— Jā, tieši tā es gribēju sacīt, — Lizabete apstiprināja. — Es esmu vienkārši idiote, — viņa turpināja, nosarkdama un pirmo reizi izrādīdama zināmu apmulsumu, — atvainojiet, es sajaucu vārdus.
— Tas nav svarīgi, — Sevilja sacīja, joprojām uzmanīgi vērdamies viņā. — Es ceru, ka jums nav nekādu antipātiju pret nabaga Ivanu.
— Protams, nē, — Lizabete atbildēja. — Es vienkārši pārteicos. Es turpinu, — viņa atsāka jau noteiktā balsī. — Mans priekšlikums ir —viņus izšķirt, jo viņu'kopdzīve nav devusi cerētos rezultātus.
— Esmu apsvēris arī šādu atrisinājumu, — Sevilja runāja ļoti lēni, — es domāju, mēs visi esam to apsvēruši. Bet man tas ārkārtīgi nepatīk. Bīstos, ka šķiršanās var izraisīt Ivanam nopietnu satricinājumu.
— Nu, lai jau! — Lizabete gandrīz triumfējoši izsaucās. — Šis satricinājums būs cena, ko viņš maksās, lai atjaunotu kontaktu ar mums.
Sevilja sarauca uzacis.
— Jūs gribat sacīt, tā būs cena, kādu mēs viņam liksim maksāt, lai atjaunotu kontaktu, ko viņš nemaz nevēlas?
Pirmo reizi šīs sarunas laikā Sevilja izskatījās sadusmots. Viņš strupi piebilda:
— Bēdīgākais ir tas, ka cilvēki, kuri iesaka citiem nest upurus, paši gandrīz nekad to nedara.
— Vai tas mērķēts pret mani? — Lizabete jautāja, izaicinoši izslējusi zodu.
Sevilja nepacietīgi pamāja ar abām rokām.
— Nē jel, nē, tas mērķēts pret zināmu upurēšanas koncepciju. Un beidziet, lūdzama, nest žagarus pati savam sārtam, es nebūt neesmu nodomājis pielikt tam uguni.
Sevilja apjauta, ka šī metafora gan ir skaidra viņam pašam, bet nevar būt tik saprotama Lizabetei. Taču, lai būtu kā būdams, iedarbība bija negaidīta: tā apklusināja Lizabeti.
Sevilja turpināja:
— Es gribētu uzsvērt: satricinājums, ko mēs sagādātu Ivanam, šķirdami viņu no Besijas, var būt smagāks, nekā jūs domājat. 1954. gadā tika sagūstīta delfīnu mātīte, kuru nosauca par Paulīni. Viņu noķēra ar āķi, kas viņu ievainoja. Paulīni ievietoja baseinā kopā ar pieaugušu tēviņu, kurš palīdzēja viņai noturēties ūdenī un vispār ļoti pieķērās viņai. Brūci ārstēja ar penicilīnu, un, vismaz no ārpuses, ievainojums likās sadzijis. Taču pēc dažiem mēnešiem infekcija izraisīja iekšēju abscesu, no kā Paulīne nomira. Pēc viņas nāves delfīnu tēviņu pārņēma neprātīgs izmisums. Viņš bez apstājas riņķoja ap līķi, kopš tā brīža atteicās no jebkuras barības un pēc trim dienām nomira aiz bēdām. Pat nedomājot, ka Ivans nonāks līdz tādai galējībai, ir grūti pieļaut, ka viņš neturēs uz mums ļaunu prātu par to, ka esam atņēmuši viņam Besiju, un tad es tiešām nezinu, kā mēs varētu atjaunot ar viņu kaut kādu kontaktu.
Sevilja atkal apklusa, tad jautāja:
— Vai ir vēl kāds ierosinājums?
Maikls pacēla roku.
— Jā, Maikl?
— Es ievēroju, ka pašlaik vienīga saite starp mums un Ivanu ir barība, ko mēs viņam dodam. Tai brīdī, divreiz dienā, kad mēs pasviežam viņam zivi, mums vēl ir kāds kontakts. Vai nevarētu kaut ko mēģināt no šīs puses?
— Ļoti labi, — Sevilja sacīja. — Ja atļaujat, es sīkāk izklāstīšu jūsu domu, jo tā ir tā pati, kas arī man ienāca prātā. Pieļausim, ka mēs izlaižam delfīnu barošanas reizes pulksten vienpadsmitos dienā un sešos pēc pusdienas: juzdams trūkumu, Ivans pats meklēs kontaktu un sāks ar mums sarunu, kaut vai tikai tāpēc, lai pieprasītu zivi. Mēs, protams, dosim viņam to: tas būs atalgojums par to, ka viņš prasījis zivi mūsu valodā. Tā mēs
atgriežamies pie apbalvojuma un soda sistēmas, kuru ieteica Bobs, tikai netiešā, apslēptā formā, kas nevar radīt psihisku satricinājumu.
Sevilja brīdi klusēja un skatījās uz saviem līdzstrādniekiem.
— Kā jūs domājat, vai būtu vērts izdarīt šādu mēģinājumu? Visi to atbalstīja, izņemot Lizabeti. Sevilja paskatījās uz viņu:
negribējās, ka viņa vienīgā paliek īgna un neapmierināta.
— Un kādas ir jūsu domas, Lizabeie? Brīdi valdīja klusums.
— Jā, — beidzot Lizabete piespiezdamās atbildēja, — kāpēc gan ne?
Sevilja strauji piecēlās. Viņš paskatījās uz Arletu, un viņa seja bija laimīga. Pirmo reizi šo triju nedēļu laikā viņš darbojās un līdzstrādnieki viņu atbalstīja.
Megija? aiz istabas durvīm vaicāja Boba balss, vai tu esi viena?, jā, viņa atbildēja un sakārtoja rīta kleitu, viņa bija atlaidusies gultā ar kādu romānu rokās, Bobs ienāca, vai es tevi netraucēju, tu taču zini, ka nē, viņam mugurā bija gaišpelēkas bikses, blāvi zils krekls, kājās baltas audekla kurpes, viņš apsēdās uz Lizabetes gultas, saraucis uzacis, apskāvis ar garajām, smalkajām rokām cieši kopā sakļautos ceļgalus, Megija, viņš runāja kā aktieris intīmi emocionālā drāmā, vai tu pateici Se- viljam, protams, nē, es taču tev apsolīju un, starp citu, nekad mūžā neesmu savu solījumu tik ļoti nožēlojusi, tā ir pirmā reize, kad es kaut ko slēpju Seviljam, un nemaz nejūtos priecīga, nu, tad tā ir Arleta, Bobs sacīja, jo viņš zina, esmu par to pārliecināts, tu taču pati pamanīji, cik ledaini viņš pret mani izturējās, un ne tikai viņš, bet arī Arleta, Pīters, Maikls un pat Sūzija, viņi ar mani vairs nerunā, esmu izstumtais, sava veida pārijs, bet ko tad es varu darīt? viņš izsaucās, izplezdams savas garās, lokanās rokas, es taču nevaru viņiem noprasīt, dieva dēļ, sakiet, par ko jūs mani turat aizdomās? viņi smietos man taisni acīs, kā lai es aizstāvos, ja pat nezinu, kādā noziegumā mani apsūdz? tas viss ir tik traģiski bezjēdzīgi, Megija, tu esi lasījusi «Procesu», redzi, mans pašreizējais stāvoklis patiešām ir ļoti līdzīgs Kafkas aprakstītajai situācijai, viņš uz brīdi apklusa, ļāva rokām atkrist uz gultas malas, tad, graciozi sakrustojis slaidos pirkstus uz gultas pārklāja, viņš nolaida garās, melnās skropstas un klusā, neskanīgā balsī teica, Megija, man šķiet, es nonāvēšos, viņš caur skropstām raudzījās uz Megiju, Megija
nolika grāmatu uz naktsgaldiņa un mierīgi atbildēja, kādas muļķības, kas tev nāk prātā, neviens uz tevi nav sabozies, pat ne Sevilja, es pazīstu Sevilju labāk nekā tu, kad Sevilja izturas īpaši vēsi, tas notiek taktisku apsvērumu dēļ, vakar viņa galvenais mērķis bija iebiedēt Lizabeti, Bobs lēnām pacēla plakstus, un ko tad viņš tur penterēja par noslēpumu neizpaušanu?, acīmredzot, Megija atbildēja, viņš baidās, ka Lizabetes kritiskās piezīmes var tikt atkārtotas ārpus laboratorijas, durvis spēji atvērās, parādījās Lizabete -šortos un krūšturī, ar peldu dvieli rokā, cigareti zobos, viņa aizcirta durvis, atkal šeit! viņa izsaucās, skatīdamās uz Bobu, kas tas par zēnu, kas mūžīgi ielavās pie skuķiem?, lasies projām, es tevi lūdzu, man jāpārģērbjas, es atvainojos,' Bobs sacīja un, smaidīdams pār visu seju, piecēlās no gultas, viņa skatiens slīdēja pār Lizabetes spēcīgajiem, iedegu- šajiem pleciem, viņš taču ir tik jūtīgs, Megija aizkaitināta domāja, un tomēr Lizabete var viņam sacīt diezin ko, bet viņš nekad- nedusmojas, liekas pat, viņam patīk, ka šī garā šķeista apietas ar viņu rupji, nu, vai tu vāksies, Lizabete turpināja, uz- sviezdama dvieli uz gultas, uz Bobu pat nepaskatījusies, viņa nodzēsa cigareti pelnu traukā, aizlika roku aiz muguras un atāķēja krūšturi, parādījās viņas lielās, piebriedušās krūtis, Bobs nobāla, viņa vaigi noraustījās, it kā viņš būtu saņēmis pļauku, un pazuda tik ātri, it kā viņu kāds būtu mešus izmetis pa durvīm, Lizabete, tu esi neiespējama. Megija sašutusi iesaucās, tu viņu pagalam apmulsināji, viņš taču ir tik kautrīgs,-es esmu savās mājās, Lizabete augstprātīgi atcirta, ar vienu rāvienu novilkdama šortus un biksītes, Megija novērsa acis, Lizabetes manieres viņu šausmināja, Lizabete kaila stāvēja pie sava naktsgaldiņa, paņēma cigareti un >ar lietpratīgu žestu aizdedzināja to, un tu arī, viņa sacīja prokurora tonī, nicīgi uzlūkodama Megiju, arī tu esi kautrīga, no jūsu liekulības taisni vēmiens nāk, tad ziniet, kur ceļas jūsu pārspīlētais kautrīgums — jūs pārāk lielu nozīmi piešķirat dzimumam, bet es tam uzspļauju, vienalga, savam vai citu dzimumam, uz mani tas absolūti neattiecas, viņa piebilda, izsliedama zodu, tad uzrāva mugurā rīta kleitu un uz mutes ielikās gultā, galu galā tā nav Boba vaina, Megija iebilda, ka viņš ir vecmodīgs un viņam mazliet bail no meitenēm, Bobam nav māsas, bet māti viņš zaudējis divpadsmit gadu vecumā, tēvs, sadistisks puritānis, apietas ar viņu varmācīgi, viņš uzaudzināts pansijā, kur nebija nevienas sievietes, tāpēc viņa attīstībā ir trūkumi, Bobs ir tīrais bērns, ,es to vienmēr esmu teikusi, nu, tad appreci viņu, Lizabete gurdi ierunājās, tu būsi viņam mammiņas vietā, diemžēl, Megija turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi Lizabetes pēdējos vārdus, es jau agrāk, Lizabete, gri