Выбрать главу

—   Es neesmu arī nepretošanās piekritējs, — klusu ierunājās Maikls, saraucis uzacis un domīgi noliecis uz sāna tumšmataino galvu, acis viņam kvēlo iedvesmā, Sūzija domāja, un galva — kā ercenģelim, kas ik brīdi gatavs izvilkt zobenu un ciest taisnī­bas dēļ.

—   Nepretošanās piekritēji, — Maikls turpināja, — vispār ne­atzīst karu, bet es atzīstu, es ar prieku būtu kļuvis kareivis un piedalījies otrā pasaules karā, toreiz agresori bija Japāna un nacistu Vācija.,— Pīters atspiedās uz elkoņa un vēroja, kā vilnis, tuvojoties krastam, noapaļojas un ielīkst, bet atplūdu vilnis, ar šļakstu atsities pret slīpo smilšaino liedagu, atpakaļ veldamies, saduras ar uzplūdu vilni, tas saslejas, aprij otru, uzmet kumbru un triecas pret krastu pelēkzaļš, ar baltu putu apmali, vecais zēns Maiks vienmēr bijis drusku ķerts, bet karš Vjetnamā viņam pavisam sajaucis prātu, viņš vairs nav spējīgs domāt ne par ko citu, Pīters atspiedās ar gurniem un nevērīgi izstiepa garās, iede- gušās kājas.

—   Lai nu būtu kā būdams, — viņš labsirdīgi noteica, — tevi šis jautājums neskar, tu strādā laboratorijā, kuru subsidē valsts resors.

Brīdi klusējis, Maikls atbildēja:

—  Es domāju aiziet no laboratorijas un atklāti izvirzīt šo problēmu, atsakoties no iesaukšanas armija.

Pīters strauji pagriezās pret viņu.

—  Aiziet no laboratorijas! Tas ir idiotisms! Mēs taču strādā­jam ar tādu aizrautību!

Maikls pakratīja galvu.

—       Pats par sevi mūsu darbs ir aizraujošs, bet mēs strādājam karam.

—   Karam? — Sūzija pārvaicāja.

Maikls paskatījās uz viņu un pasmaidīja.

—        Delfīnus taču var izmantot arī miera laikā, — Sūzija sa­cīja.

Maikls pagrozīja galvu.

—   Jā, starp citu, arī miera laikā.

Viņš turpināja:

—        Es redzu, Sūzija, ka tu neesi salīdzinājusi eksperimentus, kas tev gan zināmi tikpat labi kā man. Pointmugu delfīnam uzliek iejūgu un pēc tam viņu trenē: liek peldēt atklātā jūrā un atkal atgriezties pie dresētājiem. Cainaleikā delfīnam māca at­šķirt uz kuģa korpusa vara plāksnīti no alumīnija plāksnītes. Nu, un mēs — visa šī plāna stūrakmens —, 'mēs mēģinām iemā­cīt Fa runāt. Iedomāsimies, ka mums tas izdosies. Un kas no­tiks tālāk? Fa uz zināmu laiku tiks aizsūtīts apmācībās uz Point­mugu, pēc tam uz Cainaleiku, lai papildinātu izglītību. Pēc tam viņam uzliks iejūgu, un šis iejūgs, Sūzija, ir tas pats, kas kara­vīra mugursoma.

—   Un tad? — Pīters jautāja. — Kas tur ļauns?

Maikls klusēja, un Pīters atkārtoja jautājumu:

—   Kas tur ļauns?

—        Nav nekā ļauna, — Maikls gausi atbildēja, — ja karš, kurā mēs paredzam izmantot delfīnus, ir taisnīgs karš.

—   Un ja ta's nebūs taisnīgs karš? — Pīters smaidot jautāja.

—   Kas tev tā liek domāt?

—   Vēsturiskie apstākļi.

—   Kādi apstākļi?

—        Pīter, — Maikls sacīja, raudzīdamies viņā ļoti nopietni, — tas ir vienkārši neticami, cik maz tu pazīsti pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tu savā pasaules izpratnē esi apstājies pie priekš­stata par cēlsirdīgo Ameriku, kas pieveic ļaunos nacistus un sa­kauj japāņu militāristus.

Viņš brīdi klusēja un tad sacīja ar apvaldītu naidu:

—   Tagad agresori esam mēs.

—        Kad es saku «tagad»; — viņš pēc brīža turpināja, — tas ir tikai izteiksmes veids. īstenībā amerikāņu ekspansionisms ra­dies jau gadsimta sākumā: man taču nebūs tev jāatgādina mūsu agresijas kari pret Meksiku un Spāniju.

—        Paklausies, Maik, — Pīters sapīcis iebilda, — varbūt es nemaz neesmu tāds nejēga, kā tu domā, un šo to saprotu no mūsdienu politiskās situācijas. Savā ziņā es gribu tev piekrist: varbūt amerikāņu ekspansija patiešām ir viena no kolonizācijas formām, bet tādā gadījumā, pirmkārt, tā ir neizbēgama; otrkārt, labāk ir, ka tie esam mēs, nevis krievi vai ķīnieši.

—       To sauc par «politisko reālismu», — Maikls paskaidroja, — un tieši šī reālisma vārdā Hitlers mēģināja iekarot Eiropu.

—   Tu mūs salīdzini ar Hitleru! Vai tu apzinies, ko runā?

•— Ļoti labi apzinos. To, ko Hitlers mēģināja izdarīt ar ciniskām pavēlēm un visai ierobežotiem līdzekļiem, mēs pat­laban gatavojamies realizēt morāles vārdā un ar kolosāliem līdzekļiem.

—       Tas ir neizbēgami, — Pīters piezīmēja, pagrābdams saujā smiltis un ļaudams tām tecēt starp pirkstiem. — Mēs esam vis­bagātākā, visvarenākā, vislabāk apbruņotā un tehniski visvairāk attīstītā tauta.

—   Tas nav arguments, — Sūzija noteikti iebilda.

Iestājās klusums. Pīters paskatījās uz Sūziju, brīdi vilcinājās, norija siekalas un turpināja:

—       Galu galā mēs taču nesam civilizāciju tautām, par kurām uzņemamies atbildību.

—       Nekā tamlīdzīga! — Maikls sašutis atcirta. — Mēs ieceļam šīm tautām asiņainus diktatorus un turam tās nabadzībā.

—       Nabadzībā? — Pīters pavīpsnādams atjautāja. — Man drī­zāk šķiet, ka mēs tās apberam ar dolāriem.

—        Dolāri aiziet valdītājiem, un nabadzība paliek tautas dala. Paskaties, kas notiek Latīņamerikas zemēs. Uzlikdami ķepu uz viņu izejvielām un pārplūdinādami viņu tirgu ar savām precēm, mēs notiesājam šīs tautas uz stagnāciju viszemākajā attīstības pakāpē.

Iestājās pailgs klusums, tad Pīters pasmīnēdams sacīja:

—   Maik, tu runā kā komunists.

Maikls paraustīja plecus, noplātīja rokas un īgni norūca:

—   Tā nu tas ir.

Sūzija paskatījās uz Pīteru, atbrīvoja savu roku no viņa rokas un notupās uz ceļiem smiltīs.

—   Tev nav nekāda pamata to sacīt, — viņa sadusmota iebilda.

Pīters sarauca uzacis un novērsās.

—       Tas jau bija tikai joks, — viņš taisnojās, reizē apjucis un aizkaitināts.