šausmās iekliedzās, vai viņi tev to sacīja? nē, bet tas taču ir pats par sevi saprotams, es pat iedomājos, ka viņi par to ir sajūsmināti, tā viņiem ir daudz vieglāk mani uzmanīt, un tu domā, Arleta noprasīja, ka tu atvieglo šo kungu uzdevumu, noīrēdams šādu bungalo atpūtai nedēļas nogalē? es pieciešu izspiegošanu, Sevilja atbildēja, samierinos ar to kā ar nenovēršamu, bet man nav nekāda iemesla to atvieglot, teikšu vēl vairāk, es bīstos no viņu patvaļībām, kopš uzzināju, ka CIP izdevies ierakstīt magnetofona lentē, kā prezidents Sukarno uzjautrinās ar savām sievām, Arleta pielika abas rokas pie vaigiem, cik tas ir nekrietni!, Sevilja pakratīja galvu, un pie tam bezjēdzīgi, es nedomāju, ka Sukarno tādos brīžos pārspriestu pasaules politikas jautājumus, taču, runājot par bungalo, es to izraudzījos tāpēc, ka tas atrodas savrupā vietā, ir grūti pieejams, un neaizmirsti, Arleta viņu pārtrauca, ka logiem nav stiklu, Sevilja iesmējās, nupat gribēju sacīt, «zaļajiem» ir tāda ietaise, ar kuru no āra var uztvert sarunu, kas notiek istabā, jo šī ierīce pastiprina balss radītās stikla vibrācijas, jā, es zinu, ko tu gribi teikt, tas ir diezgan drausmīgi, vecais priekšstats par cilvēka privāto dzīvi vairs neeksistē, mēs dzīvojam stikla būrī, kur mūs novēro, analizē, izpētī pa šķiedri- ņai vien ar nežēlīgu precizitāti, Arleta satvēra viņa roku un paspieda, vai tu brīžiem nejūties kā cietumnieks? viņš pacēla galvu, agrāk jā, bet, kopš man esi tu, vairs ne, viņš apklusa un ilgi raudzījās Arletā, tu esi mana brīvība.
VI
— Es jūs sapulcināju ar visai noteiktu nolūku, — Sevilja sacīja vēsi un rezervēti. Viņš brīdi paklusēja. Arleta sēdēja viņam pa labi, Megija pa kreisi, Pīters, Sūzija un Maikls iepretī, bet Bobs un Lizabete pa kreisi no Megijas. Vidū bija galds ar magnetofonu. Sevilja pārlaida skatienu sarunas biedriem. Opozīcija bija nogrupējusies kreisajā pusē. «Cik bezjēdzīga situācija!» viņš īgni nodomāja. «Man būtu bijis tik viegli, tāpat kā daudziem citiem, kļūt par dižu patronu pēc dieva žēlastības. Vajadzīga patiešām liela pacietība, lai cienītu savu līdzstrādnieku vārda brīvību pat tad, kad viņi to ļaunprātīgi izmanto.»
— Vispirms es gribētu jums atgādināt mūsu noteikumus, kas kategoriski liedz izpaust noslēpumus un kam jūs esat pakļāvušies, sākdami strādāt šeit. Mūsu plāns, es atgādinu, turams pilnīgā slepenībā, to subsidē valstš resors, un tikai šim resoram mums jāziņo par mūsu darba rezultātiem. Jebkurā veidā pārkāpt šos noteikumus nozīmētu lauzt mūsu saistības, tiklab jūsu, kā manas. Jūs zināt, es vienmēr esmu raudzījies, lai mūsu vidū, bez amata pakāpju izšķirības, valdītu vislielākā vārda un kritikas brīvība. Bet šī brīvība beidzas uz laboratorijas sliekšņa. Ne par mūsu panākumiem, nedz neveiksmēm nedrīkst neko zināt personas, kam nav nekāda sakara ar mūsu plānu, lai cik augstu amatu tās ieņemtu. Es atkārtoju, tas ir kategorisks noteikums.
Sevilja uz brīdi apklusa, pārlaida vērīgu skatienu klātesošajiem un nodomāja: «Mērķis ir sasniegts, Bobu un Megiju paralizē viņu netīrā sirdsapziņa, Lizabete ir izolēta.» Viņš nedomāja > atteikties no sava liberālisma, taču negribēja arī pieļaut, ka apspriedē pret viņu izturas rupji.