Sevilja turpināja:
— Šodien ir 3. jūnijs. Pirms trim nedēļām, tas ir, 6. maijā, mēs ielaidām Besiju 1. baseinā. Mēģinājums neattaisnoja mūsu cerības. Tomēr varam sacīt, ka jau tagad tas devis dažus pozitīvus rezultātus: pirmkārt, mēs esam pierādījuši — un tas nebūt nebija pats par sevi saprotams —, ka delfinu mazulis, kas uzaudzis cilvēku vidē, sasniedzis attiecīgu vecumu, ir .spējīgs uzņemt sakarus un pāroties ar savas sugas mātīti. Otrkārt, esam konstatējuši, ka pat pilnīgā vientulībā uzaudzis delfīnu tēviņš paliek seksuāli ļoti izvēlīgs un nepieņem par draudzeni vienalga kuru mātīti. Treškārt, esam konstatējuši, ka delfīns spēj radīt dziļi emocionālas saites. Pašlaik medus mēneša aktivitāte gan mazinājusies, rotaļas vairs nav tik biežas un brāzmainas, taču Ivana izturēšanās pret Besiju liecina par kaislīgu pieķeršanos. Tieši ar šo ārkārtējo pieķeršanos izskaidrojams, vismaz daļēji, kāpēc viņa cilvēku ģimene vairs nevar uzņemt ar viņu kontaktu. Ceturtkārt, ļoti iespējams, ka Ivans un Besija apmainījušies savām zināšanām. Par Ivanu varam droši sacīt, ka viņš iemācījis Besijai visas cilvēku rotaļas: ar bumbu, gumijas ripu, nūjiņu. Savukārt mēs varam izteikt šādu hipotēzi, — Besija iemācījusi Ivanam delfīnu valodu. Katrā ziņā nav apstrīdams, ka
~ tiklab kvantitatīvi, kā kvalitatīvi ir liela atšķirība starp Ivana svilpieniem pirms 6. maija un svilpieniem, kādus viņš izlaiž šo-' dien. Kad būsim vairāk izpētījuši delfīnu svilpienus, zinātnieki ar vislielāko interesi pievērsīsies šo abu svilpienu kategoriju salīdzināšanai.
Pīters pacēla roku, un Sevilja ar acīm deva viņam zīmi, lai runā.
— Ja es pareizi saprotu, jūs domājat, ka Ivana svilpieni pirms 6. maija, tas ir, pirms sastapšanās ar Besiju, bija kaut kas
līdzīgs bērna šļupstiem un ka pašlaik viņš jau apguvis īsto delfīnu valodu?
Sevilja apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Tā es iedomājos. Besija viņam aizstāja māti audzināšanas darbā. Uzsveru vēlreiz, ka tā ir tikai hipotēze. Bet es domāju, ka. Ivans trijās nedēļās iemācījies no Besijas ļoti daudz, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņš noraida jebkuru kontaktu ar mums: viņa prāts ir pārāk nodarbināts.
— Man liekas, - nav jēgas izvirzīt šādas hipotēzes, — Lizabete ie'bilda, — jo mēs tās nevaram pārbaudīt. Šobrīd mēs pat nezinām, vai vispār var runāt par tādu delfīnu valodu.
— Mums vienmēr ir tiesības izvirzīt hipotēzes, — Sevilja rāmi atbildēja, — tikai nevajag tās nosaukt par pierādītām patiesībām. Turklāt, ja nebūtu hipotēžu, nebūtu arī eksperimentu, lai tās pārbaudītu.
Viņš brīdi klusēja, lai dotu iespēju Lizabetei atbildēt, taču viņa neteica ne vārda.
— Es turpinu, — Sevilja sacīja. — Ja musu mēģinājumam ir zināmi pozitīvi rezultāti, kurus varbūt ne visi bija pamanījuši…
Viņš nepabeidza teikumu.
— Ne visi, — Sūzija apstiprināja.
Maikls, Pīters, Arleta un Bobs palocīja galvu. Lizabete nepakustējās.
— Tomēr vienā ziņā tas ir noteikti neveiksmīgs, — Sevilja turpināja. — Besijas klātbūtnē Ivana izturēšanās ir stipri mainījusies, viņš kļuvis daudz jautrāks, daudz paļāvīgāks un aktīvāks, taču …
— Taču tas nav vairojis viņa radošo sparu, — Lizabete iebilda.
Sevilja paskatījās uz viņu ar savām melnajām acīm.
— Es došu jums vārdu, kad jūs vēlēsities, — viņš vēsā tonī sacīja, — taču nevaru pieļaut, ka jūs mani pārtraucat.
— Lūdzu, piedodiet, — Lizabete atvainojās.
— Nekas, nekas, — Sevilja atteica.
Maikls, Sūzija un Pīters saskatījās.
