— Taisni tāpēc, — Sūzija atsaucās. — Vai nevarētu mazliet parunāt nopietni?
— Jauki, — Pīters noteica aizvainotā tonī. — Parunāsim nopietni. Kurš iesāks?
— Es, — Sūzija sacīja.
Iestājās klusums, Sūzija piecēlās un pārsēdās starp abiem jaunekļiem, sakļaudama rokas pār ceļgaliem. Pīters saknieba lūpas un nekustīgu skatienu raudzījās tālē.
— Maik, — Sūzija ierunājās, — pieņemsim, ka tu neierodies uz iesaukumu armijā. Ar ko tu riskē?
— Ar pieciem gadiem cietumā un 10 000 dolāriem soda naudas.
— Praktiski tu upurē savu zinātnieka karjeru.
— Jā.
— Kads no ta labums?
— Es apliecinu, ka Vjetnamas karš ir netaisns.
, — Vai, pēc tavām domām, tāds apliecinājums ir svarīgs?
— Jā. Es domāju, ka ir svarīgs. Ļaudis vienmēr ir satraukti, kad redz cilvēku labprātīgi ejam cietumā, lai aizstāvētu savu viedokli.
— Vai tas nav mazliet teatrāli? — Pīters iejautājās.
— Teatrālais efekts vēl pastiprina iespaidu.
Sūzija nīgri pakratīja galvu.
— Neraudzīsimies uz to no šāda aspekta. Katrā ziņā tas nav galvenais. Maik, — viņa turpināja, — vai tu esi galīgi izlēmis?
— Principā esmu, tikai vēl svārstos par laiku.
— Kāpēc?
— Kad aiziešu no darba, sacelsies briesmīgs tracis, un man negribētos sagādāt nepatikšanas Seviljam. Vislabākais būtu, ja viņam drīz vien izdotos eksperiments ar Ivanu, jo tad viņš kļūs tik slavens un ietekmīgs, ka es varēšu rīkoties, kā man patīk, uz viņu tas vairs neatsauksies.
— Vai tu esi stāstījis Seviljam par saviem plāniem?
— Nē. Seviljam liekas, ka Vjetnamas jautājums viņu neskar. Bet. cerams, ka tad, kad mani apcietinās, viņš par to padomās vairāk.
— Un piesliesies taviem uzskatiem?
— Jā, es ceru. Protams, ja es izvēlos cietumu, tad tikai tāpēc, lai pierādītu, lai pārliecinātu. Un ne jau Sevilju vien. Tomēr, jāatzīstas, viņu man gribas pārliecināt visvairāk.
— Kāpēc tieši viņu?
— Tāpēc, ka viņš ir cilvēks ar lielu ietekmes spēku.
Un ar tādu kā biklumu Maikls pusbalsī piebilda:
— Arī tāpēc, ka es viņu ļoti mīlu.
— Kā tu domā, — Sūzija turpināja, — kāpēc Sevilja pret šiem jautājumiem ir vienaldzīgs?
— Viņam trūkst informācijas.
— Man šķiet, — Pīters iejaucās, — ka arī viņš neticami maz pazīst pasauli, kurā mēs dzīvojam.
— Klusē, es tevi lūdzu, Pīter, — Sūzija viņu apsauca.
— Es tikai citēju Maiku. Esmu iegaumējis viņa mācību.
— Es tev neesmu devis nekādu mācību.
— Kā nu ne! Tā bija mācība ar veseliem trim punktiem un morāli galā.
— PIter! — Sūzija uzsauca. -
— O'kei! — Pīters atteica un novērsās.
Viņš norija siekalas un piebilda vienaldzīgā balsī:
— Tā kā šeit man vairs nav piekrišanas, es eju peldēties.
Pīters pielēca kājās, ar pāris slaidiem soļiem veica attālumu,
kas šķīra viņu no jūras, un nikni metās bangās.
Sekundi vēlāk viņš uznira un sāka kraulā peldēt atklātā jūrā, peldēt, peldēt, kamēr izsīkst spēki, tad laisties lejā atvērtu muti, īsa agonija, un viss būs beidzies, vēl pirms dažām minūtēm viņš bija tik laimīgs, un pēkšņi dažos mirkļos, ar dažiem vārdiem viņš bija visu pazaudējis, nē, viņam vairs negribējās domāt, viņš centās elpot ritmiski, peldēja aizvien tālāk lieliskā kraula stilā ar tīri mehānisku precizitāti, bet viņam neizdevās ar ķermeņa kustībām izraut sāpes no smadzenēm, viņš bija zaudējis, viņš bija tikpat viens un pamests kā suns bez saimnieka, viņš atkal redzēja sev pievērstas Sūzijas acis, «Klusē, Pīter!», tas bija kā pliķis, viņš sajuta savu muskuļu spēku un peldēšanas ātrumu, taču ar visu savu spēcīgo ķermeni viņš iekšēji jutās vājš un gļēvs, viņam briesmīgi gribējās raudāt, un viņš nokaunējies valdīja asaras, tad pēkšņi uznāca niknums, un viņš domāja, kas man daļas gar Vjetnamu un karu, kam no tā būtu labums, ja es liktu sevi ieslodzīt cietumā, kas gan esmu es pret Savienotajām Valstīm un tiem, kuri valsti vada, nabaga kucēns, kura uzskatus neviens neprasa, kad taisās viņu slīcināt, viņa man zudusi, viņš domāja, viņa mani nicina, šķita, ka galva uzreiz sadalās divās daļās, sāpes bija tik skaudras, ka kļuva gandrīz jutekļiem neuztveramas, viņš bija kā apdullis no trieciena, viņš sastinga un pagriezās pret liedagu, tur stāvēja Maikls un Sūzija, un blakus viņiem Sevilja, visi māja ar rokām uz viņa pusi, ieraudzījis Sevilju, viņš jutās ārkārtīgi atvieglots, viņš sāka, cik ātri vien spēdams, peldēt uz krastu, sekundes. ritēja, kāds satvēra viņu aiz rokas, tad apķērās ap kaklu, tā bija Sūzija, virs ūdens parādījās viņas seja, klāta mirdzošām lāsītēm, un, stāvēdams viļņos metrus divdesmit no krasta, tik tikko noturēdamies kājās, viņš, neatlaidis Sūzijas roku, satraukts un nobažījies pētīja viņas seju, Sevilja atnāca pēc mums, Sūzija sacīja, viņam šķiet, ka ir atradis atrisinājumu, mēs viņam esam vajadzīgi, lai izgatavotu kādu ierīci, Sūzija skatījās uz viņu, Sūzija uzsmaidīja viņam mīļi kā māte, viņš pielika savu lielo, gaišmataino galvu pie viņas galvas un aizvēra acis.
*
Profesors Sevilja bija izdomājis ierīci, kam vajadzēja sadalīt divās daļās apaļo baseinu, kur mita Fa un Besija. Sevilja gribēja to pagatavot no koka, ļoti pamatīgu, un sānos atstāt visai platu aili, aizdarāmu ar vertikāli slīdošām durvīm, kuras vinča nolaistu un paceltu. Resnie koka baļķi, kas veidoja karkasu, bija jānostiprina ar betonu, bet šķērssienai tika izmantots trīsdesmit piecus milimetrus biezs jūras saplāksnis, kuru pieskrūvēja un pienagloja pie baļķiem. Tā kā nevarēja būt ne runas par to, ka ierīces būvēšanas laikā izlaistu ūdeni no baseina, tad Pīters uzvilka skafandru, lai strādātu zem ūdens. Nu Fa bija izdevība izspēlēt visvisādus jokus ar Pīteru; visbiežāk viņš rīkojās tā: piepeldēja no aizmugures un ar galvu mazliet pagrūda Pīteru, tā ka viņš zaudēja līdzsvaru un nogāzās gar zemi. Citreiz, redzēdams, ka Pīters patlaban skrūvē saplāksni, Fa satvēra mutē viņa roku ar skrūvgriezi un nelaida vaļā, tad izlikās, ka atslābina žokļus, bet, līdzko Pīters mēģināja izvilkt roku, atkal sažņaudza to kā spīlēs. Tā kādas desmit minūtes parotaļājies, Fa aizpeldēja padižoties Besijai un apmainīties ar viņu jautriem svilpieniem. Besija pati nekad nepiedalījās tādā ķircināšanā, tomēr šķita, ka viņa vēro visu ar uzjautrinātu skatienu. Pēc Sūzijas domām, viņa izturējās gluži kā māte, kas iecietīgi un ar lepnumu noraugās dēla palaidnībās.
Kad šādos nemitīgos traucējumos bija pagājusi vesela diena, ūdenī iemeta tīklu, ko Bobs un Maikls turēja katrs savā galā, cenzdamies atvairīt Fa no Pītera. Fa tūlīt uzsāka rotaļu un lika lietā visus savus trikus, lai pārvarētu šķērsli vai nu pa apakšu, neievērojot svina atsvarus, vai arī lecot tam pāri. Viņš katrā ziņā būtu uzvarējis šai sacensībā, ja Besija, ieraudzījusi tīklu, tūlīt nebūtu aizbēgusi uz baseina otru galu, no kura tagad skanēja viņas nemitīgie briesmu signāli, tā ka Fa beidzot meta mieru rotaļai un steidzās viņu mierināt. Besija gulēja ūdenī kā paralizēta, noliekdama galvu drīz pa kreisi, drīz pa labi, tik tikko kustinādama astes spuru un izgrūzdama ārkārtīgi spalgus svilpienus. Tīkls, bez šaubām, atsauca Besijai atmiņā viņas sagūstīšanu, un, spriežot pēc viņas izbailēm, tā bija bijusi ļoti sāpīga. Tagad kļuva saprotams, kāpēc šī delfīnu mātīte ir tik nenormāli bikla attiecībās ar cilvēkiem.