1970. GADA 5. JONIJA EKSPERIMENTS (Profesora Seviljas diktēts ziņojums)
Ivans un Besija nesaņēma kārtējo zivju devu ne pulksten vienpadsmitos, ne astoņpadsmitos, un baseins uz visu dienu tiek izolēts: delfīni nedrīkst nevienu no mums redzēt. Tomēr, tā kā iluminatorā jau laikus tika iemontēts spogulis bez alvas amal- gamas, delfīnu pāra novērošana turpinās, lai gan viņiem novērotājs paliek neredzams. Tāpat tiek ierakstītas magnetofonā dažādās skaņas, ko viņi izlaiž gan ūdenī, gan gaisā.
Pulksten divpadsmitos Ivans un Besija izrāda satraukuma pazīmes. Divpadsmitos desmit Ivans izslej galvu virs ūdens un vairākkārt enerģiski sauc: «Pā!» Divpadsmitos trīsdesmit trīs ceturtdaļas viņa ķermeņa parādās virspusē, turēdamies stāvus, viņš ar spēcīgām astes kustībām kāpjas atpakaļ, skatīdamies apkārt, domājams, cerot ieraudzīt kādu no mums baseina tuvumā. Es vēroju viņu ar binokli, stāvēdams aiz plāksnīšu storas savā kabinetā. Viņš piecas reizes pēc kārtas sparīgi sauc: «Fish!»] Pulksten trīspadsmitos viņš atkal parādās tādā pašā pozā, bet, paskatījies apkārt, pazūd ūdenī bez kliedzieniem. Bez šaubām, viņš domā, ka nav vērts kliegt, ja tuvumā neviens nav redzams.
No pulksten vienpadsmitiem līdz trīspadsmitiem Besija apmainās ar Ivanu daudziem ļoti dzīviem svilpieniem, taču viņa ne reizi neparādās virs ūdens. Uzturēt sakarus ar cilvēkiem acīmredzot uzdots Ivanam. Besija nav mums naidīga, tikai ļoti atturīga, un jau trīs nedēļas mēs velti pūlamies iegūt viņas draudzību.
No pulksten trīspadsmitiem līdz astoņpadsmitiem Ivans un Besija nododas savām parastajām rotaļām.
Pulksten astoņpadsmitos (otrā barošanas reize) 'atkal manāms satraukums. Atkārtoti, trim lāgiem — pulksten astoņpadsmitos vienpadsmit, astoņpadsmitos divdesmit sešās un astoņpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs—, Ivans parādās virs ūdens kā iepriekš, paskatās apkārt, bet klusē. Astoņpadsmitos piecdesmit divās viņš no jauna iznirst un sauc griezīgi spalgā balsī: «Pa!»
Es nolemju parādīties. Viņš mani ierauga, pirms esmu sasniedzis baseinu, un sauc: «Fish!» Es pieeju klāt. Mūsu saruna ir šāda:
I. — Fish!
S. — Listen/'
I. — 'Sen!
S. — Pa give fish tonight.
I. — 'night!
S. — Yes. Pa give fish tonight. I. - K!
Tad es mēģinu uzsākt rotaļu. Metu viņam bumbu un saku:
Bet viņš tūlīt pazūd ūdenī un pievienojas Besijai. Viņam ir mans solījums, un ar to pietiek. Toties starp viņu un Besiju sākas intensīva svilpienu apmaiņa. Bez šaubām, Fa pavēstī Besijai, ka viņi dabūs ēst pēc saules rieta.
Kad sāk tumst, es parādos ar zivju spaini un iekārtojos uz viena no plostiem. Tūlīt piepeld Ivans. Jūsmīgi svilpieni un dažādas citas skaņas. Arī Besija atpeld, taču turas apmēram divu metru attālumā. Paņemu zivi un saku:
Viņš atkārto: «Bi!», saķer zivi un aiznes Besijai. Paņemu otru zivi, parādu to viņam un saku:
— Fish for Fah
Viņš atkārto: «Fa!», saķer zivi un aprij.
Tā es turpinu, dodams vienu zivi Bi, vienu Fa, pēc tam izliekos, ka esmu kļūdījies, un dodu viņam divas zivis pēc kārtas, viņš tūlīt ļoti enerģiski izlabo mani, saukdams: «Bi!», un atdod zivi Besijai.
Pabeidzis barošanu, es palūdzu no Arletas viņas tranzistoru un, rādīdams to Ivanam, jautāju:
(Pirms 6. maija, ieraudzījis kādu no mums ar tranzistoru rokās, Ivans allaž sauca: <<Zik\»)
Bet šoreiz viņš neļauj sevi kārdināt, ienirst baseinā un atkal sāk rotaļāties ar Besiju. Besija nav apēdusi savu beidzamo zivi, un tagad viņi izliekas, it kā gribētu to viens otram atņemt. Es saucu Ivanu vairākkārt, taču bez panākumiem.
Diskutējami secinājumi:
Izsalkums, kā jau paredzējām, radīja nepieciešamību pēc kontakta. Var iepriecināt pirmais konstatējums, kas izriet no eksperimenta: Ivans nav aizmirsis savu angļu valodu. Viņš saprata visus manus teikumus un pats izrunāja septiņus vārdus: «Pa, zivs, 'kļaus («klausos» vietā), 'vkarā («vakarā» vietā), 'kei («O'kei» vietā), Bi («Besija» vietā), Fa («Ivans» vietā)». Toties skaidri atklājās cits fakts, kas nevar iepriecināt: Ivans tīšuprāt ierobežojis kontaktu ar mums līdz minimumam, ko nosaka galēja nepieciešamība. Varbūt viņš nopratis, ka barības neizsniegšana bija sava veida šantāža, lai piespiestu viņu sākt ar mums sarunu. Tādā gadījumā viņš guvis virsroku: viņš dabūja savas zivis, izrunādams iespējami maz vārdu. Varbūt vajadzēs mainīt psiholoģisko pieeju, izturēties pret viņu kā pret personu un censties pārliecināt viņu runāt ar mums, nevis mēģināt piespiest uz to mehāniskiem līdzekļiem.
Eksperiments būs jāatkārto, lai apstiprinātu vai atspēkotu šos secinājumus. Bet, manuprāt, no tā gaidāmi tikai ierobežoti rezultāti.
*
Sai ziņā tu maldies, Maikls sacīja, ne jau reliģiskas vai filozofiskas pārliecības dēļ es atsakos no kara dienesta, viņš gulēja .uz vēdera karstajās smiltīs, nolicis galvu uz apakšdelma, pievērsis seju Pīteram, Sūzija sēdēja Pīteram otrā pusē un neatlaidīgi vēroja viļņu kustību, krasta bangas nebija spēcīgas, okeāns no krasta līdz apvārsnim svītrojās trijās paralēlās strēlēs, palsenā, zilganmelnā un vīna sarkanā, bija ļoti tveicīgs, cauri gaišpelēkai dūmakai spiedās saules svelme, arī ūdens nedeva nekādu atsvaidzinājuma sajūtu, tomēr patīkami bija šeit sēdēt ar Pīteru un Maiklu, klausīties, kā Maikls klāsta savas problēmas, pāri Pītera galvai Sūzija uzmeta viņam ašu skatienu, viņš ir skaists, viņa vārdos tik daudz pārliecības, viņš iededzies' un dzīvo tikai savām idejām, varbūt īstenībā tieši tāpēc es neesmu viņā iemīlējusies, jo viņam jau manis nevajag, Sūzija vēroja milzīgos, rožainos mākoņus, kas bija sastinguši pie apvāršņa nevis horizontāli, bet pakāpjveidīgi kā atomsēnes uztūkumi, ja Maiklam taisnība, tad nākotnē nebūt nevar raudzīties mierīgi, Pīters gulēja uz muguras starp Sūziju un Maiklu, ar kreiso roku sargādams acis no palsā atstarojuma, bet labo uzlicis uz Sūzijas rokas, kas drebēja zem viņa delnas kā mazs, silts zvēriņš, viņš centās klausīties uzmanīgi Maikla vārdos, tomēr laiku pa laikam pagrieza galvu pa labi un uzlūkoja Sūziju, kas sēdēja, pievērsusi seju jūrai, viņš redzēja tās skaisto profilu, katrs vaibsts iezīmējās tik nevainojami precīzi, bet tai pašā laikā šī precizitāte nomierināja, tikai paskatoties vien uz viņu, kļuva skaidrs, ka viņa nav spējīga nodot draudzību, melot par savām jūtām vai neizpildīt solījumu, ik reizi, kad Pīters neatlaidīgāk' uzlūkoja Sūziju, viņš bija pārliecināts, ka skatieni sastapsies, Sūzija tik ļoti atšķīrās no citām meitenēm, nebija ne savtīga, ne paštaisna, viņa vienmēr piedos viņam visu, vienmēr būs viņam līdzās gudra un droša, līdz pasaules galam, un pasaules gals jau nu nepienāks rīt, nabaga Maiks, viņš allaž pareģo visādas katastrofas, bet es tam neticu, mēs esam pārāk bagāti, pārāk stipri un laimīgi, lai kādam pieteiktu karu, un kurš gan uzdrošinātos pieteikt karu mums, žēlīgais dievs, viņš paskatījās uz Sūziju, un pēkšņi viņu pārņēma izbrīns: viņa taču ir daudz mazāka, daudz vieglāka un trauslāka par mani, un tomēr, kad viņa ir tepat blakus, ar savu mazo rociņu zem manas platās saujas, viņa dod man neticamu drošības sajūtu.