— Mēs nebijām paredzējuši vienu, — Sevilja turpināja, — proti, ka Ivans Besijas dēļ pilnīgi pametīs savu cilvēku ģimeni. Pēc manām domām, Ivans nav kļuvis garīgi inerts, viņu tikai vairs neinteresē sakari ar mums. Viņš atgriezies pie savējiem.
Sūzija pacēla roku.
— Jā, Sūzija?
— Vai jūs to uzskatāt par regresu?
— Nē, ja mēs pieļaujam, kā es jau teicu, ka ir tāda delfīnu valoda un sava gudrība, ko māte iemāca bērnam, bet šai gadījumā — Besija Ivanam.
Lizabete pacēla roku.
— Jā, Lizabete?
— Vēlreiz atkārtoju, ka es neredzu nekādas jēgas tādā abstraktā prātošanā.
— Man tomēr šķiet, ka jēga ir, — Sevilja atbildēja. — Mēs mēģinām izprast, kas īsti ir noticis.
— Pēc manām domām, daudz labāk būtu atzīt, ka mēģinājums nav izdevies.
— Šimbrīžam mēģinājums nav izdevies, bet mēs taču neesam tam noteikuši ierobežotu laiku.
— Tas ilgst jau trīs nedēļas.
— Tas nekas. Ir mēģinājumi, kas turpinājušies gadiem ilgi.
— Es apbrīnoju jūsu pacietību.
— Jūs patiešām varat atļauties to apbrīnot.
Pārējie sasmaidījās. Lizabete izslējās un jautāja:
— Vai jūs uzskatāt, ka es šai strīdā pārkāpju robežas?
Sevilja uzlūkoja viņu, brīdi klusēja, lai piešķirtu savai atbildei vairāk svara, un teica:
— Tā es domāju.
— Bet es tā nedomāju, — Lizabete nerimās.
— Tādā gadījumā izšķirsim šo jautājumu vēlāk. Patlaban mēs neiztirzājam jūsu uzvedību.
Iestājās klusums. Lizabete sēdēja taisna, platiem pleciem, augstu izslējusi galvu ar īsi apcirptajiem matiem.
«Gluži kā Zanna d'Arka,» Sevilja nodomāja. «Un ļaunākais ir tas, ka viņa labprāt piespiestu mani, lai es viņu sadedzinu!»
— Esmu nonācis pie mūsu sapulces mērķa, — Sevilja turpināja. — Man ir jums kāds jautājums: jautājums, uz ko es pats meklēju atbildi un kas droši vien jau trīs nedēļas nodarbina arī jūs. Mēs esam zaudējuši kontaktu ar Ivanu. Kas, pēc jūsu domām, mums jādara, lai to atjaunotu?
Labu brīdi visi klusēja, tad Bobs pacēla roku.
— Jā, Bob?
— Es gribētu kaut ko ierosināt. Patiesību sakot, mans ierosinājums ir diezgan nenoteikts, bet es pastāstīšu, kas man ienāca prātā. Kad dresē kādu dzīvnieku, parasti pielieto apbalvošanas un sodīšanas sistēmu. Šī sistēma ļauj cilvēkam iedarboties uz dzīvnieku un panākt no dzīvnieka to, ko viņš vēlas. Līdz šim mēs apbalvojām Ivanu, viņu barodami, glāstīdami, piešķirdami viņam Besiju. Mēs esam izmantojuši tikai apbalvojumu. Vai tagad nevarētu likt lietā sodu?
— Jūsu vārdos bija kaut kas vērā ņemams, — Sevilja atbildēja, — taču jūsu ierosinājums, uztverot to rupjās līnijās, nav praktiski realizējams.
Viņš bridi klusēja.
— Delfīnu sodīt nav iespējams. Delfīnam ir pašcieņa. Viņš nepieņem sodu un tūlīt pārtrauc jebkuras attiecības ar jums. Var pat rasties šaubas, vai jūsu doto zivi viņš uzskata par apbalvojumu. Piemēram, roņi ir lieli kārumnieki, viņi darīs visu ko, lai tikai saņemtu kāroto gardumu. Ar delfīniem ir citādi. Vūds apgalvo, ka redzējis delfīnu, kas augu dienu izpildījis cirka trikus, nemaz neuzņemdams barību. Delfīns taisa trikus aiz draudzības pret jums vai aiz intereses par savu darbu. Zivs, ko jūs viņam pametat, ir tikai piedeva.
Sevilja vēlreiz jautāja:
— Vai ir kādi citi priekšlikumi?
Atkal brīdi valdīja klusums, tad Lizabete pacēla roku.
— Lūdzu, Lizabete.
— Manuprāt, ir tikai viens atrisinājums. Vajag aizvākt Ivanu no baseina un nelaist Besijas tuvumā.
Sevilja uzmeta viņai ašu skatienu.
— Jūs gribat sacīt, ka vajag aizvākt Besiju no baseina un nelaist Ivana tuvumā. Jo galu galā mūs taču interesē Ivans.