bēju tev pastāstīt, mani māc lielas šaubas, es pat nezinu, vai varēšu, kā sākumā biju iecerējusi, šovasar pasludināt mūsu saderināšanos, mums ir lielas domstarpības, Lizabete, man tev tas jāatklāj, Bobs katrā ziņā grib bērnus, bet es nevēlos, Lizabete apgriezās uz muguras, atslējās pret elkoni un it kā apsūdzot uzlūkoja Megiju, tas nu ir kaut kas jauns, tu negribi bērnus? un kāpēc tu negribi bērnus?, es nezinu, Megija samulsusi atbildēja, es mīlu bērnus astoņu vai, piemēram, desmit gadu vecumā, bet man ļoti nepatīk mazuļi, nu gan tu mels niekus, Lizabete nicīgi noteica, ja pasaulē vispār ir mātīte, kas ar vislielāko prieku plikšķinātu zīdainim pa dibenu un bāztu rokas kakās, tad tā esi tu, nē jel, tici man, Megija nevarīgi iebilda, apklusti taču reiz, man jau ir līdz kaklam šie jūsu zīdītāju sugas stāsti, tas viss mani ne mazākajā mērā neinteresē, viņa ar skopu, zēnisku žestu ielika cigareti mutē, izpūta pa nāsīm dūmu strūklu un apklusa, nekustīgi blenzdama loga aizkarā, es nemaz neesmu tik pārliecināta, ka tas tevi neinteresē, reizē iecietīgi un draudīgi sacīja Megija, gluži pretēji, man šķiet, ka arī tu savā veidā esi spējīga aizrauties, pateicos par tavu spīdošo analīzi, Lizabete skaļi sacīja, viņa novērsa acis un turpināja pavisam klusā balsī, piedod, ja esmu nodarījusi tev pāri, laikam kļūstu mazliet nervoza, viņas saskatījās, atturīgi uzsmaidīja viena otrai un abas vienlaikus ievilka nadziņus, gar logu aizslīdēja kāda ēna, Lizabete pielēca kājās, kas noticis? tu mani biedē, Megija sacīja, tā ir Arleta, Lizabete atbildēja, es jau labu laiciņu viņu gaidu, man vajag ar viņu parunāt, viņa izgāja, aizcirzdama durvis, Megija aizlika abas rokas aiz pakauša un atkal izstiepās gultā, kā viņa nogurdina ar savu izaicinošo izturēšanos un vīrišķīgo bravūru, rodas iespaids, ka viņa par katru cenu grib pierādīt, ka ir vīrietis, it kā tas būtu iespējams, ar viņas piedauzīgi lielajām krūtīm, Megija kautrīgi aizbāza labo roku aiz rīta kleitas izgriezuma, jā, tās bija mazas un tvirtas, Arleta un es, mēs abas esam trauslas un sievišķīgas, nav brīnums, ka Sevilja pievērsās Ar- letai, pēc tam kad es viņu atstūmu, Megija izstaipījās, aizvēra acis, Bobs sēdēja uz gultas tik elegants, tik izsmalcināts, viņš nekad nemēdza sakrustot kājas, viņš izslējās visā augumā, slaids un elegants, garas kājas piešķir vīrietim cēlu izskatu, viņš bija ģērbies frakā, žilbinoši baltā uzkreklā, virs kura pacēlās viņa skaistā, aristokrātiskā galva ar tumšajiem, spīdīgajiem matiem, Bobs pasniedza viņai elkoni, viņu ietina burvīgs baltu plīvuru mākonis, viņi iznāca no baznīcas, lai salaulātos, viņai bija vajadzējis pāriet citā ticībā, krustmāte Agata, gluži satriekta, sēdēja vecajā ādas atzveltnes krēslā Denverā, un es, pie viņa-s kājām, mēģināju viņu mierināt, Megija, nesaki man, ka tu gribi laulāties pēc pāvestiešu rituāla, Bobs un es, mēs abi reizē pieņēmām jauno ticību, pāters Donovans mums mācīja katehismu, viņš bija tik labs, ar zilām acīm un stipriem, baltiem, greizi ieaugušiem īra zobiem, baznīca bija jauna, mirdzoši balta, es parādījos uz lievenēm maza un trausla savā baltajā līgavas plīvurā, un Bobs man blakus, tik skaists, tik smuidrs, mana roka dreb viņa rokā,, mēs esam briesmīgi saviļņoti, klikšķ fotoaparāti, Sevilja pienāk mums klāt, viņam mugurā garie svārki, ar saviem iesirmajiem deniņiem viņš izskatās pēc kastīliešu senjora, Megija, viņš man saka aizžņaugtā balsī, es jums no visas sirds novēlu…, bet viņš- nespēj izrunāt teikumu līdz galam, lūpas noraustās, es ieraugu asaru viņa tumšajās acīs, šai brīdī Arleta paskatās uz viņu un visu saprot, acumirklī viņas seja sašļūk, novīst, kļūst veca un vulgāra, man viņas ļoti žēl, es paspiežu Seviljam roku un iečukstu ausī «amigo, ja jūs mani mīlat, tad padomājiet par viņu»,
Arleta piecēlās, apsēdieties, Lizabete, viņa sacīja, norādīdama uz krēslu, un pati, iecietīga un atturīga, apsēdās uz otra krēsla pāris metru no Lizabetes, Lizabete raudzījās Arletā un jutās samulsusi, viņu allaž mulsināja viss, kas bija graciozs, bet katra Arletas auguma līnijā izpaudās tik reti sastopama perfekcija, viņa bija tik maza un piemīlīga, ka radās vēlēšanās paņemt viņu uz ceļiem kā bērnu, no viņas gluži kā no bērna strāvoja nepieejamības burvīgums, viņa klusēdama vēroja jūs ar savām lēnīgajām acīm, arī viņas klusēšanas veidā bija kaut kas noslēpumains, viņa bija tik maiga un vienkārša, ka likās viegli pieejama,, tas bija maldīgs iespaids, Arletu sargāja it kā klusēšanas cietokšņa mūri, bet ne tikai tas vien, Lizabete juta, ka viņai nekad neizdosies Arletai tuvoties, šķiet, viņas šķīra milzīgi vaļņi, aiz kuriem Arleta ar savu smaidu, savām acīm, savu skaisto augumu dzīvoja rupjajā vīriešu pasaulē, Arleta, Lizabete ierunājās klusā, drebošā balsī, man derdzas iejaukties citu cilvēku darīšanās, bet, galu galā, jūs zināt, cik jūs man esat tuva, mēs esam draudzenes, un tāpēc man jārunā, es neizpildītu savu pienākumu, ja, redzēdama jūs uz bīstama ceļa, neuzsauktu jums, lai piesargāties, jums pašai vajadzētu atskārst, ka esat sākusi iet pa ceļu, kas nevar novest nekur, ja viņš vēl būtu jūsu vecumā kā Maikls vai Pīters, vai jūs nemaz neesat padomājusi par to, ka viņš ir divdesmit piecus gadus vecāks par jums, kad jums būs četrdesmit gadu, viņam jau būs sešdesmit pieci, kad jums būs piecdesmit^ viņam — septiņdesmit pieci, tas ir ārprāts, skaitļi vien jau ta pierāda, Arleta pacēla uzacis, o, es zinu, tagad jūs minēsit piemērus no Bībeles, jūs sacīsit, ka piecdesmit gadu vecumā jūs pati vairs nebūsit nekāda jaunā un ka sieviete noveco ātrāk nekā vīrietis, taču nekas nevar atspēkot aritmētiku, ja ir tik kolosāla gadu starpība, tad jau iepriekš skaidrs, ka tur nekas labs neiznāks, Arleta, lūdzama, uzklausiet mani, tas taču tomēr ir skandalozi, viņš varētu būt jūsu tēvs, jūs man iebildīsit, ka viņš tas nav, bet jūsu attiecības tik un tā ir nepiedienīgas, atvainojiet, es neesmu nekāda kaunīgā, taču es uzskatu, ka tas ir vienkārši riebīgi, nē, Arleta, jūs mani nekad nepārliecināsit, ka esat spējīga mīlēt vīrieti viņa gados, vai arī jūs nemaz nezināt, kas ir mīlestība, nesmaidiet, Arleta, jūs to nezināt, jūs nevarat zināt, jau divas nedēļas es dienu un nakti nomokos jūsu dēļ, es vairs nespēju aizmigt, mana sirds lūst, redzot, ka jūs ne par ko atdodat savu labāko jaunības laiku, jūs sevi izšķiežat, tā tas ir, un viņš rotaļājas ar jūsu dzīvi, ja vēl runa būtu par kaut ko nopietnu, bet viņš taču ir latīņu izcelsmes, viņš ir brunču mednieks un cieš no seksuālas nenoturības kompleksa, interese par kādu sievieti viņā saglabājas ne ilgāk par dažām nedēļām, atcerieties, lūdzu, misis Fērgusoni, cik kaislīgi Sevilja viņā iemīlējās un cik rupji pēc tam atgrūda viņu, nabadzīte zvanīja katru dienu, jūs gaida tas pats liktenis, Arleta, tas ir skaidrs, jums pašai vajadzētu saprast, ka jūs viņam nekad nebūsit nekas vairāk kā tikai viens numurs veselā skaitļu sērijā, Arleta, es jūs ļoti lūdzu, saņemiet sevi rokās, atveriet acis un pārliecinieties, ka jūs varat viņam būt tikai rotaļlieta vienai dienai, viņš jūs •salauzīs un aizmetīs, kad jūs vairs nesniegsit nekā jauna, viņš meklēs sev citas rotaļlietas, lai vairotu, kā pats saka, savu radošo sparu, nemēģiniet man iestāstīt, ka jūs spējat cienīt tādu vīrieti, es jums nekad neticēšu, tik izsmalcināta meitene kā jūs nevar apbrīnot tādu vieglprātīgu, slinku vāja rakstura cilvēku pat tad, ja viņam izdodas aiz spožas ārienes noslēpt savus trūkumus, Arleta paskatījās rokas pulkstenī, uzlūkoja Lizabeti un pieceldamās sacīja pavisam mierīgi, tūlīt būs astoņi, esiet tik laipna un ļaujiet man apģērbties vakariņām, ir jau laiks, bet jūs mani neuzklausījāt, Lizabete iesaucās piesmakušā balsī, gluži pretēji, Arleta atbildēja, es jūsos klausījos ļoti uzmanīgi, lai mani pārliecinātu, jūs izmantojāt divus argumentus, kas viens otru iznīcina, kā tā, viens otru iznīcina?, tas taču skaidrs, Arleta turpināja skaļā un noteiktā balsī, ja mani pēc dažiem mēnešiem vai pat nedēļām izmetīs mēslainē kā salauztu rotaļlietu, tad, jums jāatzīst, nemaz neradīsies problēma par pārmērīgu gadu starpību, ja turpretī viss paliek kā pašreiz līdz tam laikam, kad man būs piecdesmit gadu, jautājums par seksuālu nenoturību atkrīt, ai, jūs jau spriežat taisni tā kā viņš! Lizabete iesaucās ar izmisumu skatienā un metās ārā no istabas.