Kad šķērssiena bija gatava, ielika gropēs durvis, neļaujot tām aizdarīties, vinča turēja tās augšā. Sevilja zināja, ka delfīns nelabprāt peld pa šauru eju — droši vien atceras nejaušu nokļūšanu gūstā starp divām klintīm vai neveiksmīgas kaujas ierobežotā telpā. Paturēdams prātā šo nepatiku, Sevilja bija licis atstāt durvīm visai platu aili. Viņš bija arī parūpējies par to, lai šķērssiena un durvis būtu no abām pusēm polsterētas ar stikla vati un apvilktas ar plastikātu. Viņš paredzēja, ka Fa mēģinās sagraut šķērssienu ar galvas vai, pareizāk sakot, zoda triecieniem. Talab ta bija celta tik stipra, lai izturētu delfīna briesmīgos triecienus, no kuriem viens vienīgs spēj nobeigt haizivi, bet profesoram rūpēja ari, lai Fa savā trakumā nenositas pats. Tāpēc šķērssiena pacēlās pilnus divus metrus virs ūdens līmeņa, lai Fa nevarētu vienā rāvienā pārlēkt tai pāri, un virsējās daļas polsterējums bija vēl biezāks, jo Sevilja paredzēja, ka Fa savās izmisīgajās pūlēs nokļūt otrpus aizžogojuma katrā ziņā atdursies tieši pret sienas augšdaļu.
Sevilja bija pārvērtējis Fa neuzticēšanos. Nepagāja ne stunda pēc šķērssienas pabeigšanas, kad Fa pa viņam atstāto aili jau iepeldēja baseina otrā daļā, apmeta tur loku un atgriezās pie Besijas. Abi apmainījās brāzmainiem svilpieniem, it kā Besija noraidītu Fa uzaicinājumu sekot viņam un ar šo noraidījumu būtu viņu sadusmojusi. Fa atkal izpeldēja caur aili, atpeldēja atpakaļ un sauca Besiju, taču viņa neļāvās pierunāties. Tad viņš, liekas, sabozās, apmeta vairākus lokus savā baseina daļā, neatgriezdamies pie Besijas, kas joprojām turējās savrup. Tāda rīcība satrauca Besiju, kļuva .dzirdami viņas žēlie saucieni. Bet viņai arvien vēl neizdevās pārvarēt biklumu.
Tā kā Fa saīgums turpinājās, Sevilja nolēma to izmantot un tūlīt sākt eksperimentu. Viņš pamāja Maiklam, Maikls iedarbināja vinču, durvis viegli slīdēja lejup un noslēdza aili: Fa un Besija bija šķirti. Sevilja paskatījās pulkstenī un skaļi sacīja: «Četrpadsmit un sešpadsmit minūtes.» Tad ar zināmu svinīgumu atkārtoja: «1970. gada 12. jūnijā, pulksten četrpadsmitos sešpadsmit.»- Viņš paskatījās uz saviem līdzstrādniekiem, kas klusā saprindzi- nājumā stāvēja abās pusēs baseinam.
Kad durvis nolaidās, Fa bija uzgriezis ailei muguru. Tā kā apakšējā daļa jau bija ūdenī, nedzirdēja nekāda šļaksta, durvis slīdēja klusu līdz pēdējai gropei, ar vieglu dunu atsizdamās pret to. Fa apgriezās, viņš nebija redzējis durvis aizdarāmies, un tikai tagad ieraudzīja, ka aili, caur kuru viņš bija peldējis, noslēdz siena, kas bija pilnīgi līdzīga pārējam aizžogojumam. Delfīns sastinga, šūpodams galvu te uz vienu, te otru pusi, lai labāk redzētu, tad gausi piepeldēja pie durvīm un pamatīgi izpētīja tās no apakšas līdz augšai. Viņš neizlaida nevienu skaņu. Ticis galā ar durvīm, viņš tikpat rūpīgi apskatīja visu šķērssienu no labās malas līdz kreisajai. Tad viņš atkāpās un, izslējis virs ūdens trīs ceturtdaļas auguma,, ar astes kustībām noturēdamies tādā stāvoklī, novērtēja šķēršļa virsbūves augstumu. Pēc tam viņš apmeta vairākus lokus pa baseinu. Ne uz brīdi viņš nezaudēja mieru un pašpaļāvību. Bija radusies jauna problēma, un viņš pārdomāja, kā to atrisināt.
Besija tūlīt reaģēja pavisam citādi. Viņa skatījās uz draudīgo^ caurumu, kur bija pazudis Fa, un redzēja nolaižamies durvis, ka» tagad šķīra viņus. Tai pašā mirklī viņa nodomāja, ka zaudējusi Fa uz visiem laikiem, un ļāva vaļu izmisumam: viņa sāka riņķot pa savu baseina pusi, izgrūzdama nemitīgus palīgā saucienus.
Šie saucieni acumirklī iedarbojās uz Fa. Viņš vairākkārt uzmundrinoši iesvilpās, balstīdamies uz astes, izslējās virs ūdens, cerēdams ieraudzīt Besiju, bet, kad tas neizdevās, nolēma rīkoties. Viņš izšķīrās vērst visus spēkus pret durvīm, — vai nu tāpēc, ka atzina to par vājāko posmu aizžogojumā, vai tāpēc, ka, sadragājis' durvis, cerēja atkal atrast eju, pa kuru bija peldējis. Fa novietojās pašā baseina galā, izlieca muguru, ieelpodams gaisu, sastinga un, izslējis zodu, zibenīgā ātrumā traucās pret šķērsli. Trieciens; bija tik spēcīgs, ka durvis salīgojās gropēs, tomēr pašas gropes, kas bija pietiekami platas un pieskrūvētas pie karkasa ar stiprām vara skrūvēm, nekustējās,
— Tūlīt viņš sāks atkal, — Sevilja piezīmēja klusinātā balsL
Maikls paskatījās uz profesoru un ievēroja, ka viņam raustās seja.
— Es priecājos, ka durvis ir polsterētas, — Sevilja sacīja. Pamanījis, ka rokas dreb, viņš tās iebāza kabatā. — Pat ar visu to* es baidos, ka tik viņš nenositas.
Arleta nenovērsa no Seviljas acis, viņa skaidri zināja, ko viņš pārdzīvo, un tai brīdī, kad Sevilja paslēpa rokas kabatās, viņai: ļoti gribējās saņemt viņa galvu un piekļaut sev pie krūtīm.
— Cerams, ka Fa zinās ieturēt mēru? — Sūzija it kā šaubīdamās sacīja.
— Protams, — Sevilja atbildēja. — Bet būs viens ļoti bīstams- moments: kad viņš apjautīs, ka nespēj tikt galā ar šķērsli.
Pīters samirkšķināja acis, paskatījās uz Sūziju un vaicāja:
— Vai jūs ar to gribat sacīt, ka viņš varētu tīšām nosisties aiz izmisuma, ka zaudējis Sūziju?
— Jūs gribējāt sacīt — Besiju? — Arleta smaidīdama izlaboja.
— Jā, protams, Besiju. Kāds es esmu stulbenis . ..
— Nezinu, kā varētu viņu atturēt, — Sevilja sacīja. — Man liekas, es rotaļājos ar viņa dzīvību.
— Vai tas jūs nomāc, ka rotaļājaties ar viņa dzīvību? — Lizabete negaidot iejautājās tik dzēlīgi, ka Sevilja nodrebēja.
Viņš grasījās atbildēt, bet tad pārdomāja un cieta klusu, palikdams nekustīgi stāvam, abas rokas kabatās, nenovērsis acu no Ivana.
— Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, — Lizabete atgādināja.
— Man nepatīk jūsu tonis, — Sevilja teica, joprojām nenolaiz- dams acu no Ivana, — un tāpēc es jums neatbildēju. Bet tagad, —
viņš turpināja nogurušā balsī un viegli pamāja ar roku, it kā atgaiņādams mušu, — es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs klusētu, man jākoncentrējas eksperimentam.
— Vai jūs man pavēlat klusēt? — Lizabete sašutusi noprasīja.
— Tā es neizteicos, — Sevilja atbildēja, — bet, ja gribat zināt manas domas, tad tā gandrīz ir.
Iestājās klusums.
— Tādā gadījumā man vairs te nav ko darīt, — Lizabete sacīja, strauji pagriezdamās uz papēžiem.
— Jūs esat darbā, — Sevilja aizrādīja.
Viņš runāja ļoti mierīgi, nepaaugstinādams toni, taču balss skanēja skarbi.
— Es vairs neesmu darbā,-— Lizabete pār plecu izmeta, — es iesniedzu atlūgumos.
— Kamēr neesmu to pieņēmis, jūs neesat atbrīvota no saviem pienākumiem.
— Vai jūs to pieņemsit? — Lizabete jautāja, apstādamās un skatīdamās Seviljā ar naidā zalgojošām acīm.
— Iesniedziet man rakstveida atlūgumos, — Sevilja ledainā tonī atbildēja, — es jums paziņošu savu lēmumu.
— Kāda liekulība! — Lizabete iesaucās.
Viņa uzgrieza muguru un aizgāja, Sevilja ar acīm pavadīja viņas atlētiskos plecus un nopūtās. Exit Lizabete. Tas notika ļoti ātri un pārāk agri, taču tagad, kad viss bija galā, viņš juta atvieglojumu.
Fa pārstāja riņķot pa savu baseina pusi, ievilka elpu, sastinga un atkal kā lode metās pret durvīm. Durvis gropēs salīgojās, bet tas arī bija viss. Fa atkal sāka riņķot, apritēja dažas sekundes, un viņpus šķērssienas no jauna atskanēja Besijas palīgā saucieni. Tad Fa, balstīdamies uz asti, izslējās un tādā pozā atkāpās līdz baseina malai, taču laikam jau viņš nosprieda, ka pārlēkt pār šķērsli nav iespējams, jo viņš tūlīt atkrita ūdenī un, izstiepis zodu uz priekšu, vēlreiz metās pret durvīm. Tad viņi atkal apmainījās ilgiem svilpieniem un pēc tāda kā atpūtas brīža Ivans deva durvīm trešo vareno triecienu. Pēc desmitā trieciena kļuva skaidrs, ka viņš vairs necer izgāzt durvis vienā rāvienā, bet nolēmis tās izkustināt pamazām. Tāpat kļuva skaidrs, ka viņš rīkojas pēc noteiktas sistēmas, ne mirkli nezaudēdams savu apbrīnojamo aukstasinību